Pasaulē
Eiropa

Nodokļu nemaksāšana – noziegums 16


Henriks Landerholms
Henriks Landerholms
Foto – Timurs Subhankulovs

Zviedrija pasaulē pazīstama kā labklājības valsts, bet šī koncepcija var ārēji šķist dārga, jo jāmaksā augsti nodokļi. Latvijā, apspriežot progresīvo nodokli, parasti dzirdami skaļi iebildumi, vai Zviedrijā tā nav? “Zviedri ir apmierināti, viņi maksā nodokļus un pretī arī dāsni saņem labumus no valsts,” intervijā “LA” norāda nu jau bijušais Zviedrijas vēstnieks Latvijā Henriks Landerholms, kurš tikko beidzis savu kadenci Latvijā. Turpmāk diplomāts Zviedriju pārstāvēs Apvienotajos Arābu Emirātos.

 

Latvijā pēdējos mēnešos aktuāla diskusija bija par nodokļu reformu, bet kā jūs raksturotu Zviedrijas nodokļu sistēmu?

Mūsu valstī pastāvošā nodokļu sistēma ir priekšnosacījums, lai labi darbotos labklājības valsts. Ienākumu līmenis Zviedrijā ir atbilstošs un nodrošina iespēju iekasēt augstus nodokļus. Būtībā nodokļu sistēma balstās uz līdzsvaru. Būtiskākais jautājums ir par to, kā valsts par ievāktajiem nodokļiem nodrošina pakalpojumus iedzīvotājiem un veido uzticību. Nedrīkst divkārt palielināt nodokļus, tā, lai iedzīvotāji par to nesaņemtu vairāk pakalpojumu. Tādēļ nodokļu jautājums ir stāsts par līdzsvaru. Ja pasaulē pieaug nodokļi, tad cilvēkiem ir lielākas gaidas un tiesības pretī prasīt atbilstošus pakalpojumus.

 

Latvijā parasti izskan kritika no uzņēmēju aprindām, kad parādās runas par progresīvā nodokļa ieviešanu. Tas traucēšot attīstīt biznesu. Vai Zviedrijā lielāki nodokļi turīgajiem tiek uzņemti atsaucīgi?

Progresīvais nodoklis mūsu valstī ir pašsaprotama lieta, sabiedrībā nav vēlmes atteikties no tā. Zviedrijā 80. gados bija diskusija par to, jo nodokļu slogs toreiz veidoja 87 procentus un tika samazināts līdz vidēji 50 procentiem, tā bija tā laika valdošo aprindu vēlme. Tagad nodokļos vidēji maksājam 60 procentus no saviem ienākumiem. 50 procenti nodokļos mūsu sabiedrībā tiek uztverti kā atbilstoši un līdzsvaroti no morālā un ekonomiskā skatpunkta. Nodokļi uzņēmumiem Zviedrijā ir samērā zemi – kapitāla un dividenžu nodokļi nepārsniedz 30 procentus. Zviedri tos uzskata par pieņemamiem. Zviedrijā nodokļu politika iet roku rokā ar pieejamību labai izglītības un veselības aprūpes sistēmai, kā arī infrastruktūras attīstīšanai, kas ir rezultāts nodokļu sistēmai. Zviedri ir apmierināti, viņi maksā nodokļus un arī dāsni saņem labumus.

 

Bet kā Zviedrijā tiek uztverti ofšori, kas Latvijā reizēm ir populārs veids, lai izvairītos no nodokļiem?

Tā pie mums ir reti izplatīta parādība. Uzņēmēji, kas izmanto ofšorus, pie mums tiek uztverti pretrunīgi, tādēļ ka viņi no valsts saņem labumus no izglītības sistēmas, arī veselības aprūpes sistēmas priekšrocības un citus sabiedrībai paredzētos labumus. Taču šādus uzņēmējus pie mums uzskata par morāli korumpētiem, jo viņi ir guvuši labumu no kopējā “katla”, bet pēcāk nedod ar nodokļiem pienesumu sabiedrībai. Sabiedrībā valda vienprātība attiecībā uz izvairīšanos no nodokļu maksāšanas – to daudzi cilvēki uztver kā smagu noziegumu.

 

Vai esat dzirdējis par Latvijā publiskotajām tā dēvētajām “oligarhu sarunām”?

Jā.

 

Ja cilvēki Zviedrijā iesaistās koruptīvos darījumos, kādas ir šādas rīcības morālās sekas?

Pamatā, pateicoties pašu rīcībai, šādus cilvēkus sabiedrībā uztver kā renegātus. Viņiem būs sarežģīti veidot biznesu ar citiem uzņēmumiem. Mums ir stingras tiesiskās procedūras, kas attiecas uz uzņēmējdarbības liegumu par krāpšanu un koruptīviem darījumiem, un šādi spriedumi ir reti. Tomēr, ja uzņēmēja slavu veido netīri darījumi un korupcija, citi uzņēmēji viņu neuztvers kā “gudro puisi”, bet tādu, kurš nespēlē pēc noteikumiem. Manuprāt, Latvijas ekonomikā ir divas atšķirīgas grupas. Viena grupa ir Rietumu un Latvijas kapitāla uzņēmumi, kas maksā nodokļus, nemaksā aplokšņu algas, nodrošina labus darba apstākļus un arī algas. Vēl ir otra grupa – pelēkā ekonomika, kur notiek šaubīgi darījumi, aplokšņu algu maksāšana, iespējams, šie uzņēmēji saistīti ar kriminālajām struktūrām. Piemēram, ja ir valsts vai ES iepirkumi, viņi var uzvarēt, pat piedāvājot dārgākus pakalpojumus, tāpēc ka ir “draugi”, ar kuriem jādalās. Šāda veida uzņēmēji nedod pienesumu ekonomikai un arī rada uzticības risku. Latvijā valda zema sabiedrības uzticība institūcijām. Bija kāda sabiedriskās domas aptauja, kurā 71 procents Latvijas iedzīvotāju pauda uzskatu, ka nav iespējams kļūt bagātiem godīgā ceļā.

 

Vai domājat, ka tā ir?

Jūs varat kļūt bagāts godīgā ceļā. Zviedrijas uzņēmumi Latvijā veido labu biznesu un dara to caurspīdīgi, pakļaujoties likumiem. Latvijā ir auglīga augsne pelnošiem uzņēmējiem un cilvēkiem, kuri vēlas nopelnīt. Problēma ir ar uztveri, jo Latvijā ir zema uzticamība valsts institūcijām. Zviedrijā tās pastāv un ir veidotas ap 1000 gadu, bet Latvijai pēc neatkarības atgūšanas lielākoties bija jāsāk no jauna. Lai vai kā, esmu iedvesmots par to, kā Latvija šajā īsajā laikā spējusi attīstīties. To var redzēt ambīcijās reformēt tieslietu sistēmu, cīņā ar ekonomiskajiem noziegumiem, par ko izturos ar cieņu. Labu virzienu Latvija uzņēmusi cīņā pret naudas atmazgāšanu un šaubīgiem nerezidentu ieguldījumiem Latvijas bankās. Kā jau vēstnieks nevaru komentēt politiku.

 

Kādus projektus labklājības un vienlīdzības veicināšanai Zviedrija īstenojusi Latvijā?

Mēs šogad mēģinājām sarunu festivālā “Lampa” runāt par labklājības politiku, arī Rīgas ekonomikas augstskolā esam īstenojuši diskusiju ciklu par šo jautājumu. Ar vēstniecības atbalstu Rīgas ekonomikas augstskolā maijā sākām “Nākotnes līderu akadēmiju”. Mēs jauniešiem dosim darbarīkus, lai izprastu lietas, ideoloģiskos strāvojumus, pārmaiņas politikā, kā arī ekonomiku. Mēs jauniešiem nenorādām, ko darīt tālāk. Tā ir viņu izvēle iesaistīties Nacionālajā apvienībā, “Saskaņā” vai citās esošajās vai jaunajās partijās. Galvenais, lai cilvēki iesaistās politiskajos procesos.

 

Jūs runājāt par veselības aprūpes un izglītības pieejamību. Vai no sava skatpunkta redzat kādas problēmas?

Man kā vēstniekam būtu nepareizi dot vērtējumu par šīm problēmām. Tas jādara Latvijas iestādēm un tautai. Tomēr, pēc starptautiskajiem pētījumiem, ir redzams, ka Latvijā veselības aprūpes sistēmai ir savi iespēju griesti. Pagājušā gada statistikas dati par veselības aprūpi uzrāda būtisku skaitu cilvēku, kuri mirst, lai gan ir iespējama ārstēšana. Viens no no piemēriem ir māšu mirstība, kas dara mani bažīgu. Tas ir acīmredzami, ka veselības aprūpē ir lietas, kuras nepieciešams uzlabot. Veselības aprūpei tiek tērēts samērā maz no iekšzemes kopprodukta, kas ir Latvijā visiem zināms fakts. Izglītības kvalitāte mūsu valstīs ir līdzvērtīga, kaut gan Latvijā tā pati kvalitāte tiek sasniegta par zemāku cenu nekā Zviedrijā.

 

Zviedrijā bija doma ieviest 30 stundu darba nedēļu. Vai tas ir reāli?

Zviedri savā domāšanā ir tādi paši rūpnieki kā latvieši. Bija dažas partijas, kas bija par labu labklājības sektoram, taču pierādījās, ka šī ideja ir dārga un nav dzīvotspējīga. Jo cilvēki strādā maz, un tā ir visās valstīs. Jūs varat doties uz biroju strādāt vai vienkārši doties uz biroju.

 

Kāda Zviedrijā valda noskaņa par sankcijām, kuras ES ieviesusi pret Krieviju?

Par tām pat nav diskusijas – Zviedrija stingri stāv par sankcijām un atbalsta to ieviešanas iemeslu. Mums nav daudz uzņēmēju, kuri darbojas Krievijā. Zviedrijā nepastāv uzņēmēju grupas, kas būtu par sankciju atcelšanu.

 

Zviedrija paredzējusi tuvākajos gados tērēt papildu miljardu dolāru aizsardzībai. Ar ko saistīts šis pieaugums?

Mērķis ir kopumā stiprināt aizsardzību un tās operacionālās spējas. Mēs turpināsim stiprināt Gotlandes aizsardzību, kā arī visus trīs dienestus – armiju, gaisa spēkus un floti. Tas arī notiek izaicinājumu dēļ, kas pašlaik valda reģionā. Mēs esam priecīgi, ka Latvija drīz jau sasniegs NATO standartu aizsardzībai – divus procentus no IKP.

 

Jūs pieminējāt situāciju reģionā – vai ar to domājāt Krievijas radītos riskus?

Lielā mērā piesardzīgi esam Krievijas rīcības dēļ pēdējos trijos gados. To laikā pieaugusi arī Krievijas lidmašīnu aktivitāte pie mūsu robežām. Jau 2013. gadā Krievija īstenoja “Zapad” militārās mācības, kuras vērtējam kā provokatīvas. Mūs dara piesardzīgus Krievijas pretlikumīgā Krimas aneksija, atbalsts [separātistiem] austrumu Ukrainā. Tādēļ mums jābūt gataviem, jāveicina militārā sadarbība ar kaimiņvalstīm.

 

Kā Zviedrijā tiek risināts jautājums ar cilvēkiem, kuri savulaik devušies karot “Islāma valsts” rindās un atgriežas jūsu valstī?

Būtiskākā problēma ir tā, ka pirms dažiem gadiem radikālie fundamentālisti Zviedrijā bija mērāmi simtos, bet tagad to ir daži tūkstoši. Tas nenozīmē, ka viņi visi ir vērsti uz vardarbību, bet viņi to atbalsta. Mēs Zviedrijā esam svētīti ar to, ka mums ir bijuši tikai divi terora akti. 2010. gadā – kad Stokholmas centrā kāds cilvēks mēģināja uzspridzināties un pats gāja bojā, kā arī šogad aprīlī, kad iepirkšanās centrā terora aktu, diemžēl ar upuriem, veica uzbeku izcelsmes terorists. Zviedrijas iestādes un valdība saprata, ka nav jābūt naiviem, un tika stiprināts drošības dienestu darbs, izveidots Nacionālais pretterorisma koordinācijas centrs. Policija tagad pie mums tiek stiprināta tāpat kā armija, mēs palielināsim policistu skaitu. To var uzskatīt par koncepcijas maiņu, jo parādās izaicinājumi, tagad nepieciešama skarbāka pieeja kā citām valstīm. Latvijā varbūt padomju mantojuma dēļ ir šāda pieeja, jums ir daudz policistu un robežsargu, bet mums viņu ir mazāk.

 

Bet vai Zviedrijā ir notiesāti cilvēki, kas karojuši “Islāma valsts” rindās un Austrumukrainā?

Neliels skaits, jo ir ļoti grūti pierādīt dalību. Par Ukrainu – pret nevienu nav sākta kriminālvajāšana, taču sabiedrībā ik pa laikam parādās baumas, ka mūsu pilsoņi tur bijuši un karojuši.

 

Pērn Zviedrijā tika atzīsts, ka “Islāma valsts” karogs jūsu valstī nav aizliegts.

Tā to interpretējusi prokurore, kura skatīja šo gadījumu. Tā nav mana kompetence apšaubīt viņas juridisko interpretāciju. Zviedrijā augstā cieņā ir runas un preses brīvība. Cik saprotu, prokurore neredzēja, ka “Islāma valsts” karogs juridiski ir saistāms ar naidu, tāpat kā nacistu svastika, kas ir ebreju iznīcināšanas simbols. “Islāma valsts” ir jauns fenomens, daudzi cilvēki pat varbūt nezinās, kā izskatās tās karogs. Bet par tā lietošanu, es domāju, sabiedrībā vēl būs diskusijas.

 

Pēc Latvijas būsiet Zviedrijas vēstnieks Apvienotajos Arābu Emirātos…

Tas man būs izaicinājums. Jāņem vērā, ka starp Līča valstīm joprojām ir diplomātisks konflikts, bet Jemenā turpinās pilsoņkarš. Mans darbs būs vēl vairāk saistīts ar ekonomisko saišu stiprināšanu.

 

Latvija savulaik dalīja AAE vēstniecības telpas ar Dāniju. Kā lūkojaties uz šādu Ziemeļeiropas valstu sadarbību?

Kopumā ideja, ka ziemeļvalstis un Baltijas valstis var izmantot kopīgas telpas vēstniecībām, ir ļoti laba, jo tā var gan ietaupīt līdzekļus, gan ciešāk sadarboties. Problēma parasti ir tāda, ka valstīm bieži vien ir atšķirīgas ambīcijas un vēlmes un tās jāspēj saskaņot, ja valstis vēlas kopējas telpas.

LA.lv