Viedokļi
Komentāri

Māris Zanders: Nodomi labi, izpildījums vājš 16


Māris Zanders
Māris Zanders
Foto – Timurs Subhankulovs

Ir tēlains raksturojums aplamai patiesības noskaidrošanas metodei: cilvēks naktī uz ielas pazaudē atslēgas un meklē tās uz ietves laternas apgaismotajā lauciņā, lai gan ļoti iespējams, ka atslēgas ir noklīdušas kaut kur pavisam citur. Bet apgaismotajā lauciņā viņš, redz’, kaut ko spēj saskatīt, līdz ar to var sevi mierināt ar domu, ka dara kaut ko lietas labā (atslēgu atrašanai), pat ja tas būtībā ir bezjēdzīgi. Dedzība, ar kādu dažādas lēmumu pieņēmēju un ekspertu grupas (šonedēļ arī parlamenta Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisija) ķērušās pie jautājuma par dezinformācijas ierobežošanu masu medijos, atgādina šo atslēgu meklēšanas metodi.

Atzīšos, visvairāk mani subjektīvi kaitina viltus ziņu jēdziena sašaurināšana līdz politiskajām (plašā nozīmē) tēmām. Ar ko ik uz soļa lasāmās, redzamās un dzirdamās blēņas žanrā “britu zinātnieki ir atklājuši, ka…” ir mazāk bīstamas, ja cilvēks to ietekmē, piemēram, kaitē savai veselībai? Kādā ziņā stereotipi par to, kā jāizskatās, kas ir pilnvērtīga dzīve utt., ar kuriem mums piebāž smadzenes reklāma, ir mazāk kaitīgi? Ja politiku skarošas dezinformācijas rezultātā indivīds izdara kļūdainu politisku izvēli, tas neapšaubāmi ir slikti, tomēr, ja manipulējošas informācijas dēļ viņš iestieg parādos vai eksperimentē ar kaut kādiem “brīnumlīdzekļiem”, tas nav mazāk traki.

Turklāt runas par viltus ziņu ierobežošanu, kontrolēšanu ir bezjēdzīgas tādēļ, ka pret manipulēšanu ir viens un tikai viens līdzeklis – pašu cilvēku kritiskā domāšana. Jebkādus ierobežojumus var apiet. Iedomāsimies, ka publiskajā telpā kāds X nāk klajā ar paziņojumu, ka latvieši paši ir vainīgi pie okupācijas 1940. gadā. Tas, protams, būtu, maigi sakot, savdabīgs apgalvojums, bet nekas X netraucētu vajadzības gadījumā ilgi un no faktu viedokļa korekti runāt par latviešiem kā boļševiku režīma Krievijā aktīviem dalībniekiem, sākot no Oktobra apvērsuma 1917. gadā un vēl vismaz desmit gadu garumā. Nekādas viltus ziņas X izplatījis nebūtu, X būtu neglīti, provokatīvi interpretējis faktus. Un? Turklāt mūsdienu juceklīgajā informatīvajā telpā pat X atvainošanās – pieņemot, ka tādu izspiestu – pazustu, savukārt sākotnējais, skandalozi skaļais paziņojums gan nogulsnētos. Manipulācijai vispār nav jāizpaužas kā meliem. Ja kāds savā informatīvajā platformā intensīvi atspoguļo tikai negatīvas ziņas par, teiksim, šo valsti, tad šī tendenciozā atlase var būt ļoti efektīva, bet no juridiskā viedokļa neievainojama. Un tālāk?

Nav iespējams ar administratīviem rīkiem gada, divu laikā izdarīt to, kam nepieciešami desmit gadi, lai, piemēram, izglītības sistēma veidotu jaunajā paaudzē veselīgu skepticismu un vēlmi lasīto pārdomāt. Saprotot, ka laika nav un kaut kas tomēr ir jādara tagad, prātā nāk nedaudz patētisks, varbūt naivs ieteikums: jācenšas pašiem melot, cik nu iespējams reti. Ja cilvēkiem tiek pārmesta (iespējams, pamatoti) nekritiska attieksme pret blēņām informatīvajā telpā, tad jāsaprot, ka šo vieglprātību ir veicinājusi cilvēku pieredze, redzot, ka viņu pašu priekšstāvji politikā, varā, arī t. s. ekspertu aprindās sevišķi sevi neapgrūtina ar paustā patiesumu vai saturīgumu. Iespējams, cilvēki viegli “uzķeras” viltus ziņām ne jau tāpēc, ka viņi kaut kā īpaši ir tendēti uz sensācijām vai negatīvismu – viņi vienkārši ir jau pieraduši, ka “viss ir relatīvs”, jo šo tēzi ikdienā uztur it kā pašu ļaudis, savējie. Tad kāda starpība – “nevienam nevar ticēt”. Vai, tieši otrādi, “viss ir iespējams”. Ir apbrīnojama pašpārliecinātība iedomāties, ka sabiedrība uzticēsies spriedumam par to, vai konkrētā informācija ir vai nav patiesa, ja šo vērtējumu izteiks struktūras (iestādes, politiķi, eksperti), kuriem pašiem sabiedrība ne visai tic. Šī situācija patiesībā nav jauna – to piedzīvojušas, piemēram, daudzas organizētās reliģijas. Reliģiju piemērs arī liecina, ka vienmēr būs “neskaties uz maniem darbiem, klausieties manos vārdos” metodes piekritēji, un cilvēki spļaudīsies, tomēr vilšanās nekad nav tik liela, lai cilvēki neatzītu par uzklausīšanas vērtiem tos kulta kalpus, kuru vārdi un darbi saskan. Cerība ir.

LA.lv