×
Mobilā versija
+14.0°C
Visvaldis, Nameda, Ritvaldis
Otrdiena, 24. aprīlis, 2018
29. marts, 2018
Drukāt

Māris Zanders: Nodomi labi, izpildījums vājš (3)

Foto-Timurs SubhankulovsFoto-Timurs Subhankulovs

Māris Zanders

Ir tēlains raksturojums aplamai patiesības noskaidrošanas metodei: cilvēks naktī uz ielas pazaudē atslēgas un meklē tās uz ietves laternas apgaismotajā lauciņā, lai gan ļoti iespējams, ka atslēgas ir noklīdušas kaut kur pavisam citur. Bet apgaismotajā lauciņā viņš, redz’, kaut ko spēj saskatīt, līdz ar to var sevi mierināt ar domu, ka dara kaut ko lietas labā (atslēgu atrašanai), pat ja tas būtībā ir bezjēdzīgi. Dedzība, ar kādu dažādas lēmumu pieņēmēju un ekspertu grupas (šonedēļ arī parlamenta Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisija) ķērušās pie jautājuma par dezinformācijas ierobežošanu masu medijos, atgādina šo atslēgu meklēšanas metodi.

Atzīšos, visvairāk mani subjektīvi kaitina viltus ziņu jēdziena sašaurināšana līdz politiskajām (plašā nozīmē) tēmām. Ar ko ik uz soļa lasāmās, redzamās un dzirdamās blēņas žanrā “britu zinātnieki ir atklājuši, ka…” ir mazāk bīstamas, ja cilvēks to ietekmē, piemēram, kaitē savai veselībai? Kādā ziņā stereotipi par to, kā jāizskatās, kas ir pilnvērtīga dzīve utt., ar kuriem mums piebāž smadzenes reklāma, ir mazāk kaitīgi? Ja politiku skarošas dezinformācijas rezultātā indivīds izdara kļūdainu politisku izvēli, tas neapšaubāmi ir slikti, tomēr, ja manipulējošas informācijas dēļ viņš iestieg parādos vai eksperimentē ar kaut kādiem “brīnumlīdzekļiem”, tas nav mazāk traki.

Turklāt runas par viltus ziņu ierobežošanu, kontrolēšanu ir bezjēdzīgas tādēļ, ka pret manipulēšanu ir viens un tikai viens līdzeklis – pašu cilvēku kritiskā domāšana. Jebkādus ierobežojumus var apiet. Iedomāsimies, ka publiskajā telpā kāds X nāk klajā ar paziņojumu, ka latvieši paši ir vainīgi pie okupācijas 1940. gadā. Tas, protams, būtu, maigi sakot, savdabīgs apgalvojums, bet nekas X netraucētu vajadzības gadījumā ilgi un no faktu viedokļa korekti runāt par latviešiem kā boļševiku režīma Krievijā aktīviem dalībniekiem, sākot no Oktobra apvērsuma 1917. gadā un vēl vismaz desmit gadu garumā. Nekādas viltus ziņas X izplatījis nebūtu, X būtu neglīti, provokatīvi interpretējis faktus. Un? Turklāt mūsdienu juceklīgajā informatīvajā telpā pat X atvainošanās – pieņemot, ka tādu izspiestu – pazustu, savukārt sākotnējais, skandalozi skaļais paziņojums gan nogulsnētos. Manipulācijai vispār nav jāizpaužas kā meliem. Ja kāds savā informatīvajā platformā intensīvi atspoguļo tikai negatīvas ziņas par, teiksim, šo valsti, tad šī tendenciozā atlase var būt ļoti efektīva, bet no juridiskā viedokļa neievainojama. Un tālāk?

Nav iespējams ar administratīviem rīkiem gada, divu laikā izdarīt to, kam nepieciešami desmit gadi, lai, piemēram, izglītības sistēma veidotu jaunajā paaudzē veselīgu skepticismu un vēlmi lasīto pārdomāt. Saprotot, ka laika nav un kaut kas tomēr ir jādara tagad, prātā nāk nedaudz patētisks, varbūt naivs ieteikums: jācenšas pašiem melot, cik nu iespējams reti. Ja cilvēkiem tiek pārmesta (iespējams, pamatoti) nekritiska attieksme pret blēņām informatīvajā telpā, tad jāsaprot, ka šo vieglprātību ir veicinājusi cilvēku pieredze, redzot, ka viņu pašu priekšstāvji politikā, varā, arī t. s. ekspertu aprindās sevišķi sevi neapgrūtina ar paustā patiesumu vai saturīgumu. Iespējams, cilvēki viegli “uzķeras” viltus ziņām ne jau tāpēc, ka viņi kaut kā īpaši ir tendēti uz sensācijām vai negatīvismu – viņi vienkārši ir jau pieraduši, ka “viss ir relatīvs”, jo šo tēzi ikdienā uztur it kā pašu ļaudis, savējie. Tad kāda starpība – “nevienam nevar ticēt”. Vai, tieši otrādi, “viss ir iespējams”. Ir apbrīnojama pašpārliecinātība iedomāties, ka sabiedrība uzticēsies spriedumam par to, vai konkrētā informācija ir vai nav patiesa, ja šo vērtējumu izteiks struktūras (iestādes, politiķi, eksperti), kuriem pašiem sabiedrība ne visai tic. Šī situācija patiesībā nav jauna – to piedzīvojušas, piemēram, daudzas organizētās reliģijas. Reliģiju piemērs arī liecina, ka vienmēr būs “neskaties uz maniem darbiem, klausieties manos vārdos” metodes piekritēji, un cilvēki spļaudīsies, tomēr vilšanās nekad nav tik liela, lai cilvēki neatzītu par uzklausīšanas vērtiem tos kulta kalpus, kuru vārdi un darbi saskan. Cerība ir.

Pievienot komentāru

Komentāri (3)

  1. Viss,par ko mums stāsta ir tikai interpretācija.Un katrs cilvēks kas kaut ko izlasa vai noklausās,informāciju uztver savādāk.Viens nodomās,ka var arī tā,viens..ārprāts kā tā var,viens…svēti noticēs katram vārdam,un kāds vispār neko nezinās….Tad uz kuru cilvēku grupu tiks strādāts,lai netiktu pakļauti meliem???Tie ir tikai daži procenti,kuri šā vai tā meklēs melus,jo tāda ir viņu psihaloģija….Es teiktu,ka tā ir kārtējā izlikšanās,ka strādā….pie ļoooti nopietnas problēmas…..

  2. Viltus ziņas ! Vispirms jau tā ir jauno problēma ,jo viņu informētības un kopējo zināšanu apjoms ir ierobežots,jo vienkārši nav uzkrāts. Tam vajadzīgs laiks un arī dzīves pieredze. Otra grupa ir dzīves dzītie un nodzītie,ikdienas rūpe neļauj sevi piebremzēt un sākt domāt,ar laiku neprotot domāt ,šī nodarbe sāk likties lieka. Domas it kā iekapsulējas ap ikdienu un izdzīvošanu, par visu pārējo , garāmskrejoša “noriešanās” . Un tad “izlec” Latvijas fenomens ,izrādās, “rejas” pēc nacionālā principa ,pēc principa ,kas vienam labs ,tas otram slikts. Ieskatoties izrādās ,ka pēc 1990.g. dzimušie latvieši,kas neprot krievu valodu ,nedzīvo arī Kremļa informatīvajā telpā un nav sevišķi jāsatraucas ,ka šajā vidē izplatītos Kremļa ideju sērga ,tā teikt ,melīgā informācija. Un noskaidrojas ,ka problēmas objekts ir apmēram 1/3 valsts iedzīvotāju . Izrādās aste “mētā” suni…

Lasītāju aptauja
Ērika Oša zīmējums
Ēriks Ošs. Kusties, kusties!

Valsts finansiāli atbalstīs pedagogu algu celšanu tikai tajās pašvaldībās, kas sakārtos skolu tīklu, uzsver izglītības ministrs Kārlis Šadurskis. Intervijā LTV ministrs teica, ka valdība pildīs solījumu – ja pašvaldības būs ietaupījušas līdzekļus ar skolu tīkla reformēšanu, tad valdība pretī liks līdzvērtīgu summu, lai varētu nodrošināt skolotāju algu palielināšanu. Realitātē tikai 18 pašvaldībās esot notikusi reāla skolu tīkla reorganizācija ar summāro ietaupījumu 2 – 3 miljoni eiro, kas ļoti būtiski atpaliekot no cerētajiem nepilniem desmit miljoniem eiro, kam valsts bijusi gatava likt pretī līdzvērtīgu summu, skolotāju algu palielināšanai kopā nodrošinot 19 miljonus eiro. Pēc Šadurska vārdiem, pašvaldībās, kur ir notikusi skolu reorganizācija, pedagogu algas būšot ievērojami lielākas par 710 eiro par slodzi un varētu būt robežās no 750 līdz nedaudz vairāk par 800 eiro par slodzi.

Vai ir pareizi Likteņdārza zemi nodot valsts īpašumā?
Draugiem Facebook Twitter Google+