Mobilā versija
+13.3°C
Magda, Magone, Mērija, Magdalēna
Svētdiena, 23. jūlijs, 2017
16. jūlijs, 2017
Drukāt

Arvis Kolmanis: Literatūras stūķēšana plauktiņos atstumj dažu lasītāju no labas literatūras (5)

Foto-LETAFoto-LETA

Arvis Kolmanis (1959) ir rakstnieks, kurš ar saviem tekstiem mūs lutina diezgan reti. Tā pamatā ir autora aizņemtība dažādos tek­stuālos un aptekstuālos projektos, iespējams, arī vēlme radīt ko paliekošu, kas nebūtu tikai atrādīšanās. Līdz šim ir iznākušas tikai divas prozas grāmatas – gandrīz vai aizmirstais stāstu krājums “Greniāna jeb ceturtā versija” (1995) un savulaik labi ievērotais romāns “Žūpa Amors jeb Mirušais Dievs” (2005). Šķiet, ka reizi dekādē Arvis ir gatavs nākt klajā ar prozas grāmatu, un mums ir retā iespēja to piedzīvot tuvākajā laikā.

– Kopš pēdējās Arvja Kolmaņa grāmatas ir pagājis labs laiciņš. Ir bijuši kinoscenāriji, stāsti kopkrājumos un periodikā. Mēs ar aizrautību gaidām jaunu grāmatu! Kas ir noticis tavā radošajā dzīvē šajā laikā?

– Tas arī noticis – bijuši scenāriji, tostarp “Billei”, mazliet stāsti, kaut kas patulkots… Vēl daži radioiestudējumi – “Taksista stāsti”, “Mona”. Vispār bija tāds kā nogaidīšanas, vilcināšanās periods. Tagad tas, kas uzkrājies, sāk nākt ārā, ir tāda sajūta. Jā, būs jauna grāmata, varbūt pat vairāk nekā viena.

– Esi arī viens no tiem, kas latviešu lasītāju, iespējams, pirmo reizi ir iepazīstinājis ar mūsdienu krievu klasiķi Viktoru Peļevinu. Man šķiet, ka tu seko līdzi mūsdienu pasaules literatūrai. Kas ir tie darbi, kuri tevi pēdējā laikā ir iespaidojuši visvairāk?

– Nezinu, vai iespaidojuši. Drīzāk sajūsmina vai vienkārši patīk… Daudzi. Selīns joprojām no tā dēvētās nopietnās literatūras… Vairāk gan lasu nenopietno, kas reizēm daudz nopietnāka. Tas pats trilleris bieži dziļāks par vairākumu “parasto romānu”, bet nav jau tādu parasto vai neparasto. Un nevar tā novilkt striktu robežu… Literatūras 
stūķēšana plauktiņos varbūt izraisa orgasmu literatūrzinātniekiem, bet neviļus atstumj dažu labu lasītāju no labas literatūras.

– Rakstnieks/tulkotājs/scenārists/redaktors – tas viss ir Arvis Kolmanis! Kurš no šiem trim radošajiem amatiem tev pašam ir šķitis visaizraujošākais un kurš vissmagākais, atbildīgākais? Varbūt ir vēl kāds mazāk zināms radošais ampluā, par ko vari pastāstīt?

– Nav tāda aizraujošāka. Visi interesanti, katrs ar kaut ko savu. Proza tomēr it kā mīļāka. Visatbildīgāk laikam ir rakstīt kinoscenāriju, tas ir pamatā kolektīvam produktam, līdz ar to ietekmē daudzu cilvēku darba galarezultātu. Visā citā tu esi brīvs, atbildība tikai pašam pret sevi, lamās tikai mani, nekādu problēmu. Mazāk zināmais – varbūt radioiestudējumi. Tieši oriģināldarbi, kā pie mums tikpat kā nav, ja neskaita prozas dramatizējumus un teātra lugu ierakstus. Tāda nopietna saspēle ar jēgu un balsīm. Audio iedarbojas un tiek uztverts pavisam citādi, nekā lasot grāmatu.

– Tavs jaunais stāstu cikls būtiski atšķiras no tā, ko esam pieraduši dēvēt par prozas eksperimentu. Stāsts, ko piedāvāji “Kultūrzīmēm”, pirmajā acumirklī šķiet tik nepastarpināts, vienkāršs, taču tad tajā redzam nianses, psiholoģiju, pat iekšēju dramaturģiju un augstu noslīpētības stadiju… Kā tu esi no Žūpu Amora nonācis pie Annas stāstiem?

– Nu… Nedomāju, ka “Amors” ir kāds īpašs prozas eksperiments, ja nu vienīgi atšķiras no standarta reālprozas. Kā nonācu pie “Annas”, nezinu, vienkārši nonācu, sāku rakstīt. Ja nav īpašs nodoms spēlēties, forma pati uzrodas… saiknē ar saturu, jēgu, zemapziņu, visu pārējo apzināto, neapzināto. Viens otru, cits citu veido. Citreiz forma pārveido saturu… Vienkāršāka vai sarežģītāka forma kā pašmērķis – diez ko nopietni tas vairs nav. Ar mazu ironiju – ideāls būtu ļaut tekstam pašam veidoties – stingrā kontrolē, protams. Es tad arī mēģinu kontrolēt atbilstoši noskaņojumam.

 

Piedāvājam nepublicētu stāstu “Dzirnakmens” no stāstu cikla “Anna”.

Dzirnakmens

Viņi gāja uz pludmali klusēdami. Vējš plandīja balto muslīna kleitu. Vējš jauca Annas matus, jauca Andreja matus. Anna palaikam palūkojās viņā, viņš uzsmaidīja, aplika roku viņai ap pleciem. Viņa piekļāvās, abi centās iet vienā solī, kad soļi sajuka, viņš atvirzījās un satvēra viņas roku.

No rīta viņi bija kūtī pie vistām. Zaļās bija nomirušas visas. Dažas sarkanās vēl vārgi kustējās. Kūtī smirdēja. Anna ātri piebeidza sarkanās, Andrejs savāca beigtās, salika kastēs, izvilka ārā, uzlika vāku, aizdedzināja sveci, kārtīgi nopilināja visas spraugas un rūpīgi notina ar līmlenti. Anna noliecās, pārbaudīja, vai kastes tiešām cieši noslēgtas, tad izslējās un palūkojās vīra sejā. Ieraudzīja vien skumju smaidu. Viņa gaidīja, ka viņš kaut ko teiks, ka ļaus izlauzties dusmām vai izmisumam. Neteica neko. Viss bija skaidrs abiem.

Tagad, ejot uz jūru, viņš smaidīja, lai uzmundrinātu. Smaidīja kā tolaik, kad abi tikko bija iepazinušies. Toreiz viņš nebija nedz garā spēcīgs, nedz ķermenī. Pēc kāzām Anna viņu nežēloja, darīja visu, kas bija jādara, tā, kā māte mācījusi. Vismaz sākumā, līdz brīdim, kad tradīcijas vairs nespēja sniegt neko vairāk par sastingumu, un Anna saprata, ka jādomā pašai. Tad viņa dažreiz izmēģināja ko jaunāku, kas gan tikpat kā neatšķīrās no šībrīža rekomendācijām, vadmotīvi bija vieni un tie paši. Un reizēm prata laikus apstāties, kad apzinājās – ir nonākusi pārāk tuvu robežai, aiz kuras atpakaļceļa vairs nebija.

Viņa ātri saprata, ka patīk riskēt, saprata arī, ka vīru tas nebiedē, ka viņas izvēle bijusi pareiza, ar kādu citu neizjustu tādu saderību… Taču Andrejs viņai bija pirmais. Ko viņa varēja zināt, nevienu citu neizmēģinājusi.

Izejot pludmalē, vējš iecirtās sejā jo spēcīgi. Ūdens nesen bija uzdzīts gandrīz līdz zilibaltajām ģērbšanās būdiņām, tagad jau atplūdis, bet viļņi joprojām šķīda baltās putās. Anna iekrampējās stingrāk Andreja rokā, tā bija drošāk. Jo tuvāk sajuta Andreja augumu, jo drošāk bija pašai. Vienmēr tā bija bijis, jau no paša sākuma, un ar laiku vēl jo vairāk.

Viņi apstājās pie netīri zaļās dūņu joslas, kas šķīra no laivas. Andrejs atlaida Annas roku, noliecās, satvēra Annas kāju, viņa pieķērās vīra plecam, lai nenokristu. Andrejs novilka Annas balto kurpīti un nolika pelēkajās smiltīs. Novilcis otru, viņš brīdi vēl turēja Annas kāju. Lēni, ļoti lēni pārvilka pirkstu potītei, riņķī un apkārt kājai, ieslidināja iedobītē zem potītes, tur Andreja pirksts uz brīdi sastinga, Anna iekoda lūpā.

Acīs lūkodamies, Andrejs vienreiz bija pateicis, ka visvairāk viņu uzbudina Annas potītes.

Acīs pēc tam viņš lūkojās daudz, potītes vairs nepieminēja, Anna tās neļāva arī glāstīt. Viņa toreiz neatzinās aizvainojumā, arī nepārmeta, ka vīrs atļāvies par daudz. Nekas īpašs jau nebija pārkāpts, ja nu vienīgi ieteikums, bet tomēr… Andrejs pats visu saprata. Jo ilgāk viņi mīlēja viens otru, jo Andrejs kļuva gudrāks. Nojauta visu bez vārdiem. Un Anna zināja, ka visu dara pareizi.

Bet šoreiz viņš pārāk spēji pacēla Annu savās stiprajās rokās, lai pārnestu pāri dūņām. Laivā gan nolaida maigi. Laivas dibenā skalojās ūdens. Auksts. Anna atrāva basās kājas, tad nolika atpakaļ. Tik auksts tomēr nebija. Un citādi bija grūti sēdēt. Andrejs atāķēja ķēdi, ievilka laivu jūrā un ielēca laivā pats. Novilka kurpes, izlēja ūdeni, uzvilka atpakaļ, ielika airus duļļos. Pirms nākt šurp, bija kurpes rūpīgi ieziedis, ūdens lāsītēm nebija kur pieķerties. Anna neko nebija teikusi, ļāva darīt, kā tīk, šis nebija tas brīdis, kad piekasīties par sīkumiem, kaut nekad nebija sapratusi, kāpēc tieši bišu vaska zābaksmērs bija viņam mīļākais. Vaska smarža Annai šķita pretīga. Andrejs apgalvoja, ka vasks nesmaržo. Bet, pat ja vasks nesmaržoja, Anna juta tā smaku.

Neatņem otram cilvēkam personisko telpu. Izveido un kop to prasmīgi. Kā bonsai kociņu.

Anna nopūtās. Andrejs uzmundrinoši pasmaidīja un satvēra airus. Anna pagrieza galvu, palūkojās atpakaļ uz krastmalu. Gar glābšanas stacijas ēku gāja vīrietis ar suni. Viņiem pretī skrēja meitene. Citu cilvēku pludmalē nebija. Vīrietis ar suni un skrējēja uz mirkli satikās vienā punktā. Andrejs airēja. Laiva šūpojās. Krastmala attālinājās. Pasaule attālinājās. Anna novērsās.

Viņai nebija ko nožēlot. Visu šajā dzīves posmā paveikto viņa bija darījusi pēc labākās sirdsapziņas. Neviens neko nevarēja pārmest.

Boja ar sarkano lentīti jau šūpojās viļņos tepat blakus. Andrejs bija labs airētājs. Labs cilvēks. Labs vīrs.

Viņš atlaida airus, noliecās, pavilka ārā no laivas soliņa apakšas akmeni, ko viņi abi bija tur nolikuši pirms septiņiem gadiem.

Jauna ģimene. Jauna laiva. Kāzinieku bars aurodams iestūma laivu ar viņiem abiem jūrā. Andrejs toreiz neprata airēt. Anna toreiz raudāja. Viņa bija jauna. Viņai bija bail. No neparedzamā. No paredzamā. No visa. No tā, ka viņi netiks atpakaļ krastā. Bet toreiz, kad abi kopā sāka runāt solījumu, vējš aiztrieca asaras no Annas sejas tāpat kā šodien bišu vasks ūdeni no Andreja kurpēm. Toreiz, kā sāka abi kopā teikumu, tā beidza. Toreiz.

Tagad Anna pavēra lūpas, bet nespēja izrunāt ne vārda. It kā žņaugtu kāds. Andrejs pasmaidīja. Noliecās, pastiepa roku, pieskārās viņas basajai kājai… noglāstīja.

– Un, ja kāds apgrēcina otru, kas uz viņu tic, tam būtu labāk, ja kaklā piekārtu dzirnu akmeni un iemestu viņu jūrā.

Andreja balss skanēja dīvaini. Kā sveša cilvēka balss. Vai arī viņas balss tā skanēs?

Bet viņa joprojām nespēja izdvest ne skaņas. Pat pakustēties nespēja. Vien atlika nolūkoties, kā Andrejs savelk virvi dubultmezglā ap kāju virs potītes. Otrā virves galā jau septiņus gadus akmens bija ievērts cilpā. Šī akmens caurumā neviens grauds nebija iebērts.

Kaut kas nebija pareizi. Tā nedrīkstēja. Bija teikts – ja kaklā piekārtu… Varbūt Andrejs to par spīti viņai… Varbūt viņa bijusi akla visu šo laiku… Varbūt viņai pašai nevajadzēja…

Nē, citādi nevarēja.

Likums ir šķīstāks par dabu.

Un viņa vēlējās to pateikt Andrejam tik ļoti, tik dziļi no sirds, ka sagribēja dzīvot no jauna un spēja piespiest pamirušās lūpas izteikt pavisam ko citu, ne to, ko bija vēlējusies:

– Nedari to. Lūdzu…

To izteikusi, viņa atskārta, ka nekad neko nebija vīram lūgusi.

Viņa laikam bija pārāk klusi nočukstējusi. Jā, arī vējš, citādi Andrejs noteikti būtu sadzirdējis. Citādi nebūtu pieliecies viņai tuvu jo tuvu un noskūpstījis.

Citādi, ne vārda nebildis, viņš nebūtu piespiedis akmeni pie krūtīm un ar skumju smaidu iekāpis jūrā. Bet visticamāk, būtu gan.

Anna pārliecās pār laivas malu un kādu brīdi lūkojās putās sakultajā netīrajā ūdenī.

Kad viņa aizīrās atpakaļ līdz krastam, rokas vairs nejuta. Izkāpa no laivas, bet nespēja to ievilkt tālāk smiltīs. Nevajadzēja arī. Šī laiva vairs nepiederēja viņai. Paklupa uz ceļiem ūdenī. Piecēlās. Slapjā kleita pretīgi lipa pie miesas. Anna aizgāja līdz Jurim, kas stāvēja otrpus dūņām ar viņas kurpītēm rokās. Izrāva tās viņam no rokām, uzvilka, netīrumus no kājām nenotraususi, pieplaka pie Jura krūtīm un sāka histēriski raudāt. Juris piespieda viņu sev klāt pārāk cieši, tas arī bija viss. Viņš nekad nebija pratis mierināt.

– Es tās kastes jau aizvedu, – Juris teica, kad viņi gāja atpakaļ uz Annas māju. – Neviens neredzēja. Kā Andrejs tā… Kā viņš tā…

– Liecies mierā, – Anna sacīja.

Juris brīdi domāja.

– Jā, neviens to nevarēja paredzēt. Tu neesi vainīga.

Es esmu vainīga, Anna nodomāja. Es tomēr esmu vainīga.

– Tu visu darīji pareizi. Bet Andrejs… Ko ta nepaņēma oranžās… Man pat liekas, ka viņš gribēja oranžās. Kā viņš tā…

Anna neatbildēja. Andrejs bija gribējis oranžās…

Jau nākamajā dienā pēc tam, kad Andrejs bija viņu ievedis savā mājā, Anna bija dārzā izrāvusi visas kliņģerītes. Ar visām saknēm. Pilnīgi visas. Andrejs to vēroja un smaidīja. Skatījās Annā kā dievietē. Annai nepatika nekas, kas bija oranžs.

Pagalmā Juris brīdi mīņājās, atvēra savas toijotas durvis, paskatījās uz Annu.

– Man mazliet pietrūkst, – sacīja Juris. – Ja pārdotu Andreja veco vāģi, sanāktu pilnīgi jaunai laivai. Mūsu laivai. Ko tu saki?

Anna neteica neko.

– Padomā, – sacīja Juris. – Padomā. Tu kaut ko esi ēdusi? Aizbraucam līdz pilsētai. Ko tu te viena tagad…

Anna iesēdās mašīnā.

Pievienot komentāru

Komentāri (5)

  1. Paldies A.Kolmanim par īsstāstu! Cik daudz par dzīvi var pateikt vienā lappaspusē!

  2. Paldies A.Kolmanim par pārdomu rosinošo īsstāstu. Cik daudz par dzīvi var pateikt vienā lappaspusē!

  3. kaut kas jādara ar to grafomāniju…

  4. Lieliska intervija: uz visiem intervētājasbjautājumiem intervējamais atbild ar neslēptu “kas par muļķībām, kā var kaut jo tik glupu jautāt”, savukārt nedz intervētājai, nedz viņas redaktoram tas neliekas svarīgi. Varbūt tas tāds interaktīvs intervētājas līmeņa demonstrācijas veids?

Rīgā izskanējis Dziesmu svētku "Zvaigžņu ceļā" ieskaņas koncertsPiektdien, 21. jūlijā, Bastejkalnā rīdzinieki un Eiropas koru olimpiādes dalībnieki varēja noklausīties Simtgades Dziesmu un deju svētku Noslēguma koncerta "Zvaigžņu ceļā" repertuāru Rīgas pilsētas kolektīvu izpildījumā.
Draugiem Facebook Twitter Google+