Mobilā versija
-3.3°C
Niklāvs, Nikola, Nikolajs, Niks
Otrdiena, 6. decembris, 2016
13. augusts, 2013
Drukāt

Nojaucot robežu starp mirklīgo un mūžīgo

Rozite_62

Ikšķiles novada pašvaldībā līdz 17. augustam – mākslinieka Rūsiņa Rozītes 70 gadu atcerei veltīta darbu izstāde.

 

Mākslinieks Rūsiņš Rozīte (1943 – 1978) nebija nācis šajā realitātē un nebija tā audzināts, lai savu 70. dzimšanas dienas izstādi sagaidītu pie labas veselības. Vispār sagaidītu.

Viņš dzīvoja pārāk pretrunīgu, sarežģītu, satraucošu, blīvu un krāsainu dzīvi. Viņa talants un darba spējas bija tik lielas, ka reizēm par tādiem cilvēkiem mēdz sacīt – viņš sadega savā māk-slā. Bet attiecībā uz Rūsiņu, manuprāt, tas nebūtu gluži precīzi. Visam, kas saistījās ar profesiju un amatu, viņš pievērsās ļoti racionāli, tiecās izzināt, apgūt līdz pamatiem, meklēja jēgu un kopsaucēju. Nedaudz vairāk kā desmit radošās dzīves gados viņš piepildīja sava rokraksta un personības izteiksmi, līdz ar neslēptu lepnumu varēja paziņot – es esmu minimālists! Tiesa, šajā apzīmējumā viņu varētu dēvēt par savas formas atradēju un īstenotāju, taču domu pasaule, iekšējais satvars, tieksmes, emocionalitāte, intereses viņam bija augstākās raudzes un faktiski bez robežām. Jūtīgs romantiķis, reizēm melanholisks, arī vājš savās prasībās pret ikdienu, cilvēku attiecībām, Rūsiņš, šķiet, bija sev izvirzījis uzdevumu – piepildīt katru dienu tādā intensitātē, kādu piedzīvo radītājs mākslas darba tapšanas procesā. Ir tik satraucoši atkal redzēt viņa darbus vienkopus un atgriezties laikā, kas nekad vairs neatgriezīsies. Pārāk daudz atmiņu, piedzīvotā, pacilājošā un sūrā. Taču dažas kripatas bez liekas emocionalitātes pieminēšu.

 

Sajūtot pārmaiņu vējus
Karuselis_7

Ja runājam par Rūsiņa Rozītes vietu un nozīmi Latvijas mākslā, tad jāteic, ka tā pagaidām nav ne īsti izpētīta, ne atklāta, ne iecentrēta. Tāpat kā divdesmitā gadsimta otrās puses latviešu mākslas vēsture vispār. Tik daudz nezināšanas, neizpratnes, trafaretu viedokļu tiražēšanas, nebrīves un kanonu piesaukšanas standartfrāzēs! Rūsiņš piederēja tiem laimīgajiem, kuri procesus, mākslas gaitas vējus uztver, sajūt, prot padarīt par saviem bez noteiktas piederības kādai sistēmai, varai vai ideologiem. Ne velti viņš īsās dzīves laikā atkārtoti un atkārtoti atgriezās pie Ikara tēmas. Viņš bija viens no pirmajiem, kurš padomju Latvijā radīja patiesi modernu, mūsdienīgu (ak, kā šie vārdi šodien sacūkoti!) māk
slu. Viņš atbilstošā izteiksmē un formā jauca robežas starp glezniecību un grafiku. Viņš neiekapsulējās vienā mākslas veidā, bet kāri tvēra visdažādākos piedāvājumus atšķirīgos mākslas veidos un žanros jeb radīja pats savas idejas. Un gandrīz katru darbu īstenoja sev vien atbilstošā kvalitātē. Daudzi viņa mākslas valodu toreiz nesaprata, nievāja, jo neatrada tajā jau redzēto, ietekmes, paraugus.

Rūsiņš bija viens no savas paaudzes līderiem. Ne vien Mākslas akadēmijas, mākslinieku darbnīcu, izdevniecību, izstāžu lokā, bet daudz plašāk. Atceros, kā pēc kārtējā akadēmijas karnevāla aptaujātie līksmotāji,vienbalsīgi par visa milzīgā pasākuma karali nosauca Rūsiņu. Viņa tuvāko draugu lokā bija grafiķis Valdis Villerušs un gleznotājs Leonīds Mauriņš, aktieri Ints Burāns un Juris Strenga, literāti Andris Jakubāns un Ārijs Geikins, kinorežisors Andris Rozenbergs un operators Mārtiņš Jurjāns, diriģents Ilmārs Lapiņš un vēl un vēl. Viņa zinātkāre par jaunāko mākslā, likumībām, atvērtība (kad lielākā daļa turēja mēli aiz zobiem) fascinēja. Tik viegli viņš atrada kontaktus ar dažādu paaudžu un profesiju cilvēkiem. Jā, protams, Rūsiņš varēja būt un bija ironisks, kategorisks un kaitinoši pašpārliecināts. Bet aiz šīs ārējās formas viņš bieži vien slēpa savu apmulsumu un vientulību. Un pat viņa sarkasms un izsmējīgie joki bija samērā viegli palaižami gar ausīm, jo tajos nebija ļaunuma, skaudības un tumšas nolemtības. Varbūt to var skaidrot ar gauži sadzīvisku epizodi. Reiz, kad Rūsiņam vaicāju, kāpēc vienmēr ejam kafijot uz Mākslas darbinieku nama pasēdētuvi, kaut gan pāri ielai savus apgriezienus sāka uzņemt šodien kanonizētā “Kaza”, viņš ļoti nopietni paskaidroja: “Tur vēl ir stils. Tomēr kaut kā inteliģentāk.” Tas bija skābo vīnu un nebeidzamu diskusiju laiks, kad ar visu iekarsumu mēģinājām noskaidrot igauņu vienaudža Mati Unta uzdoto jautājumu – kāda būsi, mana pasaule?

 

Pirmais karavīrs

Pēdējais pieminējums, protams, attiecas uz Dailes teātra 1967. gada iestudējumu, kad jaunais režisors Juris Strenga uzaicināja Mākslas akadēmijas pēdējā kursa studentu tam kļūt par scenogrāfu. Rūsiņš arī uz skatuves uzkāpa ar savu patiesību. Viņš veidoja māksliniecisko vidi, manuprāt, četrām izrādēm, bet tad no tālākās sadarbības atteicās. Tāpēc, ka viņa idejām un impulsivitātei izrādes tapšanas mašinērija bija par lēnu un smagnēju. Tā viņš vismaz teica, lai gan esmu pārliecināta, ka viņu sāpīgi skāra arī tās kolīzijas, kas vienmēr risinājās starp izrādes pieņemšanas dienu un pirmizrādes aplausiem.

Vēlāk Ilmārs Blumbergs toreizējo situāciju izvērtēja ļoti precīzi: “Atceros, Rūsiņš Rozīte savulaik veidoja izrādi uz tukšas skatuves melnā samtā. Mākslinieciskā padome ar to nevarēja samierināties, galīgi nokritizēja. Viņš bija kā pirmais karavīrs, kas, uzbrukumā ejot, krīt. Fronte nebija sagatavota.

Tagad nospēlēt izrādi melnā samtā liktos pavisam ikdienišķi, varbūt pat vecmodīgi. Tolaik tas bija izlēciens. Man jau bija daudz vieglāk.” Teātra būtība bija Rūsiņam asinīs – klasika, dialogi, cilvēku attiecības, aktieru pašuzupurēšanās, sintēzes iespējamība un neiespējamība. Zinu, ka dziļākā būtībā viņu valdzināja pats process – pārtapšana, maskošanās, karnevāla, cirka, amfiteātra, paaugstinājuma, arēnas, telpiskuma piepildītība un rituāli. Mirklīgais un mūžīgais vienlaikus.

Kopš Rūsiņa Rozītes darbus varēja skatīt vienkopus, pagājuši 32 gadi. Un vislielākā pateicība dzimšanas dienas servējuma idejas rosinātājam Bruno Otersonam un īstenotājiem Dagmārai un Valdim Villerušiem. Gribas cerēt, ka šī skate ļaus skaidrāk novērtēt un precīzāk iefiksēt Rūsiņu Rozīti Latvijas mākslas vēsturē. Lielisku mākslinieku un neaizmir-
stamu personību, kura darbi turpina uzrunāt un iedvesmot arī šodien.

 

Radošā vizītkarte

RŪSIŅŠ ROZĪTE (1943 – 1978)

Grafiķis un gleznotājs.

Mācījies Jaņa Rozentāla mākslas vidusskolā un Valsts 
mākslas akadēmijas Grafikas nodaļā.

Piedalījies izstādēs kopš 1965. gada. Strādājis grafikā un glezniecībā, scenogrāfijā, grāmatu un plakāta mākslā, dekoratīvās noformēšanas darbos. Viņa darbi atrodas Latvijas Nacionālā mākslas muzeja un Latvijas Mākslinieku savienības kolekcijās, kā arī daudzās privātkolekcijās.

Plašāk: “www.studija.lv”.

 

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+