Ekonomika
Īpašums

Nojaukt nevar atjaunot. Maskavā nojauc “hruščovkas”, kā rīkosies Latvijā? 16


Ilustratīvs foto
Ilustratīvs foto
Foto – Ieva Čīka/LETA

Krievijas galvaspilsētā Maskavā uzsākta vērienīga padomju laika daudzdzīvokļu māju nojaukšanas programma, lai atbrīvotu vietu modernākiem mājokļiem. Novecojušās mājas ir problēma arī Latvijā, taču pie mums tik radikāli risinājumi vēl nav iecerēti. Būvinženieri gan mierina, ka vairums padomju  laika māju var kalpot vēl vairākas desmitgades.

Maskavas pašvaldības vadītājs Sergejs Sobjaņins nesen paziņoja, ka tuvāko gadu laikā plānots nojaukt ap 8000 padomju laikā būvēto māju, tā saukto ”hruščovku”, lai nodrošinātu modernākus dzīves apstākļus 1,6 miljoniem cilvēku. Krievijas galvaspilsētā jau nojaukti ap 1700 veco ēku, bet tagad mājokļu modernizācijas programma sākusi uzņemt apgriezienus.

Sobjaņins atzina, ka vairums ”hruščovku” ir bēdīgā tehniskā stāvoklī, jo nebija paredzētas tik ilgai lietošanai. ”Šīs piecstāvu mājas bija domāts izmantot līdz laikam, kad tiks ”uzcelts komunisms”. Hruščovs paredzēja, ka komunisms iestāsies pēc 25, katrā ziņā ne vairāk kā pēc 50 gadiem,” teica Maskavas mērs.

Dzīvos, kamēr nesabruks

Maskavas mājokļu atjaunošanas programma tiek īstenota galvenokārt par pašvaldības līdzekļiem. Veco māju nojaukšana nav vienkāršs process; pirmkārt, rodas jautājums: kur likt iedzīvotājus, kamēr māja tiek nojaukta un tās vietā uzbūvēta jauna? Pārcelšanās programmu Maskavas pašvaldība sola finansēt no saviem līdzekļiem. Pašvaldības dāsnumu daudzi skaidro ar priekšvēlēšanu populismu (2018. gadā gaidāmas gan Krievijas prezidenta, gan Maskavas mēra vēlēšanas). Turklāt jauno māju būvēšana būs vairākus triljonus rubļu (desmitiem miljardu eiro) vērts projekts, kurā daudzi varēs labi nopelnīt uz korupcijas rēķina.

Novecojušo māju likvidēšanas programmas tiek īstenotas arī citās valstīs, piemēram, Vācijas austrumu daļā, kur pašvaldības cenšas atbrīvoties no vienveidīgās padomju arhitektūras mantojuma. Latvijā par šo jautājumu līdz šim vairāk runāts nākotnes izteiksmē: visi apzinās, ka to kādreiz nāksies risināt, bet pagaidām, kamēr padomju laikā būvētās mājas ir puslīdz pieņemamā tehniskā stāvoklī un neviena vēl nav sabrukusi, to nojaukšana nešķiet aktuāla. Tikmēr laiks rit, un pirmās Rīgas ”hruščovkas” ir nokalpojušas jau teju 60 gadu jeb divreiz ilgāk par sākotnēji iecerēto termiņu.

Rīgā pēc Otrā pasaules kara pirmo daudzdzīvokļu māju rajonu sāka būvēt 50. gadu nogalē Āgenskalna priedēs. Kristapa ielas iedzīvotāja, pensionāre Jekaterina stāsta, ka viņas māja uzbūvēta 1958. gadā un bijusi viena no pirmajām šajā rajonā. Viņa pati tur dzīvo kopš 1970. gada. Pensionāre uzskata, ka Rīgas pašvaldība diez vai sekos Maskavas piemēram. ”Es neticu, ka mūsu mājas kāds varētu nojaukt un vietā uzcelt jaunas. Gan jau šīs ēkas stāvēs tik ilgi, kamēr nesabruks,” spriež 79 gadus vecā Jekaterina, kas kopā ar dēlu mitinās divistabu dzīvoklī. Viņa ir apmierināta ar mājas tehnisko stāvokli: ”Par naudu jau visu var sataisīt; tikai jāmaksā!”

Jālemj pašiem īpašniekiem

Pašvaldības uzņēmuma ”Rīgas namu pārvaldnieks” Komunikācijas nodaļas projektu vadītāja Santa Vaļuma vēsta, ka Maskavas mājokļu modernizācijas praksi diez vai būtu iespējams piemērot Rīgā. ”Mēs nevaram komentēt to, kas notiek Krievijā. Tā ir pilnīgi cita situācija, kas ievērojami atšķiras no tās, kāda ir pie mums Rīgā un Latvijā.” Vaļuma norāda, ka pašvaldība nevar tā vienkārši izdomāt nojaukt daudzdzīvokļu mājas, kurās vairums dzīvokļu ir privatizēti un kļuvuši par privātīpašumu. ”Tas ir jautājums, par ko jādomā dzīvokļu īpašniekiem: vai atjaunot un modernizēt māju, vai arī domāt par tās nojaukšanu. Šo jautājumu var izlemt tikai kopīpašnieki, nevis pašvaldība vai mājas pārvaldnieks. Ne pašvaldība, ne valsts nevar ieguldīt savus līdzekļus privātīpašumā, jo atbilstoši normatīvo aktu prasībām tā būtu līdzekļu izšķērdēšana. Mēs varam rīkoties tikai ar tiem līdzekļiem, ko sarūpē dzīvokļu īpašnieki. Pašvaldība nevar uzspiest, kā īpašniekam rīkoties ar savu privātīpašumu.”

Jāņem vērā, ka ”hruščovkās” bieži vien mitinās dzīvokļu sākotnējie īpašnieki vai viņu pēcteči, kas tagad pārsvarā ir pensionāri ar ierobežotiem ienākumiem, no kuriem ir grūti atlicināt līdzekļus mājas atjaunošanai, kur nu vēl nojaukšanai un jaunas uzcelšanai. Būvmateriālu ražotāju asociācijas izpilddirektors Leonīds Jākobsons spriež, ka pat ar pašvaldības atbalstu mājokļu nojaukšanas programma būtu grūti īstenojama. ”Mēs neesam tik bagāti un nevaram atļauties to, kas ir iespējams Maskavā, kur iedzīvotāju skaits ir piecreiz lielāks nekā visā Latvijā.” Jākobsons gan uzsver, ka agri vai vēlu arī Latvijai nāksies ķerties pie veco mājokļu problēmas risināšanas. ”Tagad būtu jāsāk krāt naudu, ko varēs izmantot šiem mērķiem. Protams, mums nebūs pa kabatai tik vērienīga programma kā Maskavā, tomēr ar saprātīgiem ieguldījumiem daudz ko varam darīt lietas labā.”

Nostāvēs vēl 50 gadu

Jākobsons atceras, ka savulaik pats dzīvojis Āgenskalna priedēs, kur pirmās ”hruščovkas” bija projektētas uz 25 gadu termiņu. ”Kad šis laiks pagāja, termiņu pagarināja uz 50 gadiem, vēlāk – uz 75, bet tagad par termiņiem vairs neviens nerunā.” Jākobsons secina, ka vecās ēkas vairs neatbilst mūsdienu prasībām, piemēram, padomju laikā neviens nedomāja par apkures rēķiniem, tādēļ siltuma zudumi bija milzīgi. ”Nemaz nerunāsim par zemo komforta līmeni šajos dzīvokļos, piemēram, ārkārtīgi mazo virtuves platību.”

Rīgas Tehniskās universitātes Būvniecības fakultātes Būvražošanas katedras vadītājs Mārtiņš Vilnītis gan uzskata, ka nevajadzētu steigties ar ”hruščovku” nojaukšanu; vispirms būtu jānoskaidro, kāds ir šo ēku tehniskais stāvoklis. ”Svarīgi būtu izvērtēt katru māju atsevišķi, nevis vienkārši nojaukt visas konkrētā tipa ēkas. Daudzām mājām nav nekādu problēmu, un tās mierīgi nostāvēs vēl 30 vai pat 50 gadu.”

Pēc pieredzējušā būvinženiera Eduarda Raubiško domām, būtu vērts ieguldīt līdzekļus padomju laika māju apsekošanā un tehniskā stāvokļa novērtēšanā. ”Kas var notikt ar paneļu konstrukcijas ēkām? Lielākā problēma būs tad, ja sarūsēs metāla daļas un ēka zaudēs noturību. Paši paneļi nekad nesabruks; problēmas var radīt tikai detaļas, ar ko tie piemetināti pie nesošām konstrukcijām. Vājākais punkts ir tieši šīs metinājuma vietas. Tās vajadzētu pārbaudīt, un tad jau redzēs, kāds ir ēkas stāvoklis. Uz aci to nevar pateikt, tādēļ nāksies atsegt savienojuma vietas.”

Lētāk uzcelt jaunu

Tam, ka panikai par padomju laika māju tehnisko stāvokli pagaidām nav pamata, piekrīt arī Latvijas Būvinženieru savienības valdes loceklis Raimonds Eizenšmits. ”Mājas nemēdz tā vienkārši sabrukt pašas no sevis; Zolitūdes traģēdija bija īpašs gadījums. Ēkās, kas stāvējušas gadu desmitiem, vispirms parādītos kādas plaisas vai citi bojājumi, ko noteikti var laikus pamanīt, veikt mājas tehniskā stāvokļa izvērtēšanu un pieņemt lēmumu par ēkas atjaunošanu vai nojaukšanu.” Eizenšmits spriež, ka Rīgas ”hruščovkas” varētu būt pat labākā stāvoklī par vēlāk būvētiem daudzdzīvokļu māju projektiem, piemēram, Ķengaraga paneļmāju masīviem.

Būvniecības speciālisti norāda, ka padomju laika daudzdzīvokļu mājām lielākās problēmas sagādā nevis konstrukcijas stabilitāte, bet gan zemā siltumizolācija un novecojušās inženiertīklu sistēmas (apkures sistēmas, ūdensvads, kanalizācija, elektrības vadi). Slikto siltumizolāciju vēl var risināt ar mājokļu siltināšanas programmu (lai gan Rīgā šis process notiek ārkārtīgi gausi), bet kanalizācijas un citu sistēmu nomaiņa ”hruščovkās” ir ļoti sarežģīta, jo projektēšanas laikā neviens nebija rēķinājies, ka šīs sistēmas kādreiz nāksies mainīt. ”Diemžēl ir jārēķinās, ka tik vecās mājās ar laiku nāksies nomainīt visas komunikācijas. Un tad var rasties situācija, kad vairs nav vērts ieguldīt resursus mājas atjaunošanā, jo vienkāršāk un lētāk būs nojaukt veco ēku un tās vietā uzbūvēt jaunu. Taču katrs gadījums būtu jāvērtē individuāli,” secina būvinženieris Raimonds Eizenšmits.

LA.lv