Maijas Kurševas izstāde atklājas kā dziļi personīgs un aizraujošs vēstījums, kur meklētas robežas starp apzināto un neapzināto radošajā procesā.
Maijas Kurševas izstāde atklājas kā dziļi personīgs un aizraujošs vēstījums, kur meklētas robežas starp apzināto un neapzināto radošajā procesā.
Foto – Valdis Semjonovs

Noķert līniju 0

“Kim?” Laikmetīgās mākslas centrā līdz 2. septembrim apskatāma Maijas Kurševas izstāde “Izmeklēšana”.

Reklāma
Reklāma
TV24
Šoreiz “šefs” ir pielaidis kolosālu kļūdu. Vai Krievijas elite patiesībā gaida Putina nāvi? 41
RAKSTA REDAKTORS
“Šorīt viņi tur stāvēja vairāk nekā pusstundu, diskusijas bija skaļos toņos” – jautājam instruktoram, kuram no šoferiem šādā situācijā ir priekšroka 3
Veselam
8 veidi, kā bērnu izaudzināt par potenciālo psihoterapeita pacientu 18
Lasīt citas ziņas

“Lapa pēc lapas kļūst par pagātni. Zīmējums vien attēlo to, ka pagājis laiks,” tā Maija Kurševa raksta savas personālizstādes “Izmeklēšana” pieteikumā. Rakstītā kontekstā izstāde un tās darbi ir pagātne un telpā redzamais ir liecības un pierādījumi radošajam procesam, izstādes formātā ļaujot vērot notikušo faktu jeb – atbilstoši izmeklēšanai piederīgai terminoloģijai – noziegumu. Tomēr, pretēji varbūt ierastajam izstāžu skatīšanās formātam, kur vērojam “nozieguma sekas”, Kurševa šo skatīšanās pieredzi pavērš plašāku un piedāvā izsekot norisēm un mēģināt aptvert, kā radīšanas jeb zīmēšanas fakts noticis un kas ļāvis vai nav ļāvis tam notikt. Tomēr ar šo “piedāvājumu” par primāru netiek nostatīts skatītājs un tas, ka šādā veidā viņam ļauts ieskatīties aizkulisēs un varbūt arī izdibināt lielo noslēpumu. Tieši pretēji, kļūst skaidrs, ka norišu saprašana ir svarīga pašai māksliniecei, it kā cenšoties izdibināt ne tikai to, kāds ir radīšanas process, bet arī to, kas varētu būt tā esence. Kurševa raksta: “Es esmu detektīvs, kurš izseko pats sevi.” Pieņemot šādus viņas spēles noteikumus, izstāde atklājas kā dziļi personīgs un aizraujošs vēstījums, kur meklētas robežas starp apzināto un neapzināto radošajā procesā. Viss ir izplānots, apziņas kontrolēts, tomēr notikušais liek uzdot daudz jautājumu. Tajā ir kaut kas no morālo dilemmu plosītā Raskoļņikova Dostojev­ska “Noziegumā un sodā”. Arī Kurševa izseko savam “noziegumam” – zīmējumu tapšanai –, cenšoties “noķert” vainīgo, pārdomājot cēloņus un sekas.

Izstādes ekspozīcija veidota kā rūpīgi pārdomāta šī izmeklēšanas naratīva ilustrācija un izved cauri pārdomu labirintiem gan fiziski, gan emocionāli. Stāstījuma forma, no vienas puses, ir ļoti vienkārša, tomēr, manuprāt, interesanti ir identificēt trīs slāņus, kas to veido. Pirmais ir guašas zīmējumi kā pašvērtīgi estētiski elementi. Zīmējumi izstāžu zālē kārtoti cits citam blakus, un tajos sazīmējamas atpazīstamas un gluži nenolasāmas formveides, uz sienām izklājoties gluži kā rēbusam. Patiesībā vienā no šo zīmējumu–zīmju kārtojumiem arī ieslēpies Kurševas sarakstīts dzejolis par līniju. Zīmējumi arī, kā minējusi Kurševa, apzināti veidoti gan tā, lai varētu nolasīt to saturu, gan tā, lai aprises būtu pavisam neatpazīstamas, it kā uzsverot līnijas nozīmi un tās grafisko pašvērtību un netieši norādot uz “vainīgo” un tā dabu. Otrais līmenis savukārt izriet no mākslinieces domu plūduma par to, kas veido kreatīvu darbību, un, izrietot no savas prakses, viņa arī definē radīšanas procesa fāzes, sākot ar bezdarbību līdz meklējumiem un atrisinājumam. Šī, protams, ir izstādes neredzamā daļa, pārdomas, kas noteikušas izstādes naratīva akcentus, lai arī skatītājam it kā izdotos iejusties viņas “kurpēs”, piedzīvojot meklējumu un neziņas sajūtu, kā arī līnijas vilkšanas procesu. Trešais stāstījuma līmenis atklājas caur radošā procesa un tā fakta fizisko esamību izstāžu zālē jeb tām fiziskajām formām, caur kurām tiek raksturots it kā nematerializējamais radīšanas process. Tā raksturošanai Kurševa izvēlējusies baltas papīra lapu kaudzes, papīra strēmeļu aizkarus, kuriem arī jāiziet cauri kā metaforiskai miglai, un tālāk aiz tiem atklājas izmeklēšanas procesā meklētais vainīgais – līnija, kas video cilpā nebeidzami plūst, stiepjas un vijas.

CITI ŠOBRĪD LASA

Ja atsaucam atmiņā nesenākās Kurševas izstādes un darbus, tad varam sazīmēt, ka radošuma un ar to saistīto norišu izprašana viņai bijis svarīgs un aktuāls izziņas lauks. Darbs “Dzīvesprieks” (2015) izstādē “Lielāks miers, mazāks miers” (2015), kā arī personālizstāde “Rūtainā kārtība” (2016) tagad pavisam negaidīti atklājas kā “Izmeklēšanas” divi pirmie cēlieni vai epizodes, kur tika izvērsts radošajam procesam piederīgais. Instalācija “Dzīvesprieks” bija savdabīga konstrukcija, kur Kurševa savienoja dažādus savstarpēji nesaistītus elementus, ilustrējot jebkādas radošas pašizteiksmes iespējamo sākumpunktu – atšķirīgu apkārtesošu konceptu saslēgšanos. Tam kā sava veida domas attīstība sekoja “Rūtainā kārtība”, tuvplānā piedāvājot skatīt pašas mākslinieces darba vides “kārtību” – telpu un tajā notiekošos procesus, ietverot darbību amplitūdu, sākot ar dīkstāvi un statiskumu līdz aktīvai rosībai. Šie izskatītie koncepti attīstījušies līdz nobriedušākai domai par pašu radīšanas procesu, uzmanību pievēršot viņai svarīgajai līnijai un tās kustībai. Interesanti, ka patiesībā izmeklēšanas procesā izdalās divi vainīgie, viens ir pati māksliniece un otra ir līnija. Viņas savstarpēji mijiedarbojas un nosaka viena otras “kursu”.