Mobilā versija
-2.4°C
Baiba, Barbara, Barba
Svētdiena, 4. decembris, 2016
30. aprīlis, 2013
Drukāt

Noklīdusī klade izdota grāmatā


Foto - Līga VasiļūnaFoto - Līga Vasiļūna

Pirms vairāk nekā septiņiem gadiem – 2005. gada septembrī – “Latvijas Avīzes” vēstuļu nodaļā vērsās mūsu uzticamie, ilggadējie lasītāji Ausma un Georgs Drēviņi.

 

Ausmas kundze kādās mājās, kur saimniece grasījusies sadedzināt vecas grāmatas un burtnīcas, pamanījusi kladi ar uzrakstu “Plāķu dzimtas raksti. Otrais krājums”. Ar saimnieces atļauju viņa kladi paņēmusi un lasot secinājusi, ka tā nav parasta viena cilvēka dienasgrāmata.

Atmiņu autors Ernests Plāķis teju 100 lappušu biezajā kladē bija fiksējis būtiskākos notikumus ne tikai savā, bet visas tautas dzīvē līdz 1924. gadam. Tas ir gan Pirmais pasaules karš un latviešu bēgļu dzīve Kazaņā, gan pirmā sastapšanās ar daudziem, vēlāk Latvijā zināmiem sabiedriski politiskajiem darbiniekiem. Zīmīgi, ka Ernests tāpat kā viņa tēvs Juris Plāķis cilvēkus vērtē pēc nacionāli latviskās stājas. Tie, kas noliedz latviskās saknes, iztapīgi lokoties vāciešu vai krievu priekšā, nav pelnījuši uzmanību. Saistošs ir arī paša Ernesta dzīves ceļš, viņa alkas pēc izglītības, augstā pienākuma apziņa, centieni palīdzēt līdzcilvēkiem. Kopā ar čehu karavīru korpusu viņš dodas garajā ceļā uz Vladivostoku, lai piebiedrotos latviešu strēlnieku Imantas pulkam un, kuģojot pa 
dienvidzemju jūrām, atgrieztos Latvijā.

Piedzīvojumi atspoguļoti tik spilgti un daudzpusīgi, ka Drēviņi vēlējās kladi atdot tās īpašniekiem. Un notika necerētais – jau nākamajā dienā pēc publikācijas “Latvijas Avīzē” piezvanīja Ernesta Plāķa meita Ciemalda Lūkina, pazīstamā ārste un ilggadēja pretalkoholisma biedrības “Ziemeļblāzma” vadītāja. Izrādījās, viņa jau meklējusi trūkstošo kladi, taču bez rezultātiem. Lasot tēva pierakstus, šķitis, ka atmiņās ir pārrāvums, turklāt tēvs lappuses arī numurējis.

“Atradene – tā es nosaucu šo kladi – nāca īstajā brīdī. Vēlos tēva pierakstus – septiņas biezas burtnīcas – apkopot grāmatā. Teksts jau ievadīts datorā, sameklētas arī dzimtas fotogrāfijas. Grāmatai esmu devusi nosaukumu “Bez pasūtinājuma un cenzūras”, jo neviens tēvam nelika rakstīt savas atmiņas un neviens neliedza viņam rakstīt patiesību, kādu to redzēja,”

toreiz skaidroja Ciemaldas kundze.

Iecerei bija lemts piepildīties tikai pēc septiņiem gadiem. C. Lūkinas 80. dzimšanas dienā svinīgi tika atvērta senlolotā grāmata ar viņas tēva ār-sta Ernesta Plāķa un vecātēva, pazīstama filologa un profesora Jura Plāķa atmiņām. Latviešu memuārlitetūrā tas ir ļoti rets gadījums, kad autoru lomā vienlaikus ir gan tēvs, gan dēls. “Grāmata ir ne tikai spilgts 20. gadsimta latviešu dzīvesstāsts, bet arī apliecinājums tam, ka nacionālā apziņa ir vērtība,” sacīja vēsturnieks Uldis Krēsliņš. Savukārt atradenes – noklīdušās klades – negaidītā parādīšanās pēc tik daudziem gadiem vedina domāt, ka, iespējams, vēl kāda burtnīca ar uzrakstu “Plāķu dzimtas raksti” iedota kādam palasīt un tagad glabājas kādā mājas bibliotēkā. Jo atmiņu vēstījumā iztrūkst apjomīga laikposma no 1924. līdz 1940. gadam, ieskaitot E. Plāķa medicīnas studijas Francijā.

Kā stāsta Ciemaldas kundze, daļa grāmatu “Bez pasūtinājuma un cenzūras” jau atdāvināta draugiem, radiem, cilvēkiem, kas pazina Ernestu un Juri Plāķus. Pēdējie simt eksemplāri nodoti izplatīšanai uzņēmumam “Latvijas grāmata” Elijas ielā 17 Rīgā. Interesentiem tā būtu jāpieprasa tuvākajā grāmatu veikalā.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+