Lauris Reiniks: Ar dziesmas iedziedāšanu dzimtajā valodā vien nepietiek 1
Populārais dziedātājs LAURIS REINIKS pēc ilgāka klusuma brīža rada jaunas dziesmas, izdod labāko dziesmu albumu un nošu grāmatu, kā arī dodas koncertturnejā “Es domāšu par tevi”. Pirmais no desmit koncertiem jau rīt Vidzemes koncertzālē “Cēsis”.
Lauri, labu brīdi biji pieklusis, vairāk par tevi dzirdējām atskaņās no Lietuvas, kur, nav noslēpums, tev izveidojies uzticams fanu pulks.
L. Reiniks: Daļēji tev ir taisnība. Pēdējos gados tiešām vairāk esmu uzstājies ārzemēs, īpaši Lietuvā, bet esmu bijis noslogots arī Latvijā, privātos pasākumos vai pilsētu svētkos, kur mani aicina uzstāties. Ilgu laiku nebiju atradis jaunu, labu tekstu autoru, kāds man bija Mārtiņš Freimanis, tāpēc tikmēr devu kaimiņiem visu labāko, ko esam kopā radījuši. Viss sākās ar dziesmas “Es skrienu” versiju lietuviski, vēlāk – igauniski, bet kopumā deviņās valodās.
Esi pārdzīvojis radošo krīzi?
Kaut kur fonā bija nedrošības sajūta, ka nav sava radošā partnera, kurš labai melodijai iedos tikpat labu tekstu. Sāku rakstīt tekstus pats, bija vairāk un mazāk veiksmīgas dziesmas. Atsāku sportot, dzēru mazāk kokteilīšus. “Es domāšu par tevi” melodija vienkārši atnāca, un bija skaidrs, ka tai vajadzīgs labs teksts. Guntars Račs, kurš pirms tam jau bija atdzejojis manas angļu valodas dziesmas un ir bijis arī dažu tekstu līdzautors, ilgi nesūtīja tekstu. Laikam baidījās, ka piesiešos, jo mēdzu tā darīt. Kad viņš beidzot atsūtīja, tas bija īstais! Tad nāca piedāvājums no Elitas Mīlgrāves doties tūrē, un šī dziesma bija labs pamats, uz kura visu būvēt – man nepatīk koncertos doties bez iemesla.
Tu ne tikai beidzot dodies tūrē, bet izdod dziesmu izlasi diskā un nošu grāmatā. Kāpēc šis ir īstais brīdis kopsavilkumam?
Guntars Račs nāca ar ideju – 17 gados, kopš esmu uz skatuves, ir bijuši tik daudzi radio hiti, ka tos vajag izdot 20 labāko dziesmu albumā un nošu grāmatā! Mēs katrs taču gribam kaut ko aiz sevis atstāt – vai nu fiziski, vai radoši – un šis ir mans radošais mantojums, kas paliks, pat ja nekādus apaļus ciparus nesvinu. Nācās saganīt dziesmas un ar klasiskās mūzikas pārstāvja Rūdolfa Bērtiņa palīdzību atšifrēt tās notīs – līdz šim dziesmas šādi nav bijušas pierakstītas, jo es komponēju pie klavierēm. Prieks, ka beidzot būs dziesmu notis, ko man jau gadiem prasa ansambļu vadītāji. Katrā ziņā es arī gribētu, lai šī ir mana mazā pievienotā vērtība valsts simtgadei. Un kopsavilkums, pēc kura nemaz nezinu, kas notiks tālāk.
Tu biji tas drosminieks, kurš pirmais un pagaidām vienīgais īstenoja nebijušu mūzikas eksporta ideju – iedziedāt dziesmas citu tautu nacionālajās valodās. Droši vien citi mūziķi tev nebeidz jautāt pēc veiksmes formulas, kā iekarot citzemju klausītāju.
Tā tiešām ir, un es atbildu – ar dziesmas iedziedāšanu vietējā valodā vien nepietiek. Pirmkārt, jābūt labai dziesmai, lai tā patiktu, arī nesaprotot ne vārda. Tieši tā sākas “Es skrienu” stāsts, kad Baldones koru festivālā divi igauņu kori aizrautīgi dejoja tai līdzi. Otrkārt, dziesma jāiedzied tā, lai vārdi izklausās labi, nevis smieklīgi. Nozīme ir katram vārdam – piemēram, “Es domāšu par tevi” igauņu versijā aizšāvu garām divu mazliet nepareizu vārdu dēļ. Lietuviešiem un igauņiem esmu mākslinieks, kurš apbrīnojamā veidā dzied viņu valodā bez akcenta. Protams, ir jābūt kontaktiem, un tos neuzbūvē vienā dienā. Pirmo dziesmu rezonansi jūtu visu laiku, mani joprojām aicina gan uz Lietuvu, gan Igauniju – varbūt svarīgi arī tas, ka nedzīvoju tur uz vietas un nepaspēju apnikt. Nokrītu kā komēta un pazūdu.
Jādomā, esi kļuvis vismaz bagāts no plašā tavu dziesmu atskaņojuma.
Neesmu skatījies atskaites, bet tas ir ilgs process – Latvijā autoratlīdzību saņem ar gada nobīdi, bet no ārvalstīm – pat divu gadu. Bagāts es varētu kļūt tad, ja kāda mana dziesma, pat ja tā būtu tikai viena, pēkšņi nokļūtu rotācijā Amerikā. Šobrīd Baltijas valstu mūziķi, arī es, naudiņu pelna koncertējot.
Nodziedāt veselu koncertu lietuviski – tās nav trīs dziesmas. Vai tu izmanto špikeri, ko, kā nesen atklājās, mēdz izmantot arī pieredzējuši profesionāļi?
Visām dziesmām zinu vārdus no galvas gan lietuviski, gan igauniski. Laikam manas īpatnējās smadzenes ļoti labi atceras vārdus jebkurā valodā, ja melodiju esmu komponējis es pats. Ja koncertprogramma ir stundu gara, tad divas trešdaļas būs dziesmas vietējā valodā, pārējais būs angliski no tām, ko Latvijā varbūt izpildu mazāk, un vienmēr arī kāda dziesma latviski. Ja runāju ar publiku, tad arī to daru vairākās valodās, arī angliski un krieviski, vienmēr skatos, kuru valodu cilvēki saprot labāk.
Par valodām runājot – nesen ar “Twitter” starpniecību aicināji skolēnus mācīties valodas, tostarp krievu, sakot, ka saukt to par okupantu valodu ir nevis patriotisms, bet stulbums. Ko domā par pāreju uz izglītību tikai latviešu valodā?
Man ļoti patīk ideja par izglītību latviešu valodā, un nezinu, kāpēc tas nav noticis līdz šim. Droši vien kaut kādi politiski spēki spēlējas ar cilvēku jūtām, nevis domā, kā visiem būtu labāk. Ticu, ka tie bērni, kas aug citu tautību ģimenēs, savu valodu – vai tā būtu krievu vai ukraiņu, vai kāda cita – tāpēc neaizmirsīs, tāpat kā Amerikas latviešu bērni, kuri mājās runā latviski, bet skolā – angliski. Esmu mācījies ASV un tur netiku sastapis nevienu skolu, kurā pamatizglītība būtu, piemēram, spāniski vai krieviski.
Koncerttūres un jaunās dziesmas nosaukums ir “Es domāšu par tevi”. Nejautāšu, par kuru tu domāsi, tāpat neatbildēsi. Jautāšu, par ko tu šobrīd raizējies, jo rodas iespaids, ka esi tas pozitīvais tēls, kurš raizēties nemēdz.
Ir labi, ka tāds tēls joprojām ir. Mēs gan brīžiem esam tāda cietēju tauta, un traģiskie, skumjie stāsti iet pie sirds labāk nekā priecīgie. Bet tā nav, ka es neraizējos. Protams, ka mani uztrauc daudz lietu, tomēr to redz tikai mani tuvākie cilvēki, kas ar mani ir kopā ikdienā. Ja kaut kas ļoti sadusmo, ierakstu tviterī, bet varbūt savas raizes ielieku savās melodijās, stāstos. Es priecājos, ja cilvēks pēc sarunas ar mani pasaka – ar tevi ir baigi forši pasēdēt, pozitīvi uzlādējos.
Mīļākā no paša dziesmām tev esot “Es neesmu neprātīgs”. Tas ir par tevi?
Bet šiem vārdiem ir turpinājums – “Es neesmu neprātīgs, tikai brīvs”! Es ļaujos neprātam, bet to diemžēl nevaru atļauties šeit, Latvijā. Tāpēc ir forši braukt uz ārzemēm, kur varam atļauties būt dulli, iedzert, iekāpt kādā strūklakā vai dziedāt uz letes kopā ar citiem. Brīvs šeit esmu savā radošajā garā – šobrīd daru tikai to, ko gribu darīt. Esmu pat iemācījies pateikt “nē”, jo, izrādās, cilvēki pat neapvainojas. Tāpat neraizējos par to, ko padomās citi, jo, kā teica mans skolotājs Amerikā Ārons Speisers, kurš ir bijis arī Dženiferas Lopesas un Vila Smita privātais treneris, – dariet to, kas jums jādara, un neuztraucieties, ko nodomā citi, jo lielākoties viņi par jums nedomā nemaz.
Droši vien šis “nē” visbiežāk jāsaka koncertu rīkotājiem. Kad tu atsaki koncertu? Pēdējā laikā ir uzplaukusi “bezmaksas” koncertu kultūra, sevišķi pirmsvēlēšanu laikā, un – kāpēc nākt un pirkt biļetes, ja var skatīties iemīļotu mākslinieku par brīvu.
Šādos koncertos uzstājos diezgan maz, bet, paldies Dievam, koncertus nesarunāju es, bet mans menedžeris. Es gribētu domāt, ka tad, ja cilvēki patiesi vēlas tevi redzēt, viņi nopirks biļeti un atnāks. Es nekad neuzstātos kādā vēlēšanu kampaņā, kas nesaskanētu ar manu pārliecību. Man šķiet, nekad nevienam neesmu pārdevies.
Tu pats turi rokās visu savu koncertu režiju no A līdz Z?
Jā! Tas sākās koncertos Ķīpsalā, kur jāju cauri publikai zirga mugurā. Visi teica – vai tu esi traks! Ar dzīvu zirgu cilvēkos! Varbūt tagad es tā vairs nedarītu, bet toreiz nebija bail. Kaut kā esmu saskatījies šovus tur, aiz okeāna, un kaut kā nav izdevies aizšaut garām – cilvēkiem ir interesanti. Tūres šova tehniskajiem veidotājiem esmu pieteicis – mūsu uzdevums ir radīt krāsas, vasaru, kaut ārā būtu visnepatīkamākais slapjdraņķis, gribu, lai koncertā cilvēki par to aizmirstu. Būs projekcijas, gaismas – visus numurus cenšos veidot kopā ar dejotājiem, ekrāniem, bekvokālistēm.
Esi veiksmīgi izmēģinājis gan šovu vadīšanu, gan aktiera amatu. Vienmēr esmu gribējusi pajautāt – kāpēc nepietiek tikai ar mūziku?
Mūs vienmēr interesē tas, kur neesam. Jau kopš bērnības mani ļoti interesē aktieru lietas. Tāpēc arī videoklipus taisu tādus, kur varu izspēlēties. Tāpēc filmējos seriālā “Viņas melo labāk” – esmu vienkārši laimīgs, jo man patīk šī citas dzīves izdzīvošana. Es vēl gribētu nospēlēt labu lomu kādā filmā, kur varētu pārsteigt.
Sapnis par māju, ģimeni nav tavā vēlmju sarakstā?
To es arī gribu, bet šobrīd man nav konkrēta plāna. Tāds man bija bērnībā, kad domāju – precēšos 20 gados, tāpat kā mani vecāki. Tagad saprotu, ka, paldies Dievam, šis plāns nav piepildījies, jo nez kur es tagad būtu! Varbūt mūs liktenis pasargā, nepiepildot kādus sapņus.
Laura Reinika koncerttūre “Es domāšu par tevi”
22. oktobris, Jelgavas kultūras nams.
27. oktobris, Ventspils koncertzāle “Jūras vārti”.
4. novembris, Rēzekne, Latgales vēstniecība “Gors”.
10. novembris, Ādažu kultūrizglītības centrs.
17. novembris, Rīga, Kongresu nams.
19. novembris, Alūksnes kultūras centrs.
