Nolasot Šekspīru latgaliešu garā 0
Šovakar pirmo reizi teātra vēsturē Daugavpils teātrī būs skatāms slavenā angļu dramaturga Viljama Šekspīra romantiskās komēdijas “Sapnis vasaras naktī” iestudējums latgaliešu valodā. Ar nosaukumu “Vosorys saulgrīžu burvesteibys” klasisko darbu latgaliešu valodā interpretējusi publiciste un rakstniece Monika Zīle.
Šekspīra kods Latgales mērcē
Monika Zīle uzsver, ka neesot Šekspīru tulkojusi šā vārda tradicionālā izpratnē – drīzāk, lugas sākotnējā režisora Viktora Jansona uzrunāta, apkalpojusi viņa uzstādījumu un lugas “Sapnis vasaras naktī” garu, fabulu un sižetu, ar latgaliskiem akcentiem piemērojot to konkrēti Daugavpils teātrim un Latgalei.
Šāda ideja radusies jau pirms vairākiem gadiem – sākotnēji Daugavpils teātrim bijusi iecere lugu iestudēt pirms Jāņiem un rādīt arī brīvā dabā. Taču konkrētākas aprises un finansējumu tā ieguvusi tikai pērn, par teātra direktoru kļūstot Oļegam Šapošņikovam.
Kā visas Šekspīra lugas, arī šī lepojas ar daudzskaitlīgiem personāžiem. Tāpēc, ņemot vērā Daugavpils teātra iespējas arī aktieru nozīmē, dažiem māksliniekiem, piemēram, Aldai Krastiņai un Ivaram Brakovskim, nāksies izpildīt pat vairākas lomas. Bet svarīga vieta piešķirta arī mūzikai un kustībai, lai izpaustos Šekspīra darbā iekodētā erotika.
Monikai Zīlei ideja sākumā šķitusi pievilcīga, viegli īstenojama, un rakstniece tai līksmi piekritusi. Zinājusi taču, ap ko lieta grozās, – luga jau vairākkārt iestudēta viņas jaunībā, redzētas, balstoties uz tās sižetu, veidotās filmas krievu televīzijā un baleta uzvedumi.
Taču, pašai darbu pārlasot, bijuši nopietnu pārdomu brīži. Jo “Sapnis vasaras naktī” ir luga lugā. Viena no tām – galvenā – stāsta par divu jaunu pāru mīlestības svārstībām un laimīgo atrisinājumu. Otra, kas dramatiski ieausta pirmajā, ir valdnieka kāzu sakarā amatnieku iestudētā izrāde.
To paredzēts spēlēt pēc augstmaņa laulībām, bet drāmas mēģinājumi notiek ik pa brīdim, arī mežā, kur burvestību piedzīvo viens no pašdarbības aktieriem. Lugu lasot, šķiet, vai tik Šekspīrs pats nav ironizējis par savu “Romeo un Džuljetu”, kur abi mīlnieki nelielas kļūmītes dēļ iet bojā traģiskā nāvē.
Šekspīra varoņi – latgalieši
Ko Šekspīrs izstāstījis piecos cēlienos, to Monika Zīle – divos. Kas galu galā iznākšot, to, protams, zināt nevarot, jo režisori īsinot un pārveidojot pat pašu Šekspīru.
Diezgan sarežģīti bijis izdomāt, ar kādām latviešu dievībām aizvietot Šekspīra feju karali Oberonu un karalieni Titaniju. Šķitis: laikam nebūtu īsti lāgā Laimu, Dēklu vai Kārtu ievest mežā un likt tām piedzīvot gluži cilvēciskas mīlestības ķibeles. Beigās, aprunājoties ar dažiem folkloras zinātājiem, izšķīrusies par diezgan piezemēto Mežamāti – ja jau reiz darbība notiek mežā. Bet kādu vīrišķo dievību likt tai pretī? Pērkons tā kā daudz augstākā rangā, tāpēc paņēmusi gaismas dievību Ausekli. Un tā visi Šekspīra varoņi – vismaz vārdu ziņā – kļuvuši par latgaliešiem. Atēnu hercoga Tēzeja vietā ir vienkārši Broņislavs, taču arī augstdzimis, pat no grāfiem varētu būt cēlies. Tēzeja saderinātā, amazoņu karaliene Hipolita daugavpiliešu uzvedumā ir sieviete no labas dzimtas, vārdā Janīna. Jaunie mīlētāji Lizanders un Demetrijs kļuvuši par Jāni un Pēteri, kuru sirdis iekaro Helēna un Malvīne.
Lai cik dažādi režisori lasītu šo Šekspīra lugu, viens varonis raksturā paliek gandrīz nemainīgs. Tas ir Paks. Ne nu gluži ļaunais gars, no elles nācis sātans, bet, kā jau dievību zemākā kārtā kritis, vienkārši kārdinātājs. Daugavpils teātra izrādē viņam dots Smuta vārds, aizgūts no krievu smutjana, gaisa jaucēja. Latgaliski varētu saukt arī par blūdu, no vārda blūdeit jeb maldīties…
Šis mazais dēmoniņš patiesībā ir arī katra cilvēka iedabas puse. Tas taču tik saprotami: pašam palikt maliņā, it kā būt neredzamam, sataisīt intrigas un tad paskatīties, kas nu sanāks…
Pats Šekspīrs šo blūdeitāju raksturojis krāsaini – “ja izskats, stāvs un runa nemaldina, kas tad tu, veiklais viltnieks, esi? Zinu, tu esi Robins, Labais gariņš, kas bieži ciema meitas ķircina, kas dzirnas samaitā, lai nepagrieztu, vai neļauj ķērnei sakult sviestu. Gan alu sajauc, lai tas neuzrūgst, un vīrus vilini, kur dziļa dūksts… Bet, kas par Paku tevi dēvē glaimi, tam palīdzi un vari atnest laimi…”
Monika Zīle teic, ka Daugavpils teātra jaunajai aktrisei Kristīnei Veinšteinai šis nekatras dzimtas tēls var būt īsts meistarības pārbaudījums.
Vaicāta, ko pats Šekspīrs teiktu par šādu viņa lugas lasījumu latgaliskā garā, rakstniece atjoko – tad jau varētu arī atgriezties pie mūžīgā strīda, vai tāds Šekspīrs kā viens konkrēts autors vispār bijis. Taču katrā ziņā Šekspīra tēlu valodā jebkurš režisors var sadzirdēt un atrast ko savu un interesantu.
Vai valoda būs šķērslis?
Tā kā absolūti visi tēli runā Monikai Zīlei kopš bērnības vistuvākajā Stoļerovas apkaimes latgaliešu valodas paveidā, vaicāju – ko darīt skatītājiem, šīs mēles nepratējiem? “Jā,” teic autore, “interneta vietnē komentāros nupat izlasīju – cerams, ka uz Rīgu šie latgalieši nebrauks, diez vai būs tulks, varbūt pašam par to jāmaksā… Bet otrs komentārs man likās ļoti prātīgs – neviena izrāde nav obligātas klaušas. Kam interesēs, tas nāks; kuram latgaliešu runa šķiet barjera, nebūs nelaime, ja paliks neredzējis. Un galu galā Šekspīra lugas fabula taču ir skaidra, bet latgaliešu mēle tomēr nav ķīniešu valoda.”
Šekspīra lugā darbība notiek maijā. Daugavpiliešu izrādē burvestības attīstīsies Saulstāvjos vasaras pilnbriedā, kad viss dzīvais dzen sulas – dabā un cilvēku sirdīs.
