Mobilā versija
-0.7°C
Baiba, Barbara, Barba
Svētdiena, 4. decembris, 2016
18. jūnijs, 2012
Drukāt

Nopelna bez subsīdijām

Foto - Valdis SemjonovsFoto - Valdis Semjonovs

Durbes novada Durbes pagasta zemnieku saimniecībā “Pīlādži” saimnieko Ēriks un Aiga Putras. Saimniecībā atgriezušies visi trīs saimnieku dēli.


 

– Pirms gadiem divpa­dsmit “Pīlādžiem” bija ap 300 ha lauksaimniecības zemes. Sākāt ar graudkopību un pie tās esat palikuši.

Ēriks Putra: – Jā, bet vēlāk diezgan ilgu laiku turējos pie 500 hektāriem. Pietika, jo toreiz strādāja trīs traktoristi, ceturtais bija klētnieks. Tad puiši vēl mācījās, vēlāk izmēģināja pastrādāt Rīgā, Liepājā.

– Vai izdevās zemi iepirkt?

– Jā, bet no apsaimniekojamās zemes tikai trešdaļa ir īpašumā. Lieta tā, ka agrāk diži necentos palielināt sējumu platības, bet pērn un šajā gadā notika paplašināšanās. Dēli pārnāca mājās. Tehnika sagādāta, lai var apstrādāt visus laukus, jo vairāki ir 16 – 20 km tālu.

 

Iznomātāju man vairāk nekā četrdesmit. Iznāk arī pastrīdēties, bet šķirties gadījies tikai no viena vai diviem. Ja saimniecībā strādā visi dēli, nolēmām, citādi nevar – jāņem zeme klāt.

 

Apsveicamas ir Zemkopības ministrijas pūles atvērt kredītlīniju zemes iegādei. Gribu šo iespēju izmantot, jo ir īpašnieki, kas tagad ar mieru pārdot zemi. Esmu jau šim nolūkam rezervējis līdzekļus, tomēr aizņemšos no bankas.

– Jums graudu ražas vienmēr bijušas labas, bet 2010. gadā esat dabūjis 4,5 t/ha lielu rapšu ražu?

– Jā, bet ar rapšiem iznāca tā. Kad iznomāju zemi Bunkā, nezināju, ka tur ir nenormāli daudz meža zvēru. No 200 ha rapšu 90 ha noēda brieži. Dabūju pārsēt. Paldies Dievam, šopavasar izdevās veiksmīga sēja, jo Bunkas laukos ir mālaini kalni, tur esmu jaunpienācējs, nezinājām, kā ies, tomēr sējums sadīga labi. Domāju, ka šoruden vairāk par 2,5 t/ha rapšu nebūs.

– Ko dēli saimniecībā dara? Visi puiši strādā arī uz lauka?

– Jā, pavasara sējā visi, rudenī – Edgars ar graudu kombainu, Aigars – ziemāju sējā. Strādniekus tomēr vajag, jo dēlus vairāk izmantoju tajos darbos, kur viņiem labas zināšanas. Edgars raksta gan projektus, gan kārto visas papīru lietas. Sagādes lietās galvenais ir Aigars. Viņš arī pie visiem tehniskajiem lauku darbiem – aršanas, sējas, miglošanas. Visi traktordarbi plus agronomija. Studē Lauksaimniecības universitātes neklātienē par agronomu, tad arī pašam jāredz visi lauki, jāvērtē, kas un kā. Sējas un ražas laikā netiek šķirots, kas kuram, visi dara visu, kas vajadzīgs.

 

Jaunākajam dēlam Jānim pirmajā vietā ir stādaudzētava SIA “Pīlādži juniors”. Beidzis Bulduru Dārzkopības tehnikumu, tāpat kā viņa draudzene Gunda. Viņi no janvāra līdz jūnijam ņemas ar puķu un dārzeņu stādiem. Pircēji pusi stādu izpērk tepat mājās, otra puse aiziet Liepājas tirgum, kur mums ir stends.

 

Sestdienās Liepājā ir tā sauktais zemnieku tirgus, tur arī tirgojam stādus. Labi pērk. Kā jaunais zemnieks dabūja “John Deere” markas traktoru. Esam viņam piešķīruši 40 ha zemes, no tiem septiņos hektāros Jānis stāda kartupeļus.

– Vai vajag tos sešus darbiniekus, ja visi četri ģimenes vīri uz strīpas?

– Vajag, vajag, jo platība taču pamatīga! Mūsu darbiniekiem ir darbs augu gadu, jo man nav jāmeklē citur akmeņu lasītāji, tagad, piemēram, viņi tīra grāvjus. Zinu, ka uz visiem saviem darbiniekiem varu paļauties, zinu, ko katrs māk, bet piemeklēts palīgs – visādi var gadīties…

– Jums piederot vecā kolhoza graudu kalte, kas jo­projām strādā?

– Jā, bet tikko esam tikušies ar kompāniju “Dotnuvas projektai”, gribam taisīt projektu jaunas kaltes būvei, jo šī darbojas no 1987. gada. Cepuri nost to būvētāju priekšā, kas toreiz kalti cēluši! Ja man nebūtu tāda kaltes meistara kā Uldis Vītols, kas saimniecībā strādā jau 15 gadus, arī diezin kā būtu… Tagad mums graudu kopievākums ir dubultojies, kalte nejaudā to daudzumu ņemt pretī.

– Tas būs lielākais šāgada projekts?

– Jā, iepriekš ar piecu Eiropas projektu naudu esam gādājuši traktorus, minerālmēslu sējējus, miglotājus, divus graudu kombainus. Katram graudu kombainam šogad jānokuļ 500 ha. Viss kūlums jāizkaltē, lai uz ostu vestu jau gatavu mantu.

– Edgar, vai, strādājot vecāku saimniecībā, jūs un brāļi esat apmierināti ar darbu?

Edgars Putra: – Jā, protams! Kad pabeidzu augstskolu, sāku strādāt Hipotēku bankā, trīs gadus nostrādāju, trijatā ar vēl diviem kolēģiem izveidoju savu uzņēmumu. Rakstīju lauksaimniekiem biznesa projektus, arī mūsu saimniecībai.

Ēriks: – Mums vajadzēs biroju, jo papildus graudkopībai būs zivju dīķi. Vecajās kolhoza darbnīcās saimniecei ir veikals – tirgojam visu, kas zemniekam vajadzīgs. Kombinēto lopbarību, sēklas, naglas, skrūves, zābakus un darba apģērbus.

– Cik liela daļa no ienākumiem ir Eiropas maksājumi?


Edgars: – Tēvs uzskata tā – ir jāgūst peļņa, neņemot vērā Eiropas maksājumus. Lauksaimniecība ir bizness, un subsīdijas nav jāuzskata par izdzīvošanas līdzekli.

 

– Kāda ir saimniecības kredītpolitika?

Ēriks: – Pirmais bauslis – ja esi aizņēmies vienu latu, tam ļoti daudz jāpelna. Tehnika ir pamatīgi jānodarbina, nedrīkst uz nelielu platību pirkt spēcīgu, dārgu traktoru. 1997. gadā stipri iekritu, apdedzinājos. Nopirku smago mašīnu graudu vešanai, bet sējmašīnu ne. Ražas īsti nebija, un mašīna stāvēja dīkā, bet kredītprocenti un pamatsumma bija jāmaksā. Nebija ko maksāt… Tā man ir skola visam mūžam. Vispirms jāizaudzē un tad jāmeklē tehnika, ar ko vest.

Edgars: – Tagad visi lauku darbi beigušies, tomēr tehnika nestāv dīkā.

– Kā to izmantojat?

Ēriks: – Ziemā tīrām grāvjus, cērtam krūmus, ražojam šķeldu un vedam uz ostu. Šogad iznāca 1000 kubikmetru. Varbūt kāds smiesies: kas tad tas ir?! Bet ar mūsu lauksaimniecības tehniku – kas nav meža tehnika! – mēs iztīrām grāvjus un krūmus pārdodam.

 

Ir vairāki labumi: saimniecībā iztīrīti grāvji, pie reizes nopelnīta nauda par krūmiem, grāvji tīri no bebriem, vīriem samaksāju ar krūmu naudu, nav jātērē graudu nauda. Peļņa tur neiznāk. Bet mēs gribam augt lielāki – gribam paši savu šķeldotāju.

 

– Kvieši ir tirgus prece, bet ko darāt ar auzām?

– Tās domātas mājas apkurei, jo iegādāts granulu katls. Atkarībā no tā, kāda kuru gadu ir cena granulām un auzām, tās izmantoju. 2011. gadā dārgākas bija auzas, ostā pārdevu tās un nopirku granulas. Ja ir otrādi, apkurinu māju ar auzām. Šogad iesējām ap 40 ha auzu, katrā ziņā no tām nešķiršos.

Ja viss notiks, kā cerēts, šogad vidējai graudu ražai vajadzētu būt 5,5 – 6 t/ha.

Esmu šo to izmēģinājis. Lai ietaupītu darbaspēku, savā laikā pārgāju uz bezaršanas tehnoloģiju. Ražas caurmērā nokrita uz 4 t/ha. Atgriezos pie aršanas.

– Jums 90. gadu beigās bija ap simt hektāriem rudzu. Tagad vairs nesējat…

– Ostā rudzi neiet. Kuri var, tie Liepājas galā rudzu vietā audzē ziemas kviešus. Nīcenieki, kam smiltiņā kvieši neaug, sēj rudzus un ved tos uz “Dobeles dzirnavnieku”. Bet transporta izmaksas tagad ir milzīgas, tāpēc pilnībā esmu atteicies no rudziem.

 

Uzziņa

Zemnieku saimniecība “Pīlādži”

* īpašnieks Ēriks Putra, dibinājis kopā ar dzīvesbiedri Aigu 1991. gadā ar 7 ha zemes.

* 2012. gadā apsaimnieko 1200 ha Durbes, Bunkas un Vecpils pagastos.

* No ziemājiem 60 – 70% aizņem ziemas kvieši, ap 20% ziemas rapši, no vasarājiem – kvieši un auzas.

* 2011. gadā apgrozījums – 253 tūkstoši latu, peļņa – 75 tūkstoši latu.

* Pieder graudu kalte un lauksaimniecības preču tirgotava.

* Uzņēmums algo sešus darbiniekus.

 

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+