Mobilā versija
+5.5°C
Sarmīte, Tabita
Piektdiena, 9. decembris, 2016
17. septembris, 2015
Drukāt

Aprit 120 gadu kopš dzimis Jānis Barloti – vīrs, kurš izveidoja Latvijas meteodienestu

Foto no Barloti ģimenes krājumaFoto no Barloti ģimenes krājuma

Jānis Barloti 30. gados. Arī tad Latvijas radio ik dienas pusdienlaikā un vakarā piecas minūtes skanēja laika ziņu pārraide, ietverot prognozi turpmākajam.

No bērnības atceros: “Ja bezdelīgas lido tik zemu, ka spēj govij pa vēdera apakšu izlaisties, būs lietus.” Tā bieži laikapstākļus paredz tauta, taču pirms 95 gadiem, kad Latvijas Zemkopības ministrijas Meteoroloģiskā biroja vadītāja amatu sāka pildīt Jānis Barloti (1895 – 1965), laika prognozēšana Latvijā pacēlās citā līmenī.

 

Vajadzīga profesija

Pirms 120 gadiem 16. septembrī dzimušajam Praulienas “Ļavēnu” saimnieka dēlam Jānim Barloti ievirzīšanās laika prognozēšanas jomā gan nāca savā ziņā piespiedu kārtā. Nākamais Latvijas meteoroloģiskā dienesta tēvs mācījās Lazdonas draudzes skolā, tad beidza jaunatvērto Priekuļu Lauksaimniecības skolu un iestājās Kamenoostrovas augstākajos lauksaimniecības kursos Petrogradā. Jaunieti iesauca armijā un iedalīja jaunorganizētā ķīmisko ieroču (indīgo kaujas gāzu) bataljonā. No tā Barloti norīkoja meteorologu kursos Petrogradas Galvenajā fizikālajā observatorijā Vasilija salā.

Cara armijā Barloti norīkoja par bataljona meteoroloģijas instruktoru, jo indīgo gāzu izmantošanai laika apstākļi bija būtiski – vajadzēja paredzēt vēja virzienu un stiprumu, iespējamo miglu vai lietu.

1917. gada pavasarī praulēnieti kā Lauksaimniecības skolas beidzēju no dienesta atbrīvoja, un radās iespēja atgriezties Latvijā. Sāktās mācības Rīgas pilsētas tehnikuma mērnieku–agronomu klasē nācās pārtraukt Bermonta uzbrukuma laikā. Tā nu 1920. gada augustā Latvijas Augstskolas (nākamās LU) Lauksaimniecības fakultātē Barloti sākumā uzņēma kā hospitantu, ne pilntiesīgu studentu, jo puisis nebija ieguvis vidējo izglītību. Pirms tam pavasarī viņu kā meteorologu atvaļināja no armijas un pieņēma darbā Lauksaimniecības departamentā. Lauksaimniecības fakultāti Barloti beidza 1943. gada jūnijā ar diplomdarbu “Rudzu un linu ražu atkarība no temperatūras gaitas un nokrišņu daudzuma”.

 

Izveidoja 
meteoroloģisko dienestu

Barloti bija cilvēks, kas izveidoja Latvijas meteoroloģisko dienestu. Birojs atradās Zemkopības ministrijas augšējā stāvā, turpat uz jumta bija izvietoti instrumenti vēja virziena un ātruma automātiskai pierakstīšanai. Lauksaimnieku darbs (sēja, siena un labības pļauja, dārzeņu audzēšana, augļkopība) vispirmām kārtām bija atkarīgs no laika apstākļiem – lietus vai sausuma, salnām vai pārliecīga karstuma. Paredzamo laika apstākļu vērtējums bija būtisks arī celtniekiem, dzelzceļniekiem, jūrniekiem, lidotājiem, zvejniekiem un citiem, tāpat tiem, kas plānoja atpūtu. Saistībā ar pēdējo žurnālistam un literātam Jānim Kārkliņam atmiņu grāmatā “Latvijas preses karalis” ir stāsts par Preses darbinieku ēkas atklāšanu 30. gadu vidū Siguldas pilī. Tā bijusi iecerēta pavasara svētdienā ar liela daudzuma Rīgas publikas piedalīšanos. Lai gūtu ienākumus no apmeklētājiem, pat divi speciālvilcieni pasūtīti. Sestdienas rītā Barloti uz “Jaunākajām Ziņām” atsūtījis svētdienas prognozi par lietu no rīta līdz vakaram. Preses biedrības priekšnieks Pāvils Rozītis izlasa un saka: to mēs nevaram publicēt, tad jau neviens nebrauks uz Siguldu. Avīzē iedrukā: “No rīta vēl samācies un brīžiem līst. Vēlāk mainīgs mākoņu daudzums.” Otrā dienā Siguldā lietus gāž aumaļām, iecerētie svētki pajūk, viesi brauc mājās slapji un neapmierināti, kāds vēl nosaka: “Te tev nu bija mainīgs mākoņu daudzums… Nopērt vajadzētu to Barloti!”

 

Novērojumi 57 vietās

Meteoroloģijas birojā darbinieku nebija daudz, taču trīsdesmito gadu otrajā pusē laika novērojumus veica 57 vietās Vidzemē, 30 – Kurzemē, 29 – Zemgalē un 24 – Latgalē. Galvenās novērošanas stacijas atradās Rīgā, Liepājā, Malnavā, Daugavpilī, Ventspilī un Priekuļos. Laika apstākļu novērošanas punktu izvietojums Latvijā bija Barloti veikums. Ikdienas meteoziņojumā, ko izsūtīja ieinteresētām iestādēm, ierakstīti dati no šīm stacijām par gaisa spiedienu un temperatūru, mākoņu daudzumu, nokrišņu veidu, vēja virzienu un stiprumu plkst. 7.00. Vēl norādīts nokrišņu daudzums, maksimālā un minimālā temperatūra iepriekšējo 24 stundu laikā. Birojs saņēma ziņas no līdzīgām iestādēm citās valstīs, meteoziņojumam pievienota Eiropas karte ar iezīmētām atmosfēras spiediena un temperatūru līknēm, vēja virzieniem. Ziņojumā sniegta arī prognoze nākamajai dienai.

Daļa novērošanas punktu atradās ar Zemkopības ministriju saistītās iestādēs – Jaungulbenes, Malnavas, Rūjienas lauksaimniecības skolās, Priekuļu, Stendes, Mārcienas izmēģinājumu stacijās, arī LU Lauksaimniecības fakultātes saimniecībās. Citviet datus pierakstīja arī atsevišķi skolotāji, zemnieki vai vēl kādi interesenti; tos vairāk izmantoja vispārējai statistikai, ne ikdienas prognozes veidošanā.

 

“No Itālijas izprasīts zinātājs…”

Ar 1941. gada sākumu padomju vara meteodienestu pārkārtoja. Pēc PSRS parauga izveidoja Hidrometeoroloģisko pārvaldi M. Ivanova vadībā, kurā Barloti bija daļas priekšnieks. Kad vācieši 1943. gadā viņu no darba atlaida, praulēnietis iestājās darbā par pasniedzēju Rīgas Lauksaimniecības skolā. Pēdējo kara ziemu viņš pārlaida Dundagas pusē pie saimnieka, kura mājās bija arī meteonovērošanas punkts. Pēc sarkanarmijas ienākšanas Dundagā Barloti aizturēja un nosūtīja uz filtrācijas nometni Pečorlagā. Viņa darbu aiz dzeloņstieplēm tur novērtēja ar goda rakstu kā nometnes “stahanovieti”. Tomēr, pēc pusotra gada atgriežoties Latvijā, bija grūti atrast vietu. Meteodienestā Barloti vairs nepieņēma. Viņa vārdu saistībā ar šo iestādi padomju laikā vairījās pieminēt.

No 1947. līdz 1950. gadam bijušais meteorologs strādāja par agronomu Zinātņu akadēmijas (ZA) Augsnes zinību un zemkopības institūtā. Institūtam Barloti iekārtoja meteostaciju Jaunsvirlaukas “Skangaļos”.

No ZA Barloti gan atlaida kā “politiski neuzticamu” – atcerējās Pečorlagu. Pēdējos 15 mūža gadus agronoms strādāja par Lauksaimniecības ministrijas Zemes ierīcības pārvaldes augšņu kartētāju. Latvijas PSR Hidrometeoroloģiskā dienesta pārvaldes priekšnieks Tihonoveckis (atvaļināts padomju karaflotes virsnieks) septiņdesmitajos gados stāstījis – Latvijas Republikā jau nekāda meteodienesta neesot bijis, tāpēc valdība esot izprasījusi kādu zinātāju no Itālijas… Bet Barloti uzvārds ir nācis no 19. gadsimta 20. gadiem, kad Praulienas muižas īpašnieks, zemniekiem uzvārdus piešķirot, savējiem licis izvēlēties tādus itāliskus. Kopš tā laika te dzīvojuši Barbani, Bulatti, Finarti, Portini, Sermoni, Torgani, Žvaggini un citi, arī Barloti. Vietējie gan nereti teica “Barlots” vai Barlotijs…

 

Meklē vēsturiskas liecības

Arhīvā Zemkopības ministrijas 30. gadu dokumentos par Meteoroloģisko biroju neizdevās neko daudz atrast. Ir nostāsts, ka materiālus paņēmis līdzi kāds darbinieks, kurš 1944. gada rudenī braucis uz Vāciju. Varbūt kāds zina par to vairāk? Varbūt kaut kur Latvijā palikušas liecības par starpkaru meteostacijām? Par to interesējamies Madonas muzejā, kur meteorologu Jāni Barloti pieminēsim 24. septembrī.

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+