Latvijā
Sabiedrība

Atis Klimovičs: Nopietni par Latvijas medijiem 0


Atis Klimovičs
Atis Klimovičs
Foto: Ieva Lūka/LETA

Žurnālistam jāatceras, ka tieši viņš ir atbildīgs par to, lai sabiedrība labsajūtā neiemieg, ļaujoties mānīgai visaptveroša miera sajūtai, lai tā laiku pa laikam tiek atvēsināta ar patiesiem, emocionāliem vēstījumiem par būtisko.

Tas vienlīdz attiecināms kā uz valsts iekšējām norisēm, tā ārējiem notikumiem. Saprotams, no pēdējiem jau vairāk nekā četrus gadus par mums svarīgāko norišu vietu kļuvusi Ukraina.

Šķistu, ka Latvijas mediju darba iespaidā labi izprotam pret šo valsti vērstās agresijas būtību un esam apjautuši, cik bīstama arī Latvijai kļuvusi Krievija.

Ar to gan žurnālistiem tik labi nav veicies, acīmredzot karš Ukrainā ar tā vēstījumu pie mums nav kā nākas izprasts un vidējais ziņu patērētājs secinājis, ka “Ukrainas notikumos neesot iespējams orientēties”.

Jāpajautā, cik daudzi mediju darbinieki, caur kuru rokām gājuši jaunumi no Ukrainas, sev šī kara sakarā izvirzījuši uzdevumu – tuvināt ukraiņu uzvaru aizstāvēšanās karā (karadarbības pilnīga beigšanās)?

Ja tā nav, žurnālistu savā varā pārņem formāli pareizs un it kā nevainojams darba izpildījums jeb darbs ar simtprocentīgu objektivitāti. Izrādās, ka, sadalot ēteru vai apjomu rakstītā tekstā piecdesmit procentus vienai pusei, bet otru pusi pretējai, nevaram nokļūt patiesībai tuvāk.

Ja zināms, ka viena puse ik uz soļa izplata melus, nav iemesla ļaut tos pilnā apmērā iebarot auditorijai. Savukārt, ja medijs vai tā žurnālisti to nezina, nepieciešams trūkumu rūpīgi novērst.

Kā precīzi norādījis kāds amerikāņu žurnālists – ja persona apgalvo, ka līst lietus, bet cita to noliedz, pareizākais veids, kā to noskaidrot, ir vienkāršs – izejot ārā.

Dodot iespēju vienlīdz lielā apjomā izplatīt patiesību un nepatiesību, palīdzam noziedzīgiem meļiem. No tā žurnālistam, ja runājam par profesionālu sava darba veicēju, jāmāk izvairīties.

Atgriežoties pie Ukrainas – lai negadās gluži anekdotiskas kļūdas, kā kara sākuma posmā LTV1, kur, automātiski tulkojot ārzemju ziņu aģentūras tekstu, sižets vēstīja, ka Ukrainas robežu šķērsojuši padomju tanki. Vai materiālā par Doņeckas separātiskā veidojuma līdera nogalināšanu – tā sākumā bija visai tiešs Kremļa propagandas vēstījums par to, ka atentātā vainojama Kijeva, un tad neliela piebilde, ka “Kijeva neatzīstas”.

Gluži vienkārši – kļūdu, ko varbūt varētu atļauties kāds neliels medijs, vadošie valsts mediji nedrīkst pieļaut. Ja nav zināmi patiesi notikumi, ir daudz dažādu metožu, kā tos uzzināt. Viens no tiem – un tā allaž bijusi žurnālistu darba neatņemama un būtiska sastāvdaļa – doties uz reģionu un pārliecināties savām acīm.

Regulāri apmeklējot kara zonu Ukrainas austrumos no 2014. līdz 2017. gadam, bija iespējams pārliecināties, ka tieši Krievijas atbalstītie tā sauktie separātisti ir pārkāpuši visas norunas par uguns pārtraukšanu.

Saistītie raksti

Viegli varēja pārliecināties, ka Ukrainas apdzīvotās vietas bieži apšaudītas no Krievijas teritorijas. Tagad, jau piektajā kara gadā, iespējams secināt, ka Latvijas vadošie mediji nav bijuši gatavi atbilstoši reaģēt uz Krievijas iebrukumu Ukrainā.

Ja tā nebūtu, diezin vai tik liels skaits vēlētāju Latvijā labprāt balsotu par partiju, kas solidarizējusies ar krievu agresoriem Ukrainā. Šķiet, lieks jautājums – kāda ir šī valstij nelojālā politiskā spēka attieksme pret Latviju.

LA.lv