Egils Līcītis: Kombinē, kam prezidents dos valdības būvatļauju 5
Pagājušovasar visi cītīgi un intensīvi meklējām, kurš der par Latvijas prezidentu. Saeimieši mums laipni atļāva – pirms balsoja. Ka pauri kūpēja, sprieda zinātņu vīri, sabiedriskās organizācijas un darba kolektīvi. Vēlējās, lai valsts galva ir taisnīgs un spēj izvirzīt un īstenot tautas sapņus. Lūkoja caur rentgenu, vai ieteiktajiem kandidātiem apakšā neskalojas duļķaini pazemes gruntsūdeņi un nepiemīt sliktās enerģijas, kas radītu tautā netīkamu gaisotni. Gribēja, lai Latvijas pirmā persona ir stalts, iznesīgs vīrs, kuru nenomoka kaulu sāpes, sargi Dievs, lai caur sietu un pār tirgošanās placi amatā neiesprūk dekoratīvs partiju pūdelis, arbūzu tirgotājs vai olainietis treniņtērpā no piecstāvenes.
Galaiznākumā esam tikuši pie prezidenta, kam vēlētāji apkārt kā mūris, kurš allažīgi noglauda galvu bērneļiem un otrās bērnības slieksni pārkāpušiem, spēlē basketu ar jauniešiem, vienojas ciešā rokasspiedienā ar darbspējīgā vecuma cilvēkiem.
Saskaņā ar Satversmi demokrātijas republikā Rīgas pils valdnieka platforma ir būt par “karalisko augstību”, kamēr praktisko varu realizē premjerministrs kā galvenais valsts pavarda aizbildnis, svarīgākā amata persona. Nav iedomājams, ka par Ministru prezidentu kļūst puteklis vai atoms, kaut kāds šimpanze, kurš sagriež visu kājām gaisā, jo no valdības galvas vislielākajā mērā atkarīgs Latvijas kuģa kurss un vispārējā attīstība.
Cik uzmanīgi meklējam Straujumas mantinieku? Kā veicas ar nākamās valdības komplektāciju, koalīcijas ēkas pamatu likšanu un inženierkomunikāciju ierīkošanu?
Novērotāji daudzkārt snieguši liecības, ka process atgādina aklo vistiņu rotaļu. Nu pat skata pēc neinteresē, kuru tauta gribētu par premjeru no sava redzesleņķa. Tā teikt, saimniecisku, ar atzinīgi vērtējamu sniegumu iepriekšējā dzīvē – lai valdības vadītājs būtu lietaskoks, kurš labs kā eksportprece un iecienīts vietējā tirgū. Vairs neprasa kandidāta vārdu ne uzņēmējiem, ne arodniekiem un intelbeņķiem, ne pensionāriem, ne politiskā ceha partneriem. Straujumas pēcteci izraugot “Vienotības” valdes četrās šaurās sienās, un, tā liekas, ka reālā kombinēšana vispār notiek triju četru cilvēku, ciltslietu speciālistu savrupības lokā. Nezin kur dokumentēts, ka Brīvības ielas 36 rezidentam jābūt tīršķirnes partijniekam, kurš lauzies vēlēšanu cīņās, ir ar pirmrindas darba pieredzi lēmējvarā un izpildvarā. Tad klausāmies, kā sauc priekšsēdētājas vai ministra famīliju, ķeras pie pilsētas vecākā kandidatūras, vēl mobilizē kādu no Saeimas – un pa apli atpakaļ. Sabiedrības auditā nosauktos izbrāķē, sociālajos tīklos met pār vienu kārti apmedīšanai (oi, tā vilcene, a šis zostēviņš), un pļurkts – kandidātiem izredzes kļūt par Latvijas premjeru ne lielākas kā par Romas pāvestu. TV skatītājiem pamazām gribas arī savu CV aizsūtīt pēc sludinājumu dēlī norādītās adreses “Meklējam 3. kategor. premjeru atslēdznieku”, un uzaust atmiņā ainiņas no studentu koju sadzīves – pag, kā toreiz noskaidroja, kurš nākamais ies pakaļ pēc alus trīslitrenes?
Tauta lai necerē, ka tai prasīs viedokli, bet agrāk darīja vismaz sakarīgāk. Nolīga par koalīciju, partijnieki apsēdās un kopīgi izprātoja, kam prezidents dotu valdības būvatļauju. Ar ko Šadurskis stiprāks par Kučinski, vai Āboltiņu neparko un nekad, un varbūt svaigs cilvēks no malas kudī labāk iederētos par premjeru nekā rūdīti politiķi arodslimnieki. Kaut kā tā loģiski rīkojās, zināmā fāzē izkristalizējot risinājumu bez spēka lietošanas un vienpersoniskas uzspiešanas.
