Monika Zīle: Starp noliedzējiem un atbalstītājiem apmulsuši stāv šaubu māktie 5
Kā liecina publiski pieejamās Latvijas varasļaužu biogrāfijas, visi ieguvuši spožu augstāko izglītību, daži pat vairākās jomās, ko apstiprina attiecīgi diplomi. Informācijas par šo dokumentu īpašnieku attieksmi pret visnotaļ ne pārāk nopietnajiem “Mērfija likumiem” nav, bet arvien vairāk sāk izskatīties – vajadzētu. Vismaz prast noskaitīt divus “likumus” no angļu inženierim Mērfijam piedēvētā filozofiski satīriskā traktāta. Pirmais skan: ja kādām nepatikšanām jānotiek, tās jums obligāti uzbruks, turklāt visnepiemērotākajā brīdī. Otrais: bez pieskatīšanas pamesti procesi vienmēr attīstās no sliktās pakāpes uz visļaunāko. Abi šobrīd valdošajai koalīcijai tik aktuāli, ka varētu kļūt par savdabīgām mantrām valstij svarīgu lēmumu pieņemšanas saietos un kalpotu atgādinājumam, cik sāpīgi nu kož zem varas gaiteņu tepiķiem reiz paslaucīto problēmu atdzīvojušies zobi. Pats svaigākais piemērs – bēgļu uzņemšana. Lai gan patvēruma meklētāji pie Latvijas durvīm tā nopietni klauvē tikai patlaban, imigrantu sagaidīšanas stratēģijai vajadzēja būt gatavai jau vismaz pirms gadiem pieciem. Kāpēc tiek tapināta uz karstām pēdām, atbildi diemžēl meklēt velti. Tiesa, savulaik mums bija pat integrācijas lietu ministrija un arī kaut kāds dāsni atalgots šo jautājumu sekretariāts. Minētie veidojumi nogrimuši Latvijas politiskajā dūkstī, nepamezdami pat ne iestrādņu čiku mantojumā pakaļpalicējiem, kuriem tagad pienākusi izmisuma pilna norēķinu stunda.
Tā iestājusies arī Valsts prezidentam. Gluži objektīvi, jo skaistais iepazīstināšanās, apsveikuma uzrunu un pašbildīšu knipsēšanas laiks nevar turpināties bezgalīgi. Lai cik cilvēciski sirsnīgu atvērtību un tuvību reālajai dzīvei demonstrētu Valsts prezidents, neizbēgami sit viņa augstajam amatam atbilstošu lēmumu pieņemšanas stunda. No tā, cik sekmīgi Raimonds Vējonis izturēs savu pirmo lielo pārbaudījumu, līdzsvarojot bēgļu uzņemšanas radītās pretrunas koalīcijā, atkarīga viņa autoritāte visam nesen iesāktajam prezidēšanas termiņam.
Ja nu vēl par savvaļā pamesto, tad nevar apiet gadiem klibojošo valdošo politiķu komunikāciju ar tautu. Tāpat jau sašķelto Latvijas sabiedrību nu piedevām drupina attieksme pret bēgļu uzņemšanu. Starp noraidītājiem un atbalstītājiem apmulsuši mīcās gluži cilvēcisku šaubu māktie, kuri gaida no valdības nama skaidru plāna izklāstu, kādos veidos un pa kādiem ceļiem iebraucējus varam ne tikai piejaucēt, bet reāli bagātināties viņu citādībā. Pagaidām tās vērtība tikai iluzori cildināta.
