Kultūra
Teātris un kino

Norvēģijas kino festivāls vikingu karaļu zemē 16


Kanālmalā uzstādītā Merilinas Monro bronzas skulptūra vizuāli atgādina Kopenhāgenas nāriņu.
Kanālmalā uzstādītā Merilinas Monro bronzas skulptūra vizuāli atgādina Kopenhāgenas nāriņu.
Publicitātes foto

Pavisam netālu no skaistās, fjordu ieskautās Norvēģijas rietumkrasta pilsētas Bergenas atrodama Hāge­sunna, vieta, kur reizi gadā pulcējas ziemeļvalstu kino industrijas pārstāvji. Piemīlīgā zvejnieku pilsētiņa izveidojusies vikingu karaļu zemē, kur izsenis mitinājās vikingu valdnieki.

Šo apkaimi raksturo fjordi, ūdenskritumi un akmeņaina piekraste, kuru ieskauj saliņas, kas vizuāli atgādina vaļu muguras, izvagotas asām līnijām. Hāgesunna ar 37 tūkstošiem iedzīvotāju īso ziemeļu vasaru izmanto gudri, svinot siļķu, džeza un kino svētkus, kas atdzīvina klusās un rāmās ieliņas, kur vairāk žagatu nekā gājēju.

Augusta nogalē Hāge­sunna kļūst par visa ziemeļu reģiona kino centru, jo tur jau 46 gadus notiek Norvēģijas Starptautiskais kino festivāls, kā arī 24 gadus – Jauno ziemeļvalstu filmu skate, kas pulcē ievērojamu skaitu kino profesionāļu. Līdztekus kino seansiem te tiek prezentēti vēl tikai topošo filmu projekti, kā arī debijas filmu ieceres – producentiem un kino izplatītājiem tā ir unikāla iespēja jaunajā kino veidotājā saskatīt rītdienas superzvaigzni. Debijas prezentāciju skatē balvu saņēmis projekts “Vilks vilks”, kuru pārstāvēja režisors – vilku fans un aizstāvis – un producente – aitu fermas īpašniece. Filma iecerēta kā veltījums šim fenomenam – vilkiem kā norvēģu kultūras un folkloras būtiskai sastāvdaļai un vienlaikus – lopkopju draudam.

Norvēģijas kino festivāla filmu seansi vairāk veltīti vietējiem kino skatītājiem, turpretī es, tāpat kā mani kolēģi no dažādiem starptautiskiem kino festivāliem, kino institūtiem un kino producēšanas un izplatīšanas kompānijām, pārvietojamies īsā distancē starp viesnīcu un daudzzāļu kinoteātri “Edda Cinema”. Tā nelielās, mājīgās un siltās kino zāles ar ērtajiem krēsliem ir kā radītas izlijušajiem kino medniekiem, jo Hāgesunnā katru dienu sirsnīgi līst. Veikalu skatlogos redzami lietusmēteļi košās krāsās, savukārt festivāla viesi atpazīstami pilsētā pēc viesnīcas izsniegtajiem zilajiem lietussargiem.

Festivāla galveno balvu pasniedz Norvēģijas kino kritiķu žūrija, un tās ieguvējs – zviedru filma “Kur satiekas pasaules” (Gräns) – ir drīzāk likumsakarība nekā pārsteigums. Jau Kannu kino festivālā ievērību guvusī režisora Alī Abasī filma ir asprātīga ziemeļvalstu mitoloģijas modernizēta versija, kas aktualizē jautājumu par citādības jautājumiem mūsdienu sabiedrībā. Savā paziņojumā žūrija izceļ filmas oriģinalitāti: “Filma ir tematiski un vizuāli drosmīga, ar precīzi noskaņotu līdzsvaru starp nopietno un komēdiju. Reti nākas pieredzēt tik unikālu un nozīmīgu alegoriju par tādiem jautājumiem kā atsvešināšanās, integrācija un identitāte.”

Filmas galvenā varone Tīna strādā muitā un ir apveltīta ar īpašu spēju – nojaust cilvēku ļaunos nodomus, bailes, kaunu. Arī vizuāli viņa izteikti atšķiras no citiem cilvēkiem – aktrise Eva Melandere piedzīvojusi neticamas transformācijas Tīnas tēla atveidošanai. Pēc cilvēku skaistuma standartiem, Tīna ir neticami neglīta, un mierinājumu viņa gūst tikai mežā, kurp dodas garās pastaigās basām kājām.

Tīnas ikdiena ir diezgan paredzama līdz mirklim, kad viņa satiek kādu sev līdzīgu. Sekojošie notikumi savij realitātes un mitoloģijas jeb, iespējams, paralēlās realitātes notikumus ciešā grīstē, kur aina ar lapsu, kas atnākusi pie Tīnas mājiņas caur stiklu nolaizīt viņai degunu, ir viena no parastākajām.

Filmas aprakstā norādīti trīs žanri – romantiska drāma, fantastikas un asa sižeta filma. “Kur satiekas pasaules” var uzskatīt arī kā veltījumu tiem cilvēkiem, kas jutušies sabiedrības atstumti savu atšķirību dēļ, vai tās būtu fizioloģiskas, garīgas vai etniskas. Jau oktobrī šo filmu būs iespēja noskatīties Rīgas Starptautiskajā kino festivālā, seansa laikā pārceļoties uz pasauli, kurā mitoloģiskas būtnes eksistē tepat, starp mums.

Festivāla programmā – vēl vairākas filmas, kas parādīsies uz Rīgas kino ekrāniem jau šoruden. Arī Hāge­sunnā, protams, atzīmē zviedru kino leģendas Ingmara Bergmana simtgadi. Tāpat programmā Norvēģijai pavisam īpaša filma – Ērika Popes “Ūteija, 22. jūlijs”, kas ir pirmais mēģinājums spēles kino atskatīties uz traģiskajiem notikumiem 2011. gadā, kad Ūteijas salā bērnu vasaras nometnē notika masu apšaude. Ēriks Pope, kurš latviešu skatītājiem pazīstams ar savu 2006. gada filmu “Havajas, Oslo”, veidojis filmu sadarbībā ar teroraktā izdzīvojušiem, un viņu atmiņas izmantotas, lai attīstītu filmas galveno varoņu tēlus.

Norvēģijas starptautiskais kino festivāls ir senākais valstī, kā arī lielākais industrijas notikums, tomēr ārpus festivāla norises vietām kņadu te nemana. Kanālmalas koka ēkas iepretim laikmetīgi stiklotajai “Scandic Maritim” viesnīcai ir saglabājušas savu izskatu, šķiet, vismaz no 20. gadsimta sākuma, ieskaitot to izkārtnes “Siļķu eksports”. Mājiņu atspīdums ūdenī viļņojas kā impresionisma gleznās, un kanālmalas kafejnīcas ir tik miegainas, it kā tām piederētu viss pasaules laiks un peļņa būtu sekundāra. Pie viesnīcas uzstādīta Merilinas Monro bronzas skulptūra, kas vizuāli atgādina Kopenhāgenas nāriņu, un pietauvota senatnīga koka jahta, ar kuru festivāla viesus katru dienu ved nelielā izbraucienā apkārt salām. Gaiss te ir piesūcies ar zivju aromātu, un festivāla noslēgumā visi viesi, kā arī vietējie tiek aicināti uz jūras velšu vakariņām, kur garneles no koka laiviņām jāgrābj ar bļodu. Kontrasts starp vēsturisko mantojumu, kā arī ikdienas rimtumu un intensīvo kino seansu grafiku trīs kinozālēs acīmredzot rada to festivāla īpašo šarmu, kādēļ ik gadu vasaras nogalē šeit ierodas kino ļaudis no visas pasaules – lai trīs augusta dienas mirktu lietū un pazustu kino zāles tumsā.

LA.lv