Mobilā versija
-3.8°C
Antonija, Anta, Dzirkstīte
Trešdiena, 7. decembris, 2016
27. augusts, 2016
Drukāt

Norvēģijas troļļa labvēlības zīmē

Foto - Zigmunds BekmanisFoto - Zigmunds Bekmanis

Norvēģija ir manu sapņu zeme kopš tā brīža, kad 1995. gadā tur ierados pirmoreiz ciemos pie draugiem. Pa šiem gadiem esmu tur pabijis desmitiem reižu. Kopā ar tūristu grupām šī milzīgā zeme (323 877 km² bez arktiskajiem īpašumiem) izbraukāta no viena gala līdz otram, taču arvien tā mani nebeidz pārsteigt gan ar fjordu un fjellu (kalnu) skaistumu, gan norvēģu (5,1 milj. – 2014.) sasniegumiem. Par to, cik smagi viņi te dzīvojuši un strādājuši viduslaikos, var palasīt Trigves Gulbransena romānā “Un mūža meži šalc”.

Daudzus gadsimtus izbaudījuši apspiestību gan dāņu, gan zviedru valdīšanas laikā, norvēģi pilnīgu neatkarību ieguva tikai 1905. gadā, kaut 1814. gada 17. maijā (tagad valsts svētku diena) pieņemtā valsts konstitūcija pirms tam bija spēkā. Izcietuši vācu okupāciju Otrajā pasaules karā, viņi beidzot tika atalgoti – 1969. gada nogalē Ziemeļjūras norvēģu sektorā tika atrasta nafta, un veiksmes stāsts varēja sākties.

 

Norvēģi būvējas

Vēsturiski grūtā dzīve norvēģus iemācījusi bez jēgas nešķiesties ar nopelnīto naudu. Pēdējos gados milzīgas summas tiek atvēlētas tūrisma infrastruktūras un drošības uzlabošanai. Tiek būvēti jauni tuneļi vietās, kur ceļš bijis iegrauzts fjorda malas klintīs, lai biežajās lietavās braucējus pasargātu no akmens šķembu lavīnām un bīstamā apledojuma ziemā.

Tieši slikto laika apstākļu dēļ intensīvā tūrisma sezona Norvēģijā ir tikai pāris mēnešus – no jūnija otrās puses līdz augusta beigām. Katru gadu arī apskates objektu pieejamība tiek uzlabota. Lūk, daži piemēri. Pirms pieciem gadiem uzbraukšana Dālsniba kalna virsotnē (1500 m v. j. l.), no kura paveras brīnišķīgs skats uz UNESCO Pasaules dabas mantojumā ierakstīto Geirangera fjordu, notika pa zemes ceļu bez norobežojošām margām. Tagad ceļš līdz pašai augšai ir noasfaltēts, ar margām un kalna galā uzbūvēts suvenīru veikals un tualetes.

Savukārt pie Steindalfosa ūdenskrituma ierīkots plašs auto stāvlaukums un agrāk akmeņainajai, lietū slidenajai takai visā garumā līdzās ierīkotas margas, kas aizved uz jauno skatu platformu. Pilnveides darbi jo­projām turpinās, jo nākamajā vasarā arī uz iespaidīgo Vēringfosa ūdenskritumu (182 m brīvais kritiens divās kaskādēs) Hardangervidas nacionālajā parkā varēs ērti nolūkoties, nebaidoties novelties no klints pārkares.

 

Stāvākais kalnu dzelzceļš pasaulē

Norvēģu sīkstums izpaužas arī pagātnē paveiktajos darbos, un viens no tiem ir tūristu ļoti iecienītā dzelzceļa līnija Flomma–Mīrdāle (20 km), kurā četrās piektdaļās ceļa trases stāvums sasniedz ap 55 procentiem. Pirmā stacija atrodas gandrīz pie paša fjorda, bet pēdējā – jau 866,8 m v. j. l. – tas nozīmē, ka viens augstuma metrs tiek sasniegts 18 attāluma metros.

Pirmie plāni būvēt šo dzelzceļa līniju parādījās jau 1871. gadā, bet tikai pēc neatkarības iegūšanas Norvēģijas parlaments Stūrtings (165 deputāti, tostarp viens sāmu pārstāvis) to iekļāva nacionālajā dzelzceļa tīkla attīstības plānā. Dzelzceļu sāka būvēt tikai 1924. gadā, un bija paredzēts to elektrificēt. Šo titānisko darbu veica strādnieki, kurus sauca par rallariem. 18 no 20 tuneļiem 5692 metru kopgarumā klintī viņi izkala ar rokām, mēnesī pavirzoties uz priekšu vienu metru.

Sākoties okupācijai, līdz līnijas pabeigšanai bija atlikuši vien pieci kilometri, taču, gods kam gods, vācieši ne tikai atļāva darbus pabeigt, bet dzelzceļu arī pieslēdza elektrībai, un tā pirmie pasažieri varēja sēsties vagonos 1941. gada 10. februārī. Var jau būt, ka tā tomēr nebija nesavtīga palīdzība, jo no kalnu ieskautās Flommas varēja nokļūt Mīrdālē, kur pienāca Oslo–Bergenas dzelzceļa līnija – galvenā Norvēģijas satiksmes artērija. Par dzelzceļa tapšanas vēsturi sīkāk var uzzināt Flommas dzelzceļa muzejā, kura apmeklējums ir par baltu velti. Kopš tā laika plānotais braucēju skaits daudzkārt pārsniegts, pateicoties tūristu plūsmai no visas pasaules, ko piegādā lielās kruīzu kompānijas. Jo te līdzās atrodas vēl viens UNESCO ierakstītais dabas objekts – Nēresfjords, viens no šaurākajiem Norvēģijā, kā arī viens no pasaules garākajiem tuneļiem (24,5 km).

 

Vīgelana brīnumu dārzs

Par visiem norvēģu brīnumiem vienā aprakstā nav iespējams pastāstīt, taču atceļā Oslo noteikti jāapskata tēlnieka Gustava Vīgelana skulptūru parks – viņa mūža darbs, ko mākslinieks pabeidza īsi pirms nāves. Tāpat arī Oslo jaunais Opernams, pa kura balto jumtu ikviens var pastaigāties, un Nacionālā mākslas galerija ar slavenā norvēģu impresionista Edvarda Munka darbiem, kura gan vairs nav apmeklējama bez maksas kā agrāk (100 NOK).

Vīgelana (arī Frognera) parkā vispirms piesaista centrālā, no viena granītbluķa 13 gadu laikā izkaltā skulptūra “Monolīts” (17 m), kas simboliski parāda dzīves dialektiku, proti, kā vecākās paaudzes cilvēki, nododot savu pieredzi jaunākajiem, izvirza viņus nākotnes gaismā, paši pazūdot pagātnes aizmirstībā. Pa ceļam jāapskata “Dusmīgais zēns” – viena no populārākajām parka skulptūrām, kas reiz pat tikusi nozagta un vēlāk atrasta pilsētas izgāztuvē. Lai piepildītos vēlme vēlreiz atgriezties Norvēģijā, jānoglāsta puisēnam rociņa, kā to nospodrinot jau izdarījušas tūkstošiem citu roku.

Ienākot pa galveno ieeju, vēl uzmanība jāpievērš granīta stabiem ar cilvēku figūrām, kas cīnās ar drakoniem (tos tēlnieks aizguvis, piedaloties norvēģu galvenās baznīcas Nīdarūsas katedrāles, kur kronēti visi Norvēģijas karaļi, restaurācijas darbos). Te simboliski atainota cilvēka cīņa ar ļaunumu pašam sevī.

Pavisam parkā apskatāmas 192 skulptūras ar vairāk nekā 600 figūrām no granīta un vara, kas atspoguļo cilvēka dzīves un pārdzīvojumu mirkļus no dzimšanas līdz nāvei un atdzimšanai nākamajās paaudzēs. Pie lielās strūklakas, kuras kausu tur trīs atlanti, var mēģināt izstaigāt ar bruģakmeņiem izliktu labirintu. Neesmu mēģinājis, bet runā, ka tam nepieciešamas divas stundas, taču autobusu tūristam tik daudz laika parasti nav. Labāk uzkāpt augšā kalnā pie “Monolīta” un ieklausīties savādajā atbalsī, kas, sasitot plaukstas, atskan no betona margu stabiņiem, un ieelpot krāšņi ziedošo rožu smaržu.

 

Troļļu svētība

Pabeidzot nelielo Norvēģijas skici, neliela atkāpe par šīs valsts īstenajiem saimniekiem troļļiem. Tie atrodami visos suvenīru veikaliņos – gariem, melniem, pinkainiem matiem, asti, garu degunu (lai varētu putru maisīt), četru pirkstu rokām un kājām – pa vienam, diviem un pat veselām ģimenēm. Mūsu izpratnē troļļu izskats ir visai briesmīgs, taču patiesībā viņi ir naivi un labsirdīgi. Dabā mēs viņus neredzam tāpēc, ka troļļi baidās no saules gaismas, un pēc ticējuma pat mazākais saules stariņš spēj viņus pārvērst akmeņos, ko uzskatāmi var redzēt, braucot pa Troļļu serpentīna ceļu netālu no Ondalsnes.

Ja nu vēlā vakarā iznāk pastaigāties pa kalnu takām, ieklausieties visapkārt! Varbūt izdosies dzirdēt kāda troļļa nopūtu vai klusu soļu čabēšanu. Bet, ja nopietni, troļļu spējām Norvēģijā vajag ticēt. Daudzviet gan pie suvenīru veikaliņiem, gan pilsētu laukumos novietoti lielāki vai mazāki troļļi. Hundertfosenes ģimeņu parka milzu troļļa vēderā pat var ieiet iekšā. Atcerieties – pirmoreiz pie tā jāpieiet no labās puses, tad viņi jums Norvēģijas ceļojumā vēlēs veiksmi. Es tā vienmēr izdaru, un vienmēr mums laimējas gan ar laika apstākļiem, gan sadzīvi, jo Norvēģija ir dārga zeme.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+