Viedokļi
Komentāri

Māra Libeka: Nosals vai izdzīvos? 16

Foto – Shutterstock

Saeima gatavojas pieņemt likumprojektu, kas ļautu pensionāram vienu gadu saņemt pusi no mirušā laulātā pensijas. No vienas puses, faktu, ka cilvēkiem, kas to ir pelnījuši, makā būs vairāk naudas, vajadzētu pozitīvi novērtēt. Bet, no otras puses, tas ir pabalsts, kuram nav perspektīvas. Dzīves apstākļus tas uzlabos tikai neilgi, lai pēc tam atkal, grozies kā gribi, nonāktu uz vecajām knapināšanās sliedēm. Turklāt, kā prognozē Labklājības ministrija un Finanšu ministrija, ja likumprojektu pieņems, tas labā nozīmē skars aptuveni 6000 pensionāru gadā. Ja zināms, ka valstī viņu ir ap 460 tūkstošiem, tad likumprojekts būs veltīts mazai daļiņai.

No vienas puses, tas ir labas gribas žests pirms Saeimas vēlēšanām, bet, no otras puses, uz šo žestu spiež OECD (Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācija), jo Latvija ir palikusi vienīgā valsts Eiropas Savienībā, kas nav nokārtojusi atraitņu pensiju jautājumu.

Būtu aplam apgalvot, ka Labklājības ministrija necenšas padot roku cienījama vecuma ļaudīm, lai viņi varētu pārvarēt augsto valsts uzcelto nabadzības žogu, taču tik un tā daudzi paliek aiz tā. Paskatieties kaut vai, cik strauji pieaug malkas cena! Cienījama vecuma ļaudīm siltums nepieciešams vēl vairāk nekā maize – vai vērts ir dzīvot, ja tam nepietiek naudas? Pirms gada viens kubikmetrs kurināmā maksāja 24 eiro, bet šogad daudzviet cena kāpusi līdz 30 un pat 35 eiro. Lai apkurinātu lauku māju, sezonā ir nepieciešami apmēram 20 kubikmetri malkas, tātad, lai pensionārs nopirktu malku, viņam tagad papildus nepieciešami gandrīz 200 eiro. Ja pats ir tik mundrs, ka spēj to sazāģēt un saskaldīt, tad naudiņa ietaupās, bet, ja ne, tad atkal izdevumi. Taču valdība un Saeima pensijas no janvāra ir palielinājusi vidēji tikai par septiņiem eiro mēnesī jeb 84 eiro gadā. Tiesa, Labklājības ministrija sola no jūlija paaugstināt pensijas piemaksas apmēru par vienu apdrošināšanas stāža gadu,bet ne jau visiem, tikai tiem, kuri darba gadus uzkrājuši līdz 1995. gada 31. decembrim. Savukārt no oktobra pensiju indeksēs atkarībā no kopējā apdrošināšanas stāža. Taču tik un tā parlaments un valdība ar savu dāsnumu, palielinot pensijas par desmit divdesmit eiro gadā, netiek līdzi malkas kravas cenas kāpumam, kur nu vēl runāt par citiem izdevumiem!

Valsts “dāsnums” ir jāskata kopsakarībā arī ar oficiāli noteikto trūcīgās personas ienākumu līmeni, kuru Labklājības ministrija nav pārskatījusi un mainījusi kopš 2014. gada, un tas ir nieka 128 eiro, kas, zinot, kā pieaug dzīves dārdzība un inflācija, ir bada maize.

Latvijas Tiesībsarga birojs ir vērsis uzmanību, ka 70% jeb 322 000 Latvijas pensionāru saņem pensiju, kas nav lielāka par 300 eiro mēnesī. Visticamāk, šis ir galvenais iemesls, lai joprojām netiktu noteikts minimālais pensionāra iztikas grozs, jo tad būtu jāparāda reālā aina.

Ņemot vērā šo malkas cenas piemēru, grūti apgalvot, ka valsts sociālā politika ir pakārtota cilvēku vajadzībām. Tās devīze ir: cik varam, tik iedodam! Ja gribat vairāk, prasiet savai pašvaldībai! Iedodam pusi no mirušā laulātā pensijas veselu gadu, bet pēc tam dariet, kā ziniet! Bet bez malkas vēl arī zāles ir nepieciešamas. Arī tām aug cenas, nemaz nerunājot par elektrības un gāzes sadārdzinājumu.

Dzīve rāda, ka inflācija pieaug, taču valdība un Centrālā statistikas pārvalde apgalvo pretējo – inflācijas koeficients esot nokrities no 2,9% līdz 2,2%. Izrādās, tas paslēpts algu pieaugumā. Kā mums ziņo, vidējā darba samaksa tautsaimniecībā jau sniedzas pāri 900 eiro. Bet tas neattiecas uz tiem, kuru aktīvās darba gaitas ir beigušās un kuru reālā dzīve rāda, ka viņu inflācija ir daudz lielāka un malkas krava par veco cenu vairs nesanāk.

LA.lv