Personīgā arhīva foto

Iznācis Austras Zīles romāns “Ieva dārza dziļumā” 0

Dokumentāli tēli un izjūtas

Ģertrūdes ielā patiešām ir bijusi tāda māja, pagalms un tā dziļumā – ieva. Ir bijusi meitene, kura dzīvoja šajā mājā, skatījās pa logu uz ievu un auga – cauri brīvvalstij un karam, cauri padomju gadiem un atgūtajai neatkarībai. Meitenes vārds gan nebija Ursula, bet Austra…

Reklāma
Reklāma
Krievija uzbrūk Ukrainai ar “brīnumieroci”. Ar to varētu tikt galā tikai F-16 144
TV24
“Viņi ir gatavi uz visādām neģēlībām.” Kas mudinātu Putinu pieņemt lēmumu uzbrukt NATO?
Veselam
Neviens to pat nenojauta – pasaulē populāros kosmētikas produktos vēzi izraisošas ķīmiskas vielas 800 reižu pārsniedz normu 42
Lasīt citas ziņas

Austra Zīle nenoliedz, ka romāns – izjūtu un daļēji arī tēlu līmenī – ir autobiogrāfisks. “Pagalms Ģertrūdes ielā netālu no Barona centra ir pavisam dokumentāls. Vai – bija vēl pirms pāris gadiem, jo nu tajā vietā uztaisīta autostāvvieta. Paspēju vēl parādīt šo vietu gan savai meitai, gan brāļameitai, un tas mani arī pamudināja uzrakstīt par šo vietu un cilvēkiem, kas tajā dzīvoja,” domīgi saka grāmatas autore.

Lielākā daļa romāna tēlu nākuši no tuvākās apkārtnes – rakstnieces tēvs patiešām bijis kara invalīds, kuram valsts par nopelniem piešķīrusi zemi Zemturos. Taču, kad atklājies, ka smago ievainojumu dēļ pats zemi apstrādāt nevarēs, zeme iznomāta radiniekiem, bet tēvs saņēmis tiesības vadīt Kara invalīda kiosku. Vieglprātīgais donžuāns Ludis lielā mērā noskatīts no tēvabrāļa, un divkaklu ģitāra patiesi viņa draudzenei bijusi – Austras kundze atnes arī pierādījumu, melnbaltu fotogrāfiju ar neparasto instrumentu un skaistu jauniešu pāri. Arī baltvācu ģimene un sētniece Otīlija patiešām dzīvojušas Austras Zīles bērnības mājā; tiesa gan, dažos tēlos sakausētas vairāku reālu personu īpašības un rīcības, lai nebūtu tā, ka vienā brīdī vairs nesaproti: ko ar visiem šiem cilvēkiem iesākt? Lapu par maz…

CITI ŠOBRĪD LASA

Arī izjūtas romānā nākušas no realitātes. Pilsētas meitēns, laukos nokļuvis, patiesi nav zinājis, kurš lops blēj, kurš mauj. Un nekādi nav spējis pieņemt, ka īsts piens nāk silts un no govs, nevis auksts un no pudeles… Vecāku kioska gaisotne aprakstīta pēc pašas izjūtām.

Grāmatas pēcvārdā autore teic: “Kā man būtu gribējies svītrot no vēstures Otro pasaules karu! No romāna arī.” Taču vēsture ir nepielūdzama, un šīs lappuses tajā ierakstītas asiņainiem burtiem.

Kad sākās karš, Au­strai bija septiņi gadi; kad tas beidzās – desmit. Pašas pieredzēta gulēšana kartupelājā ar degunu zemē un vienu domu: kaut tikai karavīri paietu garām nepamanot.

Dokumentāls ir arī stāsts par salauzto ilksi, un tieši tā izšķīrusi, ka visa ģimene palikusi Latvijā. “Visa iedzīve bija sadalīta divos vezumos, tēvs ar māsu bija nolēmuši braukt prom, vecmamma, mamma un es – palikt. Taču necik tālu vēl nebijām tikuši, kad ilkss salūza, nācās visu salikt vienos ratos, un tā mēs palikām,” bez nožēlas stāsta Austras kundze.

Piedzīvotas gan nāves bailes uzlidojumos, gan dvēseles sāpes, zaudējot tuviniekus. Rakstniece gan steidz piebilst, ka atšķirībā no Ursulas viņas vecāki palikuši dzīvi un Latvijā, taču bez vēsts pazudis brālis un nomirusi māsa.

No praktiķiem pie liriķiem

Ģimenes traģēdija ietekmējusi dzīvi arī gluži praktiski: pēc kara vecāki, raizējoties par nu vienīgā bērna nākotni, bija meitu pārliecinājuši apgūt ekonomistes izglītību. Kredīttehnikums pabeigts spoži, tālāk ceļš skaidrs – uz Ekonomikas fakultāti. “Taču es jutu, ka man skaitļi nav pie sirds,” saka Austras kundze. Augstskola gan pabeigta, taču mākslas vilinājušas daudz dzirdamāk. Tādēļ nolēmusi pieteikties darbā kinostudijā – sākotnēji savā amatā plānu daļā, taču ar skaidru mērķi saprast: var rakstīt vai nevar. Austra Zīle jau 1962. gadā pirmo reizi piedalījusies jauno autoru seminārā “ar garu gabalu, ko pati uzskatīju par scenāriju”, to atceroties, smaida rakstniece un piebilst, ka aktrises ceļš viņu pašu gan nekad nav vilinājis, taču, ar aktieriem un aktrisēm tik ilgus gadus līdzās strādājot, ir tā vilinājumu redzējusi un izpratusi. “Vispirms tā ir vēlme pierādīt pašai sev, ka es to varu! Pēc tam nāk jautājums – vai skatītāji arī to jūt, uztver. Un tad jau aktiera darbs nemanāmi kļuvis par dzīvesveidu, pat tik lielā mērā, ka, šo darbu zaudējot, vairs nezini, ko darīt,” domīgi saka Austra Zīle.

Reklāma
Reklāma

Sarunā jūtams, ka darbs kinostudijā Austrai Zīlei paticis, un sava loma tur noteikti bija ne tikai iespējai strādāt radošā profesijā, bet arī draudzīgais kolektīvs, kuru ar nostalģiju piemin vai ikkatrs agrākais Rīgas kinostudijas darbinieks. Un šī brālības gaisotne, kurā izskanēja gan radošie pie- un pārdzīvojumi, gan tīri privāti noslēpumi, palīdzējuši pārliecinoši radīt jau pieaugušās Ursulas aktrises tēlu. “Man nekas nebija jāizdomā,” vienkārši saka rakstniece.

Dvēseles psihoterapija

“Ieva dārza dziļumā” nenospiež, kaut traģisku un sāpīgu notikumu tajā daudz. Drīzāk rodas izsāpētu, izdzīvotu, pieņemtu sāpju izjūta. Jautāju, vai romāns nav kļuvis par sava veida dvēseles attīrīšanos, katarsi, un Austras kundze, brīdi paklusējusi, atbild – varbūt. Katrā ziņā paziņas, kuri jau ilgāku laiku lasa Austras Zīles grāmatas, teikuši – šajā mainījies stils. “Sākumā negribēju piekrist: tāpat vien jau rakstu, neko nedaru citādi. Taču pārlasot jādomā – laikam tā ir. Es biju pieradusi ar smaidu stāstīt par nopietnām un smagām lietām, taču šajā romānā saskāros ar izjūtām un notikumiem, par kuriem nav iespējams pasmaidīt,” teic rakstniece. Un noslēdz: “Šis mans romāns no citām grāmatām patiešām atšķiras – ar iekšēju nepieciešamību nosaukt vārdos to, kas sāpējis, biedējis, ļoti skumdinājis…”