Nosaukumam patiesi nav nozīmes 0
Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā līdz 19. novembrim apskatāma laikmetīgās mākslas izstāde “Nosaukumam nav nozīmes”.
LNMM jaunajā lielajā zālē pēc muzeja rekonstrukcijas notikusi virkne nozīmīgu izstāžu, un likumsakarīgi, ka prestižajā telpā līdz šim lielākoties bijušas skatāmas mākslas vēsturē ierakstītas un klasiskas vērtības – vecmeistaru un laikmetīgo klasiķu retrospekcijas. Gada sākumā tur skatāmā Purvīša balvas astoņu finālistu skate bija pirmais gadījums, kad jaunajā pazemes zālē ienāca laikmetīgā māksla, bet nu kārta nākamajam. Borisa un Ināras Teterevu fonda atbalstītā izstāde piedāvā iepazīties ar 32 mākslinieku jaunradītiem darbiem. Pārlieku vispārīgs būtu apgalvojums, ka šos autorus vieno rokraksts, jo izstāde apliecina ļoti dažādas darbības pieejas, izmantotos medijus un vēstījumus. Tomēr visus autorus neapšaubāmi vieno piederība šim laikam, kā arī domāšanas metode, ko iespējams definēt kā atsevišķu virzienu aktuālajā mākslā. Kopsaucējs ir mākslinieku pieredze, studējot Latvijas Mākslas akadēmijas Vizuālās komunikācijas nodaļā pie profesora Ojāra Pētersona (viņš ir arī viens no izstādes idejas autoriem, kā arī dalībnieks ar darbu “Eiropa nezina”). Par īpašībām, kas piemīt izstādes dalībnieku mākslinieciskajai praksei, un par Pētersona skolas fenomenu anotācijā lasāms: “Nereti viņu darbus var raksturot kā asprātīgus vai ironiskus, un noteikti jēgpilnus, kam piemīt trenētas domas klātesamība.” Arī izstādes nosaukums vēsta par domas vingrinājumiem, darot zināmu, ka notikuma rīkotāji (izstādes idejas autori ir Līga Marcinkeviča, Ojārs Pētersons un Maija Kurševa) tai neizvirza nekādu tematisku ietvaru. Arī izstāžu zālēs un muzejos ierasto anotāciju, etiķešu pie darbiem šeit nav. Kuratoru darbs šīs funkcijas ierastajā izpratnē mērķtiecīgi padarīts neredzams. Tā ir pievilcīgi drosmīga un pavisam nemuzejiska pieeja – tik lielai autoru un darbu ekspozīcijai apzināti piedāvāt tik maz interpretācijas instrumentu. Telpas lakoniski baltais iekārtojums kalpo tam, lai eksponētu darbus – dažāda mēroga instalācijas, gan telpiskas, gan divdimensionālas. Darbu parakstu trūkums piedāvā tos pieredzēt kā vienotu veselumu, kurā objekti cits citu papildina un komentē, dodot skatītājam brīvību atklāt un interpretēt pašam. Tomēr acīmredzamais nav pašsaprotams vai pats sevi paskaidrojošs, tādēļ autoru vārdus un viņu pašu tekstus atradīsiet lielizmēra avīzē – tādā kā izstādes portfolio, kas iegūstams ekspozīcijas sākumā. Klejojums piesātinātajā, bet ne pārblīvētajā telpā starp darbiem, par kuriem sākotnēji nekas nav skaidrs, ir viegls un pārsteigumiem piepildīts. Pēc formālām pazīmēm var minēt, kas ir darbu autori, vai var izvaicāt sevi par redzamo. Te ir daudz asprātības. Humora izjūta, zināms, ir dzīvē vispārīgi vēlama, un mākslas uztvere nav izņēmums – mākslai obligāti nav jārodas mokās un vienmēr jāsatricina ar estētisku krāšņumu vai domas diženumu. Tā eksistē un ir uztverama arī tad, ja izpaužas citādi. Piemēram, kā domāšanas metode vai kā personīgs stāsts, tostarp joks vai ironija. Ejot gar Kaspara Podnieka milzīgo kinētisko instalāciju “Gliemezis”, zem kājām kraukšķ rīsu graudi. Šis darbs sastāv no divām piecus metrus augstām, krusteniski savienotām metāla caurulēm. Divi pašmeistaroti elektromotori iesūc un izpūš rīsu kaudzes. Monumentālajai instalācijai piemīt dižens spēks un ironija. Šķiet, ka darbs ir par visu bezjēdzīgo.
Lielākā daļa eksponēto darbu ir telpiski, bet daži tomēr vairāk par citiem apdzīvo telpu vai funkcionē kā kādas citur eksistējošas vides rekonstrukcija. Savstarpēji tik atšķirīgie Maijas Kurševas un Ģirta Korpa darbi ir reālu vietu pārnesumi izstāžu telpā. Kurševa telpā ir izveidojusi precīzu “LOW” galerijas telpas rekonstrukciju, savukārt Korps darbā “Ludvigs” muzejā radījis audiovizuālu, vizuālu, ar maņām sajūtamu, arī saožamu ģimenes lauku mājas rēgaino pamestību. Citu vidū kā visatšķirīgākais izceļas Brigitas Zelčas-Aispures darbs “Cūkai ir cūkas laime atrasties muzejā”. Viena tā daļa – zelta lapiņām noklātā Zaļkalna granīta cūkas replika veido dialogu ar savu prototipu – muzeja pastāvīgajā ekspozīcijā sēdošo, kanonisko animāliju. Tomēr tas nav vienkāršs tradicionālā un laikmetīgā pretnostatījums – arī te ir veselīga pašironija par mūsu “zelta vērtībām” un konkrētā dzīvnieka kā simbola transformāciju samērā nesenā laika periodā, kas apvienojas ar mākslinieces brīnišķīgo spēju vienlaikus ar atpazīstamiem un vizuāli izteiksmīgiem tēliem stāstīt aizraujošus, paradoksālus stāstus. Savukārt mākslinieku grupas “3/8” darbs “Vill menidž”, iespējams, ir par jaunību.Saskarsmē ar izstādes darbiem ir daudz iespējamību un varbūtību – nav vienas patiesības vai vienas pareizas interpretācijas, kura kā mīkla būtu jāatmin skatītājam šajā izstādē. Ja vien esi ar sevi vienojies, ka mūsu visu – kā darbu autoru, tā skatītāju – idejas un domas ir svarīgas. Ir svarīgi domāt – par to ir izstāde, kuras nosaukumam nav nozīmes.Izkopta prāta pasaule nav pilnvērtīga bez jūtām. Mākslinieku grupas “F5” (Līga Marcinkeviča, Mārtiņš Ratniks, Ieva Rubeze) darbam “Ārstēšana ar mākslu” piemīt empātiju veicinošas un mierinošas īpašības. Tā ir vieta, kur iespējams gan identificēt savu problēmu, gan saņemt tai mierinājumu. Tāds kā dvēseles medpunkts. No darba nogriežamais un līdzi paņemamais medicīniskā plākstera gabaliņš var būt vērtīgs ieguvums, ko uzlīmēt sāpošai vietai.
