Māris Zanders
Māris Zanders
Foto: Timurs Subhankulovs

Māris Zanders: Nosēdēt uz diviem krēsliem 2

Komunikācijā ar sabiedrību par valsts ārējiem apdraudējumiem un riskiem ir iekodēta neizbēgamā situācija, ka šī komunikācija nekad neapmierinās visu sabiedrību. Ja Latvijas varas iestādes ignorētu “Zapad 2017” mācības, netrūktu ļaužu, kam tas būtu signāls, ka politiķi “kaut ko slēpj”. Ja savukārt iestādes ar dažādiem paziņojumiem neskopojas, būs cilvēki, kuri pārmetīs varai lieku publikas tracināšanu. No šī viedokļa “Zapad” gadījumā amatpersonas Latvijā vismaz pagaidām nodrošina zināmu līdzsvaru starp dažādām komunikācijas taktikām. Kā saka, ne par maz, ne par daudz.

Reklāma
Reklāma
Kokteilis
Mākslīgais intelekts nosauc 5 sieviešu un 5 vīriešu vārdus, kas nes laimi to īpašniekiem 24
Aivars Lembergs sašutis par kārtējo slogu uz Latvijas patērētāju kakla: “Tā mēs iegriezām Krievijai – pērkam dārgākus dārzeņus no Krievijas”
Kokteilis
Numeroloģijas tests: aprēķini savu laimīgo skaitli un uzzini, ko tas par tevi atklāj 10
Lasīt citas ziņas

Konkrētās militārās aktivitātes iekļaujas tādu notikumu un procesu kopumā, kuru gadījumā mēs teorētiski pieļaujam visdažādākos variantus, tomēr patiesībā sliktākos nepieļaujam. Principā tā ir pareiza psiholoģiskas pašaizsardzības reakcija – ja tādas nebūtu, ļoti daudz kas dzīvē zaudētu jēgu. Un, lai gan man personīgi ir zināmas šaubas par Kremļa racionalitāti vai vismaz spēju kontrolēt iracionālās noskaņas Krievijā (tā ir atsevišķa tēma), riskēšu prognozēt, ka arī bez minētās pašaizsardzības reakcijas mums ir pamats domāt, ka mācības netālu no Latvijas robežām būs, protams, spēka demonstrācija, bet bez t. s. sarkano līniju pārkāpšanas. Jo grūti saskatīt, kādi būtu Kremļa ieguvumi līniju pārkāpšanas gadījumā, it sevišķi, ja patur prātā, ka Kremļa ārpolitiskās intereses tāpat šobrīd ir paēdušas un padzērušas. ASV dīdās dažādu klupšanas akmeņu priekšā, nesaprotot, ko darīt Ziemeļkorejas gadījumā, Ukrainā politiskā elite turpina sevi diskreditēt, Sīrijā Krievija ir nostiprinājusies. Mēģināt ietekmēt vēlēšanas Vācijā šomēnes, protams, gribētos gan, bet diez vai izdarot ko tādu, kas dotu papildu argumentus Merkeles nostājai jautājumā par sankcijām pret Krieviju.

Ir vēl viens iemesls samērā relaksētai attieksmei pret Krievijas militārām aktivitātēm, un šī tēze gan ir krietni drūmāka. Ja neskaita iespējamu vēlmi izprovocēt NATO (uz ko?), kāda jēga Kremlim kaut kā mēģināt pazemot, iespaidot Latviju? Tas nav nepieciešams, jo Krievijas ietekme uz Latviju tāpat ir liela. Nesaukšu konkrētas valstis (jo pēc reizes, kad to darīju, bija liela brēka), bet ir vērts atcerēties, ka arī aukstā kara gados Rietumeiropā bija valstis, kur PSRS jutās pietiekami komfortabli, lai nemēģinātu formātu mainīt radikāli. Tas pats šodien. Nav prātīgi destruktīvi rīkoties pret teritoriālu vienību, kurā ir labas iespējas tieši vai pastarpināti spiegot, duļķot ūdeni starptautiskās organizācijās (piemēram, Eiropas Parlamentā).

CITI ŠOBRĪD LASA

Uzsveru, ka nevēlos lietot jēdzienu “piektā kolonna”, jo tas nav adekvāts. Runa ir par to, ka kaimiņvalsts naudas un citu resursu (t. s. maigā vara) klātbūtne Latvijā ir tik liela, lai “status quo” Latvijā būtu Kremlim visnotaļ izdevīgs. Tas, ka mūsu amatpersonas laiku pa laikam nāk klajā ar skarbiem paziņojumiem Kremļa virzienā, piedodiet, neko nenozīmē. Neapgalvoju, ka notiek apzināta mānīšanās, nē, vienkārši retorika un reāla vara nav gluži viens un tas pats. Krievija jau demonstrē, kādas problēmas spēj radīt mūsu tranzīta nozarei; ja patiešām gribētu, tās rastos arī mūsu finanšu sektoram.

Vēlreiz skaidrības labad. Savulaik Mongoliju (dažkārt Bulgāriju) ironiski sauca par PSRS 16. republiku. Līdz šādam līmenim mēs, kā saka, nenobrauksim. Runa ir par to, ka liela daļa Latvijas elites (un arī sabiedrības) vāji jūt robežas kompromisiem. Respektīvi, būtu cietpaurīgi noliegt Latvijas kā zināma interešu krustpunkta, ja vēlaties, tilta priekšrocības. Problēma ir tā, ka principā pareizajā vēlmē “tirgoties ar abām pusēm” mēs (tiesa, ne tikai) slikti jūtam mirkli, kurā kaulēšanās un andelēšanās nonāk situācijā “iedod velnam mazo pirkstiņu…”. Atļaušos apgalvot, ka mūsu elite nav “piektā kolonna”; vienkārši liela tās daļa vēlas sēdēt uz diviem krēsliem vienlaikus, paralēli apgalvojot, ka tā ir tāda sena latviešu tradīcija un vispār ļoti ērts ķermeņa stāvoklis. Kremli tas apmierina, jo viens krēsls nemainīgi ir tā rokās.

LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.