Mobilā versija
-1.6°C
Antonija, Anta, Dzirkstīte
Trešdiena, 7. decembris, 2016
16. jūlijs, 2012
Drukāt

Noslēpumainais Alfrēds Bērziņš (1)

Foto no žurnāla "Atpūta"Foto no žurnāla "Atpūta"

Pirmskara Latvijas sabiedrisko lietu ministru Alfrēdu Bērziņu (1899 – 1977) vēsturnieki uzskata par vienu no pagājušā gadsimta Latvijas varas aprindu noslēpumainākajām personībām. 30. gadu iekšpolitikā ietekmes ziņā viņš faktiski bija otrais cilvēks valstī tūlīt aiz Kārļa Ulmaņa. Tomēr biogrāfisku darbu par Alfrēdu Bērziņu nav, un tas ir zīmīgi.


”Ļoti lādzīgs, korekts, neapšaubāmi nacionāli noskaņots,” par tēvu saka viņa meita Maija Einere, pirms neilga laika laipni nododot laikraksta rīcībā vairākus desmitus vēstuļu, ko Alfrēds Bērziņš trimdā rakstījis savam draugam Sigurdam Rudzītim. Saruna ar Eineres kundzi, tāpat viņa vēstuļu kā vēstures liecību vērtējums, būs lasāms kādā no “LA” nākamajiem numuriem. Šoreiz par Bērziņu vēsturnieku un laikabiedru viedokļos.

 

Godkārīgs runātājs?

”Cik esmu par viņu un viņa īpašībām domājis, tad pirmkārt jānosauc neaprobežota un draudīga godkāre. Tā izpaudās visā viņa karjerā. Un reizē ar godkāri – ārkārtīga izveicība, izmanība. Otru tādu tipu tā laika Latvijas elitē mēs nez vai atradīsim. Neviens cits pēc 1934. gada nedabūja gatavu ko tādu kā Bērziņš – no Aizsargu štāba darbinieka uzreiz par iekšlietu viceministru ar ministra tiesībām, kas Latvijā bija kas nepieredzēts.

 

Viņš prata sev vienmēr izkārtot īpašu stāvokli,” uzskata Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes profesors Ilgvars Butulis. Vēsturnieks, lai arī kritiski noskaņots, atzīst, ka Bērziņš savā izmanībā neapšaubāmi bijis ļoti talantīgs kā politiķis.

 

1899. gada 21. oktobrī dzimušais Rūjienas apkaimes mežsarga dēls, kaut arī Latvijas neatkarības cīņu dalībnieks un epizodiski karaskolas kursants, bez īpaša talanta nez vai spētu veikt galvu reibinošu karjeru. Par tramplīnu virzībai uz augšu Bērziņš izvēlējās dalību Aizsargu organizācijā. Tajā viņš sāka darboties kopš 1926. gada, vispirms kā instruktors, tad Aizsargu štāba ārējās informācijas daļas priekšnieks, pa starpu vēl paspēdams LU Vēstures fakultātē pastudēt vēsturi. 1931. gadā Bērziņu ievēlēja Saeimā no Latviešu zemnieku savienības (LZS). Pēc profesora Butuļa domām, Bērziņš karjeru veidojis ļoti mērķtiecīgi un pārdomāti – iestājies LZS. Kā liecina partijas kongresa stenogrammas, vienmēr uzstājies ar runām, cildinot Ulmani un iegūstot viņa uzticību. Rakstnieks Valentīns Pelēcis, 1972. gadā trimdā atcerējies, kā viņa tēvs, noklausījies Bērziņa uzstāšanos laucinieku priekšā 1931. gada rudens kulšanas talkā Mālupes pagasta ”Ciršņos”, secinājis: ”Viņš ir maktens runātājs!” Atpazīstamība Bērziņam tajā laikā ļoti rūpēja. Vēsturnieks kā raksturojošu detaļu min epizodi no 30. gadu sākuma. Demokrātijas laikos žurnālam ”Aizsargs” bijusi kolektīvā redakcija, taču Bērziņš paziņojis, ka vispār nepiedalīsies izdevuma rediģēšanā, ja tur nebūs atzīmēts, ka viņš ir faktiskais redaktors.

 

Idejas un triecienspēks

Atmiņās Alfrēds Bērziņš raksta, ka tieši viņš 1932. gadā esot rosinājis Ulmanim apvērsuma ideju. Vēsturnieku ieskatā, Bērziņam gan bijusi raksturīga savas lomas pārvērtēšana, tomēr nenoliedzami, ka viņa darbošanās 1934. gada 15. maija notikumos nodrošināja aizsargu daudzskaitlīgu atbalstu apvērsumam un viņš bija viens no tā organizētājiem. Savās 1940. gadā Vorošilovskas trimdā tapušajās piezīmēs Ulmanis atzinis, ka 1934. gada apvērsumā Bērziņam bijušas ”idejas un triecienspēks”. Polijas militārā atašeja A. Libiha ziņojumā 1934. gada maijā teikts: ”Bērziņš iecelts par iekšlietu ministra biedru, turklāt viņam ir pakļauta Aizsargu organizācija, policija, preses un propagandas daļa; tātad Gēbelss un Gērings vienā personā.”

 

Vīrs, kurš tūlīt pēc 15. maija notikumiem kļuva par faktisko Latvijas iekšpolitiskās vides veidotāju, jau pirms tam piederēja šaurai izredzēto amatpersonu grupai, kas pulcējās ap Ulmani un kuru nākamais ārlietu ministrs Vilhelms Munters savā dienasgrāmatā dēvēja par ”Loku”.

 

”Lokā” valdīja savstarpēja uzticēšanās, apmaiņa ar informāciju, tur pieņēma neoficiālus, bet būtiskus lēmumus.

Bijusī Aizsargu štāba referente aizsardžu lietās Lidija Torgane, tuva Bērziņa līdzgaitniece, savās atmiņās raksta, ka Bērziņam bijusi raksturīga vēlme tikt uz priekšu un ka to viņš darījis, izmantojot personiskos kontaktus.

Mūsdienu Latvijas vēsturnieki ir puslīdz vienisprātis, ka tieši Bērziņš veidojis un organizējis tā laika ideoloģisko sistēmu. Tas bija daudzpusīgs, komplicēts mehānisms, kurā ietilpa arī grandiozi masu pasākumi, avīžu ievadraksti, lektoru uzstāšanās. Šīs sistēmas vadībai 1937. gadā tika izveidota Sabiedrisko lietu ministrija. Alfrēds Bērziņš bija tās vadītājs no dibināšanas līdz likvidēšanas brīdim 1940. gadā. Ministrijā viņa rokās koncentrējās liela vara, jo tā vadīja propagandu, sportu, radio, presi, biedrības, daļēji kultūru. Daudzi populāri tā laika publicisti skaitījās ministrijas līdzstrādnieki un saņēma par saviem rakstiem honorārus. Kaut mūsdienās arhīvā ir visai daudz Sabiedrisko lietu ministrijas dokumentu, profesors Butulis norāda, ka tajos trūkst svarīgu, būtisku pavēļu; tādēļ to vai citu lēmumu pieņemšanas gaita palikusi neskaidra. Jādomā, lēmumi pieņemti šaurā lokā, mutiski.

 

”Sātaniska figūra”

Vēsturnieki mēdz salīdzināt Vilhelmu Munteru un Alfrēdu Bērziņu – abus politiskā karjera virsotnē uznesa 1934. gada 15. maijā. Andrievs Ezergailis 1991. gadā Bērziņu, tāpat kā Munteru, nosaucis par ”sātaniskām figūrām”.

 

”Viņi abi bija gados jauni (Munteram apvērsuma laikā 35, Bērziņam – 34 gadi) un centīgi cilvēki, kas baudīja K. Ulmaņa lielu uzticību, taču abiem bija arī daudz nelabvēļu politiskajā elitē,” raksta vēsturnieks Valters Ščerbinskis.

 

Ilgvars Butulis min, ka Bērziņš noteikti nepaticis militārajām aprindām. Tāpat viņš nesimpatizējis LU rektoram, vēlāk izglītības ministram Jūlijam Auškāpam un viņa kolēģim Augustam Tentelim. Taču te jau ir runa par konkurenci – kam būt galvenajam valsts ideoloģijas noteicējam: Izglītības vai Sabiedrisko lietu ministrijai? Bijusi arī tuvāko aprindu plēšanās par ietekmi uz Ulmani. Konkurēja Bērziņš un Valsts prezidenta sekretārs Jānis Rudums-Cimmermanis. Bērziņš šajās cīņās lieliski piepratis iekārtot lietas savā labā, ārēji saglabājot korektumu.

Visizteiktāk uz āru tomēr lauzās sabiedrisko lietu ministra un ģenerāļa Jāņa Baloža savstarpējais ienaids. ”Savā garajā mūžā neesmu sastapis, nedz arī dzirdējis kādu cilvēku, kas būtu izplatījis tik daudz ziņu par citiem un meklējis provokācijas ne vien sev par labu. Jāapbrīno tas, ka A. Bērziņš nodarbojās ar lietām, zinādams, ka tām nav viņa labā ne morālas, ne materiālas intereses. Tikai neaprobežota godkārība – meli un vēlreiz meli uz katra soļa,” tā jau 60. gados dzīvesbiedrei Elvīrai Balodei nodiktētajās atmiņās izteicies ģenerālis. Nepatika pret Bērziņu manāma arī citviet viņa atmiņu pierakstos. Noprotams, ka Balodim Bērziņš nav simpatizējis ne tikai kā cilvēks, bet arī kā aizsargu vadītājs. Munters 1941. gada septembrī, liecinot padomju drošības iestādēm, apgalvoja, ka Baloža un Bērziņa naids sācies tieši pēc 1934. gada, jo Bērziņš uzskatījis, ka apvērsumu var izdarīt arī bez svārstīgā Baloža, par ko pēdējais ļoti aizvainojies. Tikmēr Maija Einere spriež, ka ģenerālis apvainojies dēļ Oglaines muižas Zemgalē. Balodis to noskatījis sev, taču īpašums ticis sāncensim.

 

Trimdas noslēpumi

30. gadu beigās sabiedrībā runāja, ka Ulmanis gatavojot Bērziņu par savu ”mantinieku”. Arī pats Bērziņš memuāros ”Labie gadi” stāsta, ka 1940. gada 15. maija svinībās par godu apvērsuma kārtējai gadadienai, Ulmanis viņu nosēdinājis pie savas labās rokas. To uztvēra kā zīmi. Tomēr notikumi ņēma citu gaitu, un tieši ar 1940. gadu sākās vislielākā aizdomīgi veiksmīgu sakritību un neskaidrību virkne. Laikabiedrus mulsināja Bērziņa negaidītā aizbēgšana no Latvijas uz Zviedriju 1940. gada 1. jūlijā, acīmredzot izmantojot fiktīvu pasi uz Pētera Koka vārda. Bēgšana notika pēc tam, kad PSRS sūtniecības Rīgā pirmais sekretārs Mihails Vetrovs, neoficiāli tiekoties kādā dzīvoklī Vecrīgā, bija izteicis priekšlikumu sadarboties un saņēmis atteikumu. Vismaz tā šos notikumus aprakstījis pats Bērziņš. Ko par to 1940. gadā domāja ārzemēs palikušie latviešu diplomāti, liecina epizode Stokholmā, kad Latvijas vēstnieks Voldemārs Salnais negaidīto viesi gandrīz izsviedis pa durvīm, nosaukdams par krievu spiegu.

 

Profesora Antonija Zundas pētījumi britu arhīvos pierāda, ka trimdas aprindās pat valstiskās neatkarības zaudējums nav spējis dzēst antipātijas pret Bērziņu.

 

Latvijas sūtnis Lielbritānijā Kārlis Zariņš, kas saskaņā ar Ministru kabineta 1940. gada 17. maija lēmumu saņēma pilnvaras krīzes gadījumā pārstāvēt Latvijas intereses ārzemēs, britu Ārlietu ministrijai 1941. gada 27. martā pauda aizdomas, ka Bērziņš darbojies Vācijas vai Japānas interesēs. Pats aizdomu objekts tobrīd Vācijā jau kopš janvāra pirmajām dienām bija apcietināts un ievietots Berlīnes policijas cietumā – aizdomās par sakariem ar angļu izlūkdienestiem. Bērziņš no Stokholmas uz Vāciju un tālāk uz Šveici 1940. gada beigās bija ceļojis ar japāņu kontrolētās Mandžuko pavalsts pasi uz Borisa Guksina vārda. To viņam sagādāja Stokholmā it kā nejauši sastaptais bijušais Japānas militārais atašejs Rīgā. Pēc līdzdalības Latviešu nacionālās komitejas organizācijas komisijas sēdē Ženēvā atceļā Bērziņu viesnīcā Berlīnē apcietināja gestapo. Vasarā viņu no cietuma pārcēla uz Zaksenhauzenes koncentrācijas nometni, piešķirot ieslodzītā numuru ”38292”. No nometnes Bērziņu atbrīvoja 1943. gada 10. novembrī, nosakot policijas uzraudzību. Kara beigas tika sagaidītas rietumvalstu okupētajā Vācijas daļā, un 1950. gada augustā, saņēmis attiecīgu atļauju, Alfrēds Bērziņš ieceļoja ASV. Turpmākos gadu desmitus agrākā Ulmaņa uzticības persona vadīja Ņujorkā, līdzdarbodamies latviešu trimdas organizācijās, brīžiem sastopoties ar tautiešu neuzticību. Alfrēds Bērziņš nomira 1977. gada 30. novembrī – Kārļa Ulmaņa 100. dzimšanas dienas gadā.

 

”Augstā spēle”

”Es domāju, viņš spēlēja ļoti augstu spēli. Tam nav pierādījumu un nez vai kādreiz būs, taču, kā gan viņš izgrozījās 1940. gada vasarā, kad faktiski bija galvenais ienaidnieks ”fašists nr. 1”? Visādus nieka aizsargu komandierus apcietināja, bet viņš aizlaidās! Kāpēc tā notika, viņš īsti nestāsta arī savās grāmatās. Mans viedoklis: Bērziņš bija nodrošinājies pret visiem. Bija dubults vai pat trejāds aģents. Līdzīgs tips tad vēl bija sociāldemokrāts Bruno Kalniņš. Arī viņa izgrozīšanās ir nesaprotama,” savu skepsi par Afrēdu Bērziņu neslēpj profesors Butulis. Vēsturnieks uzsver, ka Ulmaņa autoritārisma periodam bijušas gan savas nejēdzības, gan labās puses. Kā pozitīvu piemēru Butulis min latviskās kultūrvides veidošanu, kurā savi nopelni arī Bērziņam. Tāpat Sabiedrisko lietu ministrijas kontrole pār iestādēm nekādā gadījumā nebija drakoniska: ”Lai ko arī teiktu, es uzskatu, ka pie Ulmaņa kultūra turpināja zelt un plaukt. Gleznotāji, tēlnieki bija stāvā sajūsmā – bija valsts pasūtījumi, iepirkumi. Bija sakārtotība.”

 

Uzziņa

Trimdā izdotās, pazīstamākās Alfrēda Bērziņa atmiņu grāmatas:

”Labie gadi: pirms un pēc 15. maija” (1963)

“Tāls ir ceļš atpakaļ uz dzimteni” (1971)

”Kārlis Ulmanis: cilvēks un valstsvīrs” (1974)

”1939, lielo notikumu priekšvakarā” (1976)

 

 

Pievienot komentāru

Komentāri (1)

  1. Vēsture, vai Butuļa simpātijas ? . Atbildēt

    Visi pirmskara Latvijas valsts vīri netīri smerdeļi ???

Draugiem Facebook Twitter Google+