Pasaulē
Vēsture

Noslēpumainais mokele-mbembe: neizmirušo dinozauru meklējumi 16


Tiek uzskatīts, ka noslēpumainais Kongo purvu “briesmonis” mokele-mbembe ir neizmiris zālēdājs dinozaurs apatozaurs.
Tiek uzskatīts, ka noslēpumainais Kongo purvu “briesmonis” mokele-mbembe ir neizmiris zālēdājs dinozaurs apatozaurs.
Attēls: LiveScience.com

Noslēpumainā Kongo purvu būtne
Autors – Kārlis Franks
Lai arī pilnībā neapgāžamu pierādījumu tam nav, tomēr vēl joprojām visās skolas grāmatās vēstīts, ka dinozauri uz mūsu planētas mituši pirms daudziem miljoniem gadu un krietni vien vēl pirms cilvēka uzrašanās, bet tad vienā mirklī pēkšņi visi izmira, mūsdienām atstājot izpētei tikai savas pārakmeņojušās atliekas, kas vairākumā gadījumu liecina par sastingšanu dīvainā pozā, kādu dzīvi organismi parasti ieņem negaidītas katastrofas gadījumā. Tostarp ir daudz pētnieku, kuri apgalvo, ka īsti vēl nezināmā kataklizma tomēr nevarēja iznīcināt pilnībā visu dzīvo uz planētas – daudzi aizvēsturisko dzīvnieku laikabiedri dažādās formās esot saglabājušies līdz pat mūsu dienām –, un tas nozīmē, ka varbūt arī ne gluži visi dinozauri savulaik izmiruši.

Zinātniskās izpētes entuziasti joprojām nezaudē cerības, regulāri dodoties apmeklēt planētas visgrūtāk pieejamās un pilnībā neapdzīvojamās vietas, rīkojot aizvien jaunas meklētāju ekspedīcijas un mēģinot atrast kādas gigantisku reptiļu pēdas, kādām, viņuprāt, tur noteikti jābūt. Viens no tādiem neatlaidīgajiem ir Karls Šukers, kurš savos zinātniskajos darbos raksta par to, ka mazapdzīvotajos un maz izpētītajos Āfrikas rajonos joprojām pastāvot ļoti liela iespēja, ka tur varētu dzīvot dažādu aizvēsturisko dzīvnieku mūsdienu pēcteči. Galvenokārt runa esot par Kongo Republikas teritorijā esošās Likvalas ielejas purvāju apvidiem.

Uz turieni jau vairākkārt devušās dažādas zinātniskās ekspedīcijas, kuru galvenais uzdevums bijis iegūt pierādījumus tam, ka tur mīt mītiskā būtne mokele–mbembe – milzīga amfībija, kas, kā vēsta vietējie iedzīvotāji, no kuriem daudzi karstasinīgi apzvēr, ka paši savām acīm redzējuši šo būtni, garumā sasniedzot deviņus metrus, esot ar masīvu rudi brūnas krāsas ķermeni, īsām priekšķepām, garu asti, izstieptu garu kaklu un ļoti mazu galviņu. Kad šī būtne pārvietojas pa sauszemi, tā zemē atstāj raksturīgus trīspirkstu ķepas nospiedumus, kas nav līdzīgi nevienai no zināmajām dzīvajām būtnēm.

Speciālisti pauduši, ka šo dzīvnieku apraksti ļoti lielā mērā atgādinot diplodokus un brontozaurus. Savukārt vietējie iedzīvotāji, kuriem, protams, nav faktiski nekādu priekšstatu par paleontoloģijas zinību smalkumiem, attēlos nešaubīgi allaž norādījuši tieši uz šo sugu dinozauriem, apgalvojot, ka tie ir vislīdzīgākie noslēpumainajai būtnei mokele–mbembe.

Vissenākais zināmais dokumentālais šīs būtnes fiksējums veikts 1776. gadā. Franču izcelsmes kristietības invāzista abata Bonaventuras, kurš vienlaikus bija arī savam laikmetam atbilstoši izglītots zinātnieks, sastādītajā grāmatā rakstīts, ka, izpētot floru un faunu Kongo upes baseina reģionā, viņš pats personīgi uzdūries kādu gigantisku pēdu nospiedumiem, kas katrā ziņā nevar piederēt nevienam no zināmajiem dzīvniekiem. Tiesa, viņš arī godprātīgi vēstījis, ka pašu dzīvnieku gan tā arī nav redzējis.

1909. gadā parādījās vēl viens nopietns paziņojums par dīvaino Āfrikas nomales dzīvnieku. Armijas leitnants P. Grācs rakstīja, ka mūsdienu Zambijas teritorijā dzirdējis nostāstus par kādu savdabīgu būtni, kas atbilstoši aprakstiem bijusi ļoti līdzīga tai, ko dēvē par mokele–mbembe, bet kuru šajā gadījumā vietējie iedzīvotāji dēvējuši par nsangu. Turklāt Grācs bija pirmais, kurš šo noslēpumaino būtni salīdzināja tieši ar dinozauru, konkrēti piebilstot, ka pēc aprakstiem tā ārkārtīgi atgādinot zauropodu. Mazliet vēlāk viņš runājis arī par to, ka pats savām acīm redzējis arī šā dzīvnieka nodīrāto ādu.

Tajā pašā gadā vēl viens pētnieks un leģendārs reto dzīvnieku medītājs K. Hāgenbeks savā grāmatā jau detalizēti aprakstījis aptuveni tajā pašā reģionā paša redzētu (tiesa, visnotaļ neskaidri) dzīvnieku, kas bijis kaut kas vidējs starp ziloni un dinozauru…

Protams, šādi stāsti par noslēpumainajiem Āfrikas dzīvniekiem izraisīja absolūtu sensāciju. Jau drīz uzradās gūzma dažādu falsifikāciju un viltus liecību, kā rezultātā eiropiešu un vispār visas pasaules pētnieku uzmanība pret šiem faktiem atslāba jeb faktiski tā bija pilnībā diskreditēta. Ātri vien vairs nebija neviena puslīdz nopietni vērtējama pētnieka, kurš vēlētos atrast mītisko aizvēsturiskā dinozaura mūsdienu pēcteci.

Tostarp liecību straumīte par šo būtni principā neapsīka, un tā turpinās vēl joprojām. Viena no interesantākajām versijām izklāstīta V. Gibsona pētījumā, kurā autors runā par kādu gadījumu 1960. gadā, kad Kongo Republikas Likvalas ielejas purvāju rajonā esot bijusi nogalināta viena no šādām būtnēm. Ticēt vai neticēt šim autora vēstījumam – tas, kā mēdz teikt, tagad ir “gaumes jautājums”, taču viņš savā grāmatā rakstījis, ka pēkšņi uzradies kāds liels un nelāgs reptilis, kas ļoti traucējis vietējiem iedzīvotājiem zvejot, jo allaž aizbiedējis visas zivis, tāpēc ļaudis izlēmuši to notvert. Viņi kādā ezera pietekā uzbūvējuši dzelkšņainu aizsprostu. Jau iepriekš bijis zināms, ka dzīvnieks spēs tam izlauzties cauri, un tā arī noticis, taču tas no dzelkšņiem bija guvis ļoti nopietnus savainojumus, zaudējis daudz asiņu, ātri paguris, tādēļ aborigēni spējuši viņu izsekot un nogalināt.

Paveikuši savu iecerēto darbiņu, ļaudis sarīkojuši uzvaras svinības, kurās atsevišķas lielā reptiļa daļas uzcepuši un svinīgi apēduši. Pēc neilga laiciņa daudzi no tiem, kuri piedalījušies svinībās, smagi saslimuši un nomiruši. Tiesa, nav bijis iespējams pilnībā droši noskaidrot, vai viņu nāve iestājusies no saindēšanās ar nelāgo reptiļa gaļu vai arī tai bijuši kādi citi iemesli. Lai kā arī būtu, bet pāri bija palikusi tikai dzīvniekam novilktā āda, kuru redzējis arī Gibsons un kas vēlāk nezin kāpēc kaut kur pazudusi.



Milzu plunkšķis Kongo upē
Kopš tā laika aizvēsturiskā reptiļa meklējumiem uz Kongo nosūtītas neskaitāmas gan zinātniskas, gan, jāatzīst, arī visnotaļ nezinātniski merkantilas ekspedīcijas, taču neviena no tām nav sekmējusies. No vienas puses raugoties, tas pat nav nekas īpaši pārsteidzošs, jo izraudzītās meklējumu vietas klimatiskie apstākļi ir tik skarbi, ka, lieki netramdīti un neapdraudēti, pat vietējie aborigēni necenšas iekļūt dziļāk teju vai necaurejamajos purvos. Lai gan izdzīvošanas nolūkā kopumā viņiem ikdienā nākas ļoti piepūlēties. Apkaime ir ārkārtīgi purvaina, tur nobeigušos dzīvo radību ķermeņi acumirklī nogrimst dibenā un nav praktiski nekādu cerību tos atrast, ja vien nav gluži precīzu, kā mēdz teikt, no kosmosa nosūtītu koordinātu.

Pirmā patiešām vērienīgākā ekspedīcija bija sarīkota 1938. gadā, un to vadīja pētnieks Leo fon Boksbergers. Viņa vadīto meklētāju grupai izdevās savākt itin daudz noderīgas informācijas no vietējiem iedzīvotājiem, taču atpakaļceļā izcēlās nopietns konflikts ar pigmejiem, kura laikā visas dokumentālās liecības diemžēl iznīcinātas.

Pēc vairākām desmitgadēm notika vēl dažas lielas ekspedīcijas. Džeimsa Pauela brauciena galvenais mērķis bija rūpīga krokodilu izpēte, taču viņš pats kaut vai tikai ar vienu acu kaktiņu ļoti alka ieraudzīt arī mītisko būtni mokele–mbembe. Arī viņam tas neizdevās, vien tikai varēja atkal savākt vietējo iedzīvotāju liecības par purvāju būtni, kas pēc nostāstiem ārēji ļoti atgādināja diplodoku. Arī savā otrajā Kongo apmeklējumā mazliet vēlāk Pauels spēja tikai papildināt vietējo iedzīvotāju mutisko liecību klāstu.

Un, visbeidzot, 1980. gadā notika vēl viena liela ekspedīcija, kuras ietvaros pētnieki Roja Makala vadībā bija speciāli sakoncentrējušies meklējumiem tieši tajā rajonā, kas atbilstoši aborigēnu vēstījumiem bija visiespējamākā noslēpumainā reptiļa uzturēšanās vieta. Šajā reizē viss noslēdzās faktiski tikai ar maksimālu konkrētās teritorijas izzināšanu. Ieraudzīt pašu purva lieldzīvnieku vai vismaz tā atstātās pēdas joprojām neizdevās. Bet jau 1981. gadā Makals devās nākamajā ekspedīcijā uz Kongo, un, kā vēstīts, beidzot pētniekiem izdevās savām acīm ieraudzīt savas intereses galveno objektu. Vai pasaules mēroga sensācija? Iespējams…

Pētnieki slīdēja pa upi, un tajā vietā, kur tā meta strauju līkumu un kurā, kā bija norādījuši vietējie ļaudis, noslēpumainais reptilis mēdzot bieži uzturēties, pēkšņi bija sadzirdamas savādas šļakatas. Tad līdz laivām atpeldēja liels vilnis, kas liecināja par to, ka tikko ūdenī iegremdējies kāds ļoti liels objekts, visdrīzāk – dzīva būtne. Un būtībā tā arī visa “redzēšana”. Vairāk tikai tādas kā nopietni vērtējamu cilvēku nešaubīgas, pārliecinošas sajūtas. Krastā arī nekādas pēdas atrast neizdevās.
Makals sāka aizvien aizrautīgāk meklēt labvēļus un jaunu ekspedīciju finansētājus, tostarp publicējot arī grāmatu, kurā sīki aprakstīja visus savus iepriekšējos mēģinājumus, cenšoties pierādīt (pats uzskatīdams, ka tas jau vairs pat nemaz nav jāpierāda) būtnes mokele–mbembe esamību. Taču viņam neveicās.

Līdztekus bija noorganizētas arī vairākas citas šādas ievirzes ekspedīcijas, taču arī no tām neviena nevainagojās ar cerētajām sekmēm. Jāpiebilst, ka praktiski visi, kas mēģināja pārliecināties par Āfrikas aizvēsturiskā reptiļa eksistēšanu, allaž neizbēgami saskārās ar neskaitāmām problēmām. Un galvenā no tām bija aizvien pieaugošās šaubas par vietējo iedzīvotāju sniegtajām ziņām, ko pastiprināja arī tā dēvētā valodas barjera. Aborigēnu paustais bieži vien bija ne tikai atšķirīgs, bet pat savstarpēji absolūti pretrunīgs. Vieni savos kaismīgajos vēstījumos aprakstīja būtni, kas atgādina brontozauru, citi uzbūra degunradža tēlu, citi piemeklēja vēl kaut ko kā iespējami vistuvāko purva briesmoņa aprakstam. Vēl vairāk – dažas vietējās ciltis vispār bija pārliecinātas, ka mokele–mbembe nemaz nav dzīva būtne, bet gan kaut kāds varens gars.

Tāpat nevarēja izslēgt arī to, ka vietējie iedzīvotāji stāstus par kaut kādu noslēpumainu un briesmīgu apkaimes dzīvnieku izplata gluži apzināti, proti, lai aizvilinātu prom no saviem purvu apgabaliem naidīgās ciltis, vai arī visparastākā savtīguma nolūkā, jo noslēpumainā zvēra meklējumos pie viņiem sāka viesoties aizvien vairāk dāsnu ārvalstnieku, kāri klausoties viņu nostāstos.

No otras puses, tie pētnieki, kuri joprojām absolūti skeptiski izturas pret teoriju par to, ka Āfrikas teritorijā kaut kur varētu būt izdzīvojis kāds dinozaurveidīgais reptilis, kas teju vai apzināti spītīgi jau simtiem gadu nevēlas pat parādīties cilvēkiem, tomēr neizslēdz iespēju, ka mokele–mbembe varētu būt kāds īpašs, mūsdienu zinātnei vēl nezināms reptiļu sugas pārstāvis. Kā vienu no apstiprinājumiem tam var minēt paleontologu apgalvojumu, ka vairāku desmitu miljonu gadu laikā klimats Āfrikas kontinentā praktiski neesot mainījies.

Tostarp ir arī gluži praktisku apsvērumu gūzma. Piemēram, jāielāgo tas, ka jebkurai dinozauru izmēra dzīvajai būtnei būtu vairāk nekā grūti pārvietoties purvainajā apvidū. Un, ja ziloņiem kāju pēdas ierīkotas ļoti īpašā veidā, proti, tā, ka tās ļauj visu svaru izlīdzsvarot uz atbalsta virsmas, tādējādi mazāk tajā iegrimstot, tad dinozauriem tas tā nebija – to kāju pēdas līdzinājās zirgu smalkajiem veidojumiem. Turklāt dinozauri bija izteikti bara dzīvnieki, savukārt mokele–mbembe, kā var noprast no aborigēnu nostāstiem, allaž pastaigājas absolūtā vienatnē. Taču pat tajā gadījumā, ja šo būtņu mūsdienu Āfrikā būtu izaudzis vesels bars, tās, visdrīzāk, kā pauž zinātnieki, pietiekami ātri būtu izmirušas, jo savas nelielās populācijas ietvaros neizbēgami sāktu regulāri sajaukties ar citiem dzīvniekiem.

Šie un vēl daudzi līdzīgie apsvērumi likuši pētniekiem izteikt pieņēmumu, ka patiesībā mokele–mbembe nav dinozaurs, bet gan vienkārši kāds pārveidojies un mūsdienu zinātnei nepazīstams dzīvnieks, kas vietējo aborigēnu stāstos turklāt vēl izkropļots līdz nepazīšanai.

Lidojoša muca vai kas cits?
Un vēl ir arī hipotēze par to, ka mokele–mbembe tomēr ir tikai zilonis. Proti, zināms, ka Āfrikas ziloņiem ārkārtīgi patīk peldēties, un tāda ziloņa paskats, kad tas peld ūdenī ar gaisā izslietu snuķi, satrauktiem un mazizglītotiem prātiem var radīt domas par dinozauriem jeb vismaz tādām būtnēm, kas vēl nevienam nav zināmas.

Ir viena daļa pētnieku, kuri uzskata, ka šajā gadījumā par dinozauru pieņemta kāda anomāli gigantiska anakonda vai pitons, kas neilgi pirms pamanīšanas norijis kādu lielu upuri.

Un, protams, ir daļa tādu pētnieku, kuri uzskata, ka mokele–mbembe ir vienkārši izdomājums jeb vismaz vietējo iedzīvotāju tradicionāls mitoloģiskais tēls.

Jāpiemin arī tas, ka Likvalas purvos mītot vēl kāda naturālistu cītīgi medīta būtne – amfībija emela–ntuka, kas izmēru ziņā arī līdzīga zilonim, kuram ir vai nu viens ilknis, vai tāds kā rags uz deguna, un tā ir pelēkā, brūnā vai zaļā krāsā ar garu asti. Pētnieki pauduši, ka, visdrīzāk, šeit ir runa par degunradzi, kas tieši šajā apvidū ir tik reta parādība, ka paspējusi mitoloģizēties. Lai gan vienlaikus, kā pausts nostāstos, šīs būtnes uzvedība absolūti neesot raksturīga degunradžiem, bet vairāk gan vienam no sen izmirušajiem reptiļiem – ceratopsam. Atbilstoši to pašu aborigēnu nostāstiem šī būtne medījot ziloņus un dažkārt mēdzot uzbrukt arī cilvēku apmetnēm. Lai gan pētnieki uzskata, ka šie pēdējie fakti gan esot absolūta izdoma nolūkā iebiedēt savus potenciālos ienaidniekus, savukārt pati noslēpumainā būtne ir izteikts zālēdājs un cīņā ar ziloņiem iesaistās varbūt tikai saistībā ar barības bāzi.

Un ir vēl arī vēstījums par Džundu purvājos, kas atrodas teritorijā starp Angolu, Kongo un Zambiju, mītošajiem pterodaktiliem, kurus vietējie iedzīvotāji apraksta kā ķirzakas jeb krokodilus ar garu asti, kuriem turklāt ir arī spārni un knābis ar zobiem. Interesantākais šķiet tas, ka mūsdienu zinātnieki principā nenoliedz iespēju, ka šie aizvēsturiskie lidojošie reptiļi varētu būt saglabājušies un mist tieši tādos absolūti grūti pieejamos rajonos. Lai gan tajā pašā laikā pausts, ka aborigēni par pterodaktiliem varētu pieņemt kādu liela izmēra sikspārni vai kādu nedabiski liela izmēra plēsīgo putnu.

Saistībā ar visu iepriekšminēto laikam jau būs tikai godīgi kārtējo reizi pieminēt vienu no vispazīstamākajiem pasaulē vēl esošajiem dinozauriem – par Nesiju dēvēto Skotijas Lohnesa ezera briesmoni. Šo būtni pirmo reizi izdevās nofotografēt pagājušā gadsimta sākumdaļā, taču fotogrāfijas autentiskums joprojām paliek apšaubīts. Tostarp pati vieta Skotijā ir ļoti populāra, piesaistot lielu daudzumu tūristu un citu ziņkārīgo cilvēku.

Saistībā ar Nesiju tapusi gūzma viltojumu, un tas laika gaitā sevišķi apgrūtinājis iespēju šajā viltus ziņu un veikli samontēto fotogrāfiju gūzmā rast patiesību. Un parasti tas, ko izdodas nofotografēt amatieriem entuziastiem, ir tradicionālais virs ezera ūdens izslietais garais kakls ar mazo galviņu. Tostarp šī būtne sastapta arī uz sauszemes ezera apkaimē, un šīs liecības apstiprina to, ka Nesija esot būtne ar čūskveidīgu galvu ar ovālām acīm, garu kaklu, pleznainām kājām un vismaz divus metrus garu asti ar ieliektu galu.

Saistītie raksti

Apkopojot visas šīs liecības, kuras snieguši cilvēki, kurus nav nekāda iemesla uzskatīt par psihiski neveseliem vai apzinātiem blēžiem, pētnieki secinājuši, ka Nesija patiešām varētu būt līdz mūsu dienām izdzīvojis pleziozaurs – gigantisks reptilis, kas savulaik dzīvoja ūdenī un skaitās pilnībā izmiris jau pirms aptuveni 60 miljoniem gadu.

Tostarp no dažādām pasaules vietām ik pa laikam pienāk informācija par novērotiem citiem mūsdienu dinozaurveidīgajiem. Galvenokārt minēti zeuglodonti, diplodoki, stegozauri un citi. Iespējams, mūsdienu zinātnei līdztekus jauniem atklājumiem fizikā un astronomijā vēl pietiekami daudz interesanta atklājamā sagaida arī tepat uz zemes.

LA.lv