Latvijā
Vēsture

Noslēpumainais zudušais Siguldas disks 16


Festas māla disks, kuram ļoti līdzīgs esot bijis arī Siguldas disks.
Festas māla disks, kuram ļoti līdzīgs esot bijis arī Siguldas disks.
Foto: commons.wikimedia.org/w/index.php?curid=38737955

Visi gali ūdenī
Par šo ļoti interesanto un nozīmīgo notikumu zina tikai šaurs interesentu un pētnieku loks, jo tā dēvētais Siguldas disks ir nogrimis Latvijas Zinātņu akadēmijas fondu dzīlēs pēc tam, kad to pētīja un apstrādāja LZA Arheoloģijas un paleontoloģijas centrā. Un, ja jau kaut kas vērtīgs un nozīmīgs pazaudēts, tad visvieglāk ir izlikties, ka nekas nav bijis, nekas nav noticis. Sak, centrs likvidēts, visi gali ūdenī…

Mūsu stāsts iesākas 2000. gada pavasarī, kad kāds sauļotiesmīlis (viņa vārdu diemžēl vēsture kautri noklusē) Gaujas krastā netālu no Siguldas tilta smilšu sērē pamanīja apaļas diskveida formas priekšmetu, klātu dīvainām, neatpazīstamām zīmēm. Atpūtniekam par godu jāteic, ka viņš atradumu nevis atdeva savam kaķim ko parotaļāties (atrastais ir mans, ko gribu, to daru), bet gan nogādāja atbilstošā vietā. Proti, pie zinību vīriem. Un viņi tad arī secināja: disks izgatavots no smilšakmens un segts ar kaut ko akmens klājumam līdzīgu. Tā diametrs ir 19–20 centimetri, biezums 2,5–3 centimetri. Priekšmets tapis 12. gadsimtā. To rotā spirāle, nosacīti veidojot četrus lokus. Ar taisnām līnijām nodalīti kvadrātiņi, kuros iezīmēti nesaprotami, nezināmi simboli. Kam tas viss domāts – nav zināms…

Bet tālab taču ir zinātnieki, lai atšifrētu mistiku, lai lietu zinātnes gaismu neziņas tumsā. Taču gudrīši izrādījās gaužām piesardzīgi un vērtējumos atturīgi, cerības uz sensāciju piezemēdami ar aizdomām: Siguldas atradums, ļoti iespējams, esot viltojums. Tad gan gribas pavaicāt: kam un ar kādu nolūku būtu nepieciešams izdarīt šādu krāpniecību? Praktiskas jēgas nekādas, prieka vienīgi tik, ka dažiem zinātniekiem nāksies velti palauzīt galvu.

Versija: viltojums
Tomēr apgalvojumam, ka Siguldas disks varētu būt viltojums, izrādās, patiešām ir gluži noteikts pamatojums. Proti, tas ļoti atgādina pasaulslaveno, 1908. gadā Festas pilskalnā Krētas salā atrasto, 4000 gadus veco māla disku. Tas ir artefakts, pie kura nu jau simts gadus, gluži kā savulaik pie ēģiptiešu hieroglifiem, aizvien nesekmīgi prāto burtnieki visās pasaules malās. Ir mēģināts to atšifrēt, vadoties pēc grieķu, pat basku un arī somu valodas: lasot no labās uz kreiso un no kreisās uz labo pusi, saskatot tajā acteku kalendāram līdzīgas zīmes, un iedomāta pat kāda ģeogrāfiska atklājuma karte ar aprakstu…

Festas disks par siguldieti ir maķenīt mazāks: diametrā 16 cm, biezumā – 2 centimetri. Aprakstīts no abām pusēm, ne tā kā mūsējais – tikai no vienas puses. Un darināts, kā jau bilsts, no māla, nevis akmens. Īpašu nozīmību tam piešķir fakts, ka disks atrasts kādā arheoloģiskajos izrakumos atraktā telpā, kurā uzglabāti dažādi svēti Mīnoja laikmeta kulta priekšmeti. Tātad “teksts”, kas iespiests uz diska, laikam tomēr nebūs kāda sendienu tirgoņa kvīts par saņemtajām precēm. Var arī atklāties kāds vēstījums ar cilvēces pastāvēšanai ievērojamu nozīmi, un te kā līdzinieku varam pieminēt kaut vai acteku kalendāru…

Dīvainības
Tostarp ar Siguldas disku atgadījās arī dažādas dīvainības.

Patiešām nesaprotamā veidā – jo nekādas publikācijas un popularizācijas nebija! – par mūsu atradumu uzzināja kāda Urālu kalnrūpniecības institūta zinātņu vīri. Atbrauca ne lūgti, ne gaidīti un ļoti vēlējās ar savu aparatūru izpētīt disku. Laipni lūgti! Urālieši tik vien pateica, ka disks patiešām esot no 12. gadsimta, un pazuda kalnu tālēs. Un tad diska cietā virskārta sāka bojāties, drupt… Sagadīšanās? Paviršība? Skaudība? Kaitniecība? Hm. Kas zina…

Bet tas vēl nav viss. Disks lāgā nepaļāvās skenēšanai – procesā parādījās neesošas krāsas, vēl citas neparastības, kādām, atbilstoši ikdienas loģikai, nevajadzētu būt. Vienīgā iespēja fiksēt diska attēlu bija – nokopēt to kopētājā. Taču šī ierīce mūsu gadsimta latviešu vēsturniekiem bija tik sagrabējusi, ka attēla kvalitāte un līdz ar to izšķirtspēja, maigi izsakoties, ir nepietiekama. (To var vērot pašu acīm mūsu publicētajā attēlā.) Joprojām neatbildēts paliek arī šāds jautājums: varbūt Siguldas diskā redzamās piktogrammas saistāmas ar kādu baltu (varbūt lībiešu?) līdz šim nezināmu rakstības veidu?

Par Festas disku mūsu ārzemju tautietis, senvēstures pētnieks Andis Kauliņš spriež, ka diska saturs ir matemātisks. Tas ir pirms Eiklīda tapis pierādījums lemmai, kas saistīta ar paralēlo līniju paradoksu. Disks izmantots praktiski, lai jau pirms Pitagora veiktu ģeodēziskos aprēķinus (jāielāgo: Festa senatnē ir bijusi Krētas ģeodēziskais centrs), kā arī nolūkā noteikt saulgriežus un ekvinokcijas. Toties par Siguldas disku Kauliņa kunga spriedums ir skarbs: viltojums! Jo – ļoti jau nu atgādina Festas diska zīmējumu.

Versija: vēsturisks artefakts
Nepaliksim tomēr tikai pie viena vienīga vērtējuma – lai cik autoritatīvs tas arī būtu. Interesants un vēsturē piezemēts skatījums uz Siguldas disku ir Latvijas vēstures apzinātājam un pētniekam Ojāram Ozoliņam. Nekādas mistikas, tikai secinājumi.

Ozoliņš pauž, ka tajā vietā, kur atrasts Siguldas disks, 1211. gada pavasarī notikusi Rīgas bīskapa un ordeņmestra kauja pret igauņiem, kuri nākuši izpostīt Livoniju. Igauņi cietuši smagu sakāvi un bēguši ar to, kas mugurā, pamezdami visu mantību. Tas noticis Gaujas posmā, kur kreisajā krastā 2000. gadā atrasts aprakstītais disks. Esot iespējams, ka tas ir sāmsaliešu darinājums, par ko vedina domāt rakstu veidojošās ideogrammas, kuras identiskas Zviedrijas klintīs atrastajām un kuras saistītas ar senām pirmtiesībām uz zemēm.

Uz Siguldā atrastā diska redzams priesteris – Dievadēls, kurš dod svētību turpmāk aprakstītajām norisēm, kas saistītas ar pēdu iezīmēšanu jaunai dzīvei jaunās vietās. Uz to norāda kādreiz plaši lietotā ziemas saulgriežu zīme priestera paceltajā rokā, gan arī priestera amata rīks pasaules iezīmēšanai un sakārtošanai. Raksta turpinājumā minētās rakstu zīmes saistītas ar kuģu attēliem, kādi Zviedrijas senrakstos attēloti dažādos veidos. Kuģiem, kas atrasti uz Siguldas diska, var vilkt paralēles ar tiem kuģiem, ar kuriem igauņu karotāji ieradās pie Turaidas, lai uzveiktu tos, kuri neatzīst viņu tiesības dzīvot pēc sava prāta. Ar uzveikšanu un tiesību nostiprināšanu daudzos cilvēces pirmrakstos saistās simbolisks zivs attēls, un tāds redzams arī Siguldas diska fragmentā zem priestera zīmes.

Kā atbalsojot senajai tradīcijai ar zivi simbolizēt kaut kā uzveikšanu un tiesību nostiprināšanu, arī mūsu dienās mafijā valda tradīcija iznīcināšanai nolemtajiem pretiniekiem vispirms piedāvāt zivi. Mafija radās 19. gadsimta Itālijā, kur tolaik zināšanas par senām tradīcijām bija saglabājušās no Romas valsts laikiem. 13. gadsimtā tās varēja būt zināmas arī Vatikānā, kam savu pretinieku iznīcināšana bija parasta lieta.

Tātad diskam varētu būt arī cita, gluži pretēja izcelsme. Iespējams, Rīgas bīskaps to atvedis no Romas, kur disku saņēmis līdz ar pirmtiesību rakstu noteikšanai pagānu zemju sadalīšanā, par ko pakļautos vajadzēja pārliecināt ar viņiem saprotamiem un svētiem rakstiem. Taču iespējamās lībiešu (vācu sabiedrotie) un igauņu izlīgšanas sarunās disks no lībiešiem nonācis pie igauņiem, kuri, bēgot no kaujas lauka, to izmetuši vai pazaudējuši.

Saistītie raksti

Ozoliņš pauž, ka minētie, protams, ir hipotētiski pieņēmumi, jo gadsimtos līdz mūsu dienām Sigulda un Turaida pieredzējušas arī citus tīkotājus mūszemē nostiprināt savas pirmtiesības, valdīt un iznīcināt pretiniekus.

Tiktāl par zudušo Siguldas disku. Tikai… kas gan ir viens, lai arī vērtīgs artefakts, salīdzinājumā ar zudušiem 12 tūkstošiem senu priekšmetu? Jā, jā, – arī tā ir noticis mūsu neapturami brīvajā Latvijā, un par to stāstīsim turpmāk…

LA.lv