Mobilā versija
-0.3°C
Evija, Raita, Jogita
Sestdiena, 3. decembris, 2016
5. septembris, 2014
Drukāt

Noslēpumainākā Ulmaņlaika valstsvīra meita
. Saruna ar Maiju Eineri (21)

Foto - Anda KrauzeFoto - Anda Krauze

Latvijas 100. gadskārtu gaidot, izdevniecība “Lauku Avīze” laidusi klajā Alfrēda Bērziņa 1963. gadā ASV sarakstītu atmiņu grāmatu “Labie gadi. Pirms un pēc 15. maija”. “Noslēpumainākais valstsvīrs “15. maija Latvijā”, plaši pazīstams, reti talantīgs un neapšaubāmi veiksmīgs politiķis” – tā grāmatas ievadā Alfrēdu Bērziņu vērtē vēsturnieks Inesis Feldmanis. Pats Bērziņš grāmatu sāk ar nodaļu “Mana dzimta”. Jā, kā klājas viņa dzimtas turpinātājai, meitai MAIJAI EINEREI? Kāda dzīve padomju laikos bija ulmaņlaika ministra bērnam, kam tēvs Vācijā un vēlāk – Amerikā, bet māte izsūtījumā Sibīrijā un vēlāk dzīvojusi Vācijas Federatīvajā Republikā?

– Jūsu tēvs Alfrēds Bērziņš izbrauca uz Zviedriju 1940. gada 1. jūlijā, māti ar pusbrāli deportēja uz Sibīriju 1941. gada jūnijā. Kā jūs viena palikāt Latvijā?


– Jā, tādi brīnumi bieži nenotiek. Bet māja Rīgā, Ģertrūdes un Čaka ielu stūrī – manas mammiņas pirmā vīra daktera Bernharda Nolles māja – ir mistiska. Tās sargeņģelis man divreiz izglāba dzīvību. 1941. gada vasarā man bija septiņi gadi, biju noslimojusies ar garo klepu. Naktī pamodos no trokšņa – čekists skrēja cauri manai guļamistabai, turēdams revolveri pītā šņorē. Viņi taču zināja, ka mājās no vīriešu cilvēkiem ir tikai mans divdesmit gadus vecais pusbrālis Harijs, ko mammiņa, sākoties Otrajam pasaules karam, bija atsaukusi no studijām Oksfordā. Ieskrēja vēl otrs čekists, un abi kliedza – ģērbiet bērnu! Mammiņa atbildēja, ka neģērbs vis, jo bērns ir slims. Atskanēja draudi: jūs to nožēlosiet! Mamma nometās pie manas gultiņas ceļos, atvadījās. Un viņus ar Hariju aizveda. Bet otrā dienā čekisti vēlreiz nāca man pakaļ. Krustmāte un vecmāmiņa bija mani tā notinušas, ka tikai deguns ārā, biju pagara auguma, laikam čekisti negribēja mani nest. Un tā es paliku Rīgā. Brīnums! Un otrs brīnums notika 1996. gadā, kad jau bijām namu atguvuši. Spiedu durvju kodu, bet strādnieki augšā ņēma nost stikla izkārtni. Tā izšļuka viņiem no rokām un uzkrita man uz galvas, asinis plūda… Slimnīcā rētai uzlika astoņas šuves. Plāksne varēja mani nosist, tomēr tā nenotika, jo saļimu un nedabūju triecienu. Man bija sajūta, it kā kāds man iesistu pa kājām. Mājas sargeņģelis mani atkal paglāba.

– Vai vārds jums dots, godinot tēva vecvecvec… mammu Maiju?


– Jā, tēva dzimtā pirmā rakstos zināmā sieviete, vēl dzimtcilvēks, bija Maija. Kad piedzimu, vecākiem nebija gari jādomā. Četrpadsmit gadus pirms manas dzimšanas māmiņai mani izzīlēja Finks. Kad viņa vēl bija daktera Nolles kundze un gaidībās ar Hariju, kā visas sabiedrības dāmas, devās pie Finka. Lai pārbaudītu gaišreģa spējas, laulības gredzenu atstāja mājās. “To laulājamo gredzenu jums nevajadzēja vilkt nost,” Finks pieņemamās istabas pustumsā teicis. Vēl viņš zinājis, ka bērniņš, ko mamma gaida, būs puisītis, un viņas vīrs mirs 1931. gadā. Pēc tam būšot ļoti laimīga laulība un piedzims meita. Un tad Finks mammai pareģoja Sibīrijas gadus – sākšoties dzīve, kādu cilvēks tik tikko spēj panest un izdzīvot. Mammiņa domājusi: smieklīgi, kā gan viņai, situētai sabiedrības dāmai, var būt grūta dzīve? Kad Sibīrijā zaldāti ar suņiem viņus dzinuši no viena lēģera uz otru un pretim no cita lēģera dzīts Finks, viņš saucis: “Bērziņ kundze, viss būs labi, mēs Rīgā redzēsimies!” Ne dubļi, ne suņu rejas, nekas vairs nebiedēja, mammiņa zinājusi – viss būs labi. Manu vecāku laulība ilga tikai astoņus gadus. Un mammiņa teica, ka izsūtījumā viņas dzīvotgribu uzturēja lielā mīlestība pret bērniem un vīru Alfrēdu Bērziņu. 1956. gada pirmsjāņu naktī Krustpils stacijā viņu sagaidīju no izsūtījuma. Pirmais, ko viņa man jautāja: kur ir papiņš? Vai viņš ir dzīvs?

Pievienot komentāru

Komentāri (21)

  1. Iemidzinošs stāsts, caur kura kaislībām var pamanīt dažādas krāsas detaļas, kuras daudz ko notušē vai paslēpj. Piemēram, kā tas bija iespējams, ka ap 40 gadus vecs Harijs Nolle tika palaists uz dzīvi Vācijā? Un tas noticis 1961 gadā, kad pat neviens ēbrejs vai žīds netika palaists uz Izraēlu, ja vien nebija vērtīgs čekas aģents! Visus faktus neķidāsim, jo tādi ir tekstā sastopami vairākkārt. Kas tur ko vispār brīnīties, ja pat daudzi Latvijas pirmskara ministri un ģenerāļi bija sadarbojušies ar krievu specdienestiem? Tāds bija laiks un arī tādi paši procesi atkārtojas mūsdienās, kas dos kādreiz viņu radiniekiem pārtaisīt šodienas vai rītdienas vēsturi pēc sava prāta un skata. Bet vai vēsture var būt objektīva – tā iznāk baumu formātā. Lai vai kā, bet šādas intervijas ir nepieciešamas, lai būtu materiāls analīzei un informācijas uzkrāšanai. Paldies LA.

  2. kā mūsu ģimenes draugs-ārsts savos stāstos par Soļikamskas laiku minēja skaisto Bērziņa kundzi ,Finku,ar kuru kādu laiku dzīvoja vienā barakā.Par Finka gaišreģa spējām viņš pārliecinājās kopā pavadītajā laikā.Par Bērziņa kundzi,Maijas mammu viņš runāja ar lielu sirsnību.Diemžēl kungs jau sen miris.

  3. Ļoti sirsnīgs stāsts. Lai dzīvo Latvija!

  4. Vai grāmatu var nopirkt?Kur?

  5. Es esmu noslēpumainākā meita, bet manas māsas tādas nav.

  6. ļoti sirsnīgs raksts, jūtos kā pabijusi tajos laikos
    Labu veselību Eineres kundzei!

  7. Jauki apzināties, ka citi portāli nekad līdz šādam žurnālistikas līmenim nenokļūs. Interesants raksts.

  8. Paldies! Jūsu atmiņas pieder Jums, man – manējās. Taču tā Ulubele, ko režīmi un laikmets mums atņēma, tā mums kopīga . Tik radniecīga!
    Lai eņģeļi Jūs sargā!

  9. Stāsts, kas lieliski atklāj, kādās šausmās esam dzīvojuši. Kā saprast tos cilvēkus, kuri gribētu atgriezties pagātnē, kam padomju laiku liekas gaiši? Vai tiešām viņi ir pie pilna prāta? Vai nesāktos tas pats, ja vecie šausmu laiki atgrieztos?

    • Galīgi “nojūgušies” – vēl padomju laiku dziesmas dzied un vārdu autorus slavē:
      “(..)Cauri sirdīm mums / Lauztās priedes augs, / Jaunā gaitā mūs / Jauni rīti sauks.
      Tālāk mūžībā / Dziedot iesim mēs, / Mūžam gaismas pils / Kalnā gavilēs.”

      • EDGE, nu beidziet dzīt propogandu!
        Tie, las gājuši cauri šim padomju šausmu stāstam, visu vēl atceras.
        Krievija nav mainījuis savu terorista un okupanta dabu, tikai naivie rietumeiropieši viņiem kādi laiku uzticējās. Tik zvērīgi kā melo Piutins, nespēja melot pat Gērings.

  10. Randy, BR-Deutschland & Latvia, EU Atbildēt

    Lai liigo Lepna Dziesma
    Tev Briivaa LATVIJA!!!

  11. Lielisks raksts!
    Maija ir kā tilts starp mūsdienām un veciem laikiem!
    Lai viņai veselība un daudz jauku dienu vēl priekšā!

  12. Alfreds Berzins ,buudams sabiedrisko lietu ministrs, bija vienlaicigi aizsargu komandieris un pretojaas sis organizacijas nodosanu armijas paklautibaa.Bija signali ,ka tiek gatavota legendaaraa generala Jaana Baloza noindeesana.Generaali briidinaaja rakstnieks A Griins.Alfreds Berzins apmekleja gaisregi Eizenu Finku lai uzzinatu cik ilgi palicis dzivot K.Ulmanim un Generalim J.Balodim,bet gaisregis neatbildeja uz so jautajumu.Peec E.Finka nopratinaasanas to uzzinaja K.Ulmanis no iekslietu ministra.
    Sii epizode izlasaama veesturnieka A.Caunes graamataa,,Generaala J. Baloza peedejie dziives gadi Latvijaa,

    • Vai Jums grāmatā par Balodi izdevās ievērot, kā “baltais ģenerālis” 1935.g. gribēja Latvijas armiju apbruņot ar PSRS piedāvātiem ieročiem (t.i., pakļaut Latviju PSRS vēl pirms 1940.g. okupācijas)?

      • Tads piedaavaajums no PSRS puses bija ,bet tad tas noklusa,izklausijas pec Latvijas politiku noskanojuma zondeesanas.Bet vai jus zinat ,ka J. Balodim tika piedaavats Kurzemee vadiit partizanus – diversantus ,nogaadaajot generaali J.Balodi vaacu aizmuguree ar krievu zemuudeni,no kaa generaalis atteicaas.

  13. Vajadzēja pajautāt- kā Blūmiņas kundze saglabājusi tik labu formu un atmiņu. Staigājošā vēsture.
    No šā dzīves stāsta redzams arī cik Latvija bija attīstīta valsts un ko ar Latviju izdarīja padomju okupācija.
    Lai kundzei laba veselība! Paldies.

    • Vajag Kr.Barona pierakstītās dainas palasīt – īpaši tās, kas sadaļā “Darbs, darba tikums”.
      Un to padomju varu mazāk lamāt, vairāk tos darītājus slavēt, kas Latviju pēc kara atjaunoja. Bez tiem reālā darba darītājiem padomju vara jau pastāvēt nevarēja – nekādu tur bezdarbu nepieļāva!

  14. Jauks stāsts.
    Mūsu pēdējās divas istabenes pēc kara mani sameklēja un teica, ka viņu labākais laiks ir bijis tas, kad strādāja mūsu ģimenē. Un pat palīdzēja man ar naudiņu, pabaroja.
    ______________
    Te nu bija šķiru cīņa:) Ar mums ar omītii Staļina laikā palīdzēja viņas bijušā kalpone.

  15. Lieliska raksts! Maija ir kā tilts starp mūsdienām un Ulmaņlaikiem! Lai viņai veselība un daudz jauku dienu vēl priekšā!

Aukstums šoziem paņēmis jau 29 cilvēku dzīvības; sestdien stindzinās pat -16 grādu salsAukstums šoziem paņēmis jau 29 cilvēku dzīvības, bet vēl vairāki simti ar ķermeņa atdzišanu nonākuši slimnīcā, piektdien vēstīja raidījums “LNT Ziņas”.
Draugiem Facebook Twitter Google+