Mobilā versija
+0.1°C
Antonija, Anta, Dzirkstīte
Trešdiena, 7. decembris, 2016
5. jūlijs, 2013
Drukāt

Noslēpumaini fakti un maģiski padomi par spoguļiem (1)

Arhīva fotoArhīva foto

Cilvēkam allaž kārojis redzēt savu atveidu. Jau ilgi pirms spoguļu parādīšanās mūsu tālīnie senči pulējuši visdažādākos materiālus – akmeņus (pirīts, kalnu kristāls) un metālus (zelts, sudrabs, bronza, alva, varš). Vissenāko atrasto spoguļveidīgo priekšmetu vecums ir vismaz 5000 – 7000 gadu, taču tas var būt arī lielāks. Spoguļus izgatavoja un lietoja Šumerā, Indijā un Senajā Ēģiptē, un tie galvenokārt bija zelta vai sudraba diski, kas no vienas puses nopulēti, no otras izrotāti dažādiem rakstiem. Mūsdienās spoguļus izmanto ļoti plašā spektrā – no mājsaimniecības līdz medicīnai un fantastiskiem zinātnes eksperimentiem.


 

No pulēta akmens līdz spogulim

Arheologi uzskata, ka pagaidām visvecākie spoguļi atrasti mūsdienu Turcijas teritorijā. Tie ir apmēram 7500 gadus veci pulēti obsidiāna gabaliņi. Tiesa, šajos spoguļos nav iespējams izšķirt krāsu nianses.

Savukārt mitoloģija vēsta, ka Gorgona Medūza, ieraugot savu atveidu līdz spožumam pulētajā Perseja vairogā, acumirklī pārvērtusies akmenī. Cits grieķu mīts ir par Narcisu, kurš stundām ilgi gulējis ezera krastā, tīksminoties par savu atveidu ūdenī. Ja Narciss būtu bijis turīgs cilvēks, viņš, visticamāk, sev iegādātos pulēta metāla spoguli. Tajā laikā nebija viegli plaukstas lieluma metāla gabalu nopulēt līdz spīdumam. Tāda spoguļa virsma ātri oksidējās, tāpēc to vajadzēja spodrināt katru dienu.

Laika gaitā latīņu val. vārds “spektrum” vācu valodā pārvērties par “Spiegel”, no kā var secināt, ka dziļāk Eiropā spoguļus atnesuši romieši. Pētnieki par konkrētu īsta spoguļa izgatavošanas mirkli min 1279. gadu, kad franciskānis Džons Peskams aprakstījis paņēmienu, kā iespējams stiklu pārklāt ar plānu svina kārtiņu.

Venēcijas preču zīme

Par pirmajiem stikla spoguļu izgatavotājiem kļuva viduslaiku venēcieši. Izgatavošanas tehnoloģija bija sarežģīta: plānu alvas folijas kārtu uzklāja uz papīra, ko no otras puses noklāja ar dzīvsudrabu, tad tam atkal uzklāja papīru, un tikai vēlāk virsū lika stiklu, piespiežot šo kārtaino pīrāgu un vienlaikus izvelkot papīru. Tāda veida spoguļi bija viegli miglaini, tomēr tie atspoguļoja vairāk gaismas nekā uzņēma. Tāds šis process ar nelielām izmaiņām saglabājās līdz 1835. gadam, kad vācu profesors Justuss fon Lībihs atklāja, ka, izmantojot sudrabu, var iegūt krietni vien skaidrākus un spožākus spoguļus.

1291. gadā visus Venēcijas republikas stikla meistarus pārcēla uz Murano salu, nosūtot gluži vai trimdā. Varas iestādes skaidroja, ka tas nepieciešams ugunsdrošības interesēs, bet patiesībā to darīja, lai iespējami stingrāk kontrolētu stikliniekus. Kaut arī viņi bija iemantojuši atzīstamu cieņu un stikla meistara nosaukumu uzskatīja par tikpat godājumu, kā, piemēram, muižnieka titulu, tomēr viņiem pat nāves draudu priekšā bija aizliegts izpaust sava aroda noslēpumus.

Venēcijas dodžu republika ļoti sargāja savu monopolu. 1454. gadā pat pieņēma likumu, kas aizliedza stikla meistariem pamest valsti, un tiem, kuri to jau bija izdarījuši, pavēlēja steigšus atgriezties mājās. Nepaklausīgajiem draudēja sods, kas būtu jāizcieš viņu tuviniekiem. Bet, ja kāds sadomāja neklausīt un aizbēgt no valsts, viņa pēdās nosūtīja profesionālus slepkavas. Tā vismaz trīs gadsimtus spogulis saglabāja ļoti retas un fantastiski dārgas preces statusu.

17. gadsimtā arī Francijai izdevās apgūt venēciešu stikla izgatavošanas noslēpumu. Uz to pamudināja šo jauno un moderno izstrādājumu popularitāte un dārdzība. Novērtēts, ka 115 x 65 centimetrus liels venēciešu spogulis sudraba ietvarā maksāja 68 000 livru, bet, piemēram, tāda paša formāta Rafaela glezna – tikai 3000! Šo novērtējumu veicis tā laika Francijas valdības finanšu ministrs Kolbērs, kurš uzskatīja, ka spoguļi apdraud valsti un ved to uz sabrukumu. Savā ziņā tas pat nebija pārspīlējums, jo franču aristokrāti, mēģinot viens otra priekšā dīžāties ar savu bagātību, par spoguļiem patiešām tērēja brangu naudu.

Turklāt karaliene vienā no galma ballēm ieradās kleitā, ko klāja spoguļa gabaliņi. Viņu apņēma apžilbinošs starojums, taču šis “lieliskums” valstij izmaksāja vairāk nekā dārgi. Tāpēc Kolbērs izlēma rīkoties ļoti apņēmīgi. Viņš nosūtīja savas uzticības personas uz Murano salu, kas tur uzpirka dažus vietējos meistarus un naktī slepus neliela laiviņā aizveda prom. Neilgi pēc tam Francijas pilsētā Turlavilā sāka darboties Eiropā pirmā spoguļu manufaktūra.

Francijas karalis Ludviķis XIV vārda vistiešākajā nozīmē bija traks uz spoguļiem. Viņa vadībā īstenotā venēciešu ražošanas noslēpuma izpēte sniedza strauju cenu samazinājumu. Spoguļi aizvien biežāk parādījās privātmāju interjerā. 18. gadsimtā vismaz divām trešdaļām parīziešu bija spoguļi, bet dāmas jau ikdienā pie jostiņas nēsāja mazus spogulīšus, kas iekarināti krāšņās ķēdītēs.

Spoguļa uzvaras gājiens

Vienlaikus gan izbrīna, gan šķiet pašsaprotami, cik milzīga loma spoguļiem piemitusi tautas kultūrā. Jau Viduslaikos kādas raganas spriedumā viņas maģisko rīku uzskaitījumā figurē arī spoguļa lauska. Spogulis patiešām bija populārs zīlēšanas atribūts. Tas it kā pavēra skatu uz viņpasaules telpu. Tas gan vilināja, gan atbaidīja, tāpēc pret to izturējās ar bijību: dažkārt aizklāja, citureiz pienesa klāt kaķi, pagrieza pret sienu vai vienkārši sadauzīja.

Iespēja tik precīzi aplūkot sevi no malas izraisīja kolosālas sekas – eiropieši sāka vairāk kontrolēt savu uzvedību, ieskaitot pat sejas izteiksmi, pieauga atsevišķas personības emancipācija, pastiprinājās filozofiskā refleksija, jo, raugi, jau pats šis svešvārds apzīmē “atspoguļojumu”. Kad 19. gadsimta beigās Eiropā nobrieda cilvēka pašidentifikācijas problēmas, tas galvenokārt pārvērtās paaugstinātā uzmanībā pret spoguli.

Kopš spoguļa ienākšanas Eiropā mainījās mode un dažādie arhitektūras stili, taču tas nekad nepazaudēja savu stabilo vietu. 17. gadsimtā strikto gotiku nomainīja greznais baroks, kurā nekādi nevarēja iztikt bez spoguļiem. Tos izmantoja gan sienu un kamīnu apdarei pilīs, gan arī vienkāršo iedzīvotāju mītņu greznošanai. 18. gadsimta sākumā baroku nomainīja rokoko, un tad jau būvēja veselas spoguļu istabas un pat galerijas.

Piemēram, Versaļas spoguļu galerijā 306 spoguļi it kā atbīdīja telpas sienas un pastiprināja sveču un lustru apgaismojumu. Kad rokoko nomainīja skarbais klasicisms, ar spoguļiem sāka izdaiļot parādes kāpnes, deju zāles, arī dzīvojamās telpas. Sākoties 20. gadsimtam, spoguļi zaudēja savu eksotiku un pamazām kļuva par parastu mājsaimniecības priekšmetu.

21. gadsimtā spoguļus plaši lieto arī tehnikā. Piemēram, ar spoguļu atstarotiem saules stariem kausē metālu, apsilda dzīvojamās ēkas, gatavo ēdienu, palielina sējumu ražību, īsteno tā dēvēto gaismas masāžu, tos izmanto teleskopos, prožektoros, bākās, mikroskopos, teleobjektīvos, optiskos rezonētājos, fotoaparātos, kvēlspuldzēs un vēl daudz kur citur.

Spoguļu mistika

spogulis_svece

Jau sen dažādu pasaules tautu zintnieki, ielūkojoties spogulī, apgalvo, ka redz tajos tēlus, ko parastie mirstīgie nesaskata. Viņi uzskata, ka atspoguļojums un atspoguļojamais ir savstarpēji maģiski saistīti – proti, spogulis var noturēt tajā atspoguļojamo cilvēku dvēseli un dzīvības spēku.

Līdz mūsu dienām saglabājušies vēstījumi, ka ar spoguļa palīdzību iespējams redzēt gan pagātni, gan nākotni, kā arī ielūkoties viņpasaulē (citās dimensijās) un kontaktēties ar jau sen mirušiem cilvēkiem. Tieši tāpēc daudzos zīlēšanas seansos joprojām izmanto spoguļus. Spoguļa virsmas divējādā iedaba allaž suģestējusi cilvēkus un likusi viņiem aizdomāties.

Zinātnieki uzskata, ka spoguli tāpat kā jebkuru lietu ietver kāds neredzams lauks. Vieniem spoguļiem piemīt pozitīvā enerģija, citiem – negatīvā, īpaši gadījumā, ja tieši to “acu priekšā” risinājušies strīdiņi, vardarbība vai pat slepkavības.

Jau kopš senatnes valda uzskats, ka senajos spoguļos ieslēgtas to cilvēku dvēseles, kuri savulaik tajos ieskatījušies kaut vai vienu reizi. Ļaudis ticēja: ja spogulis sevī glabā kāda nelietīga cilvēka atspoguļojumu vai arī tajā istabā, kurā tas bijis novietots, risinājušies kādi negatīvi notikumi, šis spogulis pats kļūst “slikts”.

Tādu “slikto spoguli” esot ļoti viegli pazīt: tas vienmēr ir auksts, un tā priekšā nodziest sveces liesmiņa. Agrāk cilvēki ticēja, ka tāds spogulis var nest nelaimi, pat nāvi tā jaunajam saimniekam. Tāpēc nav ieteicams mājā, īpaši guļamistabā, novietot vecu spoguli, kuram potenciāli ir ļoti bagāta “novērojumu” vēsture. Jo, ja tas būs izrādījies sliktais spogulis, cilvēkus sāks mocīt murgi. Ja cilvēks tomēr iegādājies senlaicīgu spoguli, speciālisti iesaka to attīrīt: tas jānomazgā ar aukstu avota ūdeni, var arī skaitīt lūgšanas. Pēc tā spoguli ieteicams uz ilgāku laiku izlikt spožā saulē vai vismaz iedegtas sveces priekšā.

Cilvēki jau kopš senatnes aizklāj vai vismaz pagriež pret sienu spoguļus mājoklī, kurā atrodas mironis. Arī šis rituāls saistīts ar senām leģendām. Agrāk uzskatīja, ka caur atklātu spoguli nomirušā dvēsele var kādu no dzīvajiem paņemt līdzi uz viņpasauli. Turklāt tik ilgi, kamēr mironis vēl atrodas mājā, caur spoguli tajā var iekļūt dažādi ļaunie gari un spoki.

Vēl ir ticējums, ka aizgājēja dvēsele tā vietā, lai dotos uz citu pasauli, var ieiet spogulī un palikt tajā gluži kā lamatās. Un, ja vēlāk kāda cita cilvēka rokās nokļūst šāds spogulis, tas var izraisīt arī traģiskas sekas. Ļoti slikta zīme ir spoguļa sasišana, jo tas atbilstoši ticējumiem saimniekiem nozīmējot septiņus nelaimes gadus.

Tomēr mūsu senči ticēja, ka no šāda likteņa var izvairīties, tikai šim nolūkam jāveic kāds rituāls: jāpārmet pāri plecam šķipsna sāls, tad trīs reizes jāpagriežas pretēji pulksteņa rādītāja virzienam un visbeidzot jāaizdedzina spoguļa lauskas. Ugunī nosūbējušās lauskas aptuveni gadu jāuzglabā, bet tad jānorok zemē…

Praktiski padomi

spogulis2

Spoguli nevajadzētu uzlūkot tikai kā negatīvas enerģijas avotu, jo tajā tikpat lielā mērā uzkrājas arī viss pozitīvais, un spogulis, gluži pretēji, var piesaistīt veiksmi. Uzskata: ja vērīgi ielūkojas spogulī, vēlot sev pašam visu to labāko un sakot savam atspulgam, ka tas ir visgudrākais, visskaistākais un lieliskākais, veiksme atnākšot pati.

Atgriežoties mājās no pusceļa, obligāti jāieskatās spogulī. Tas tāpēc, lai atjaunotu mājas aizsardzību pret svešām ietekmēm, proti, aizsardzību, ko nodrošina spogulis, atvairot visas negatīvās ietekmes.

To, kurā vietā savā mājoklī vislabāk novietot spoguļus un cik tādu vajadzīgs, katrs izlemj pats. Bet vispār spoguļiem jābūt tur, kur pašiem pietiekami ērti tajos ieskatīties.

1. Visi spoguļi, kas ir mājoklī, allaž jāuztur tīri. Tas ir īpaši svarīgi pēc kāda ne visai patīkama cilvēka viesošanās. Ja tāds cilvēks ielūkosies jūsu spogulī, paužot ļaunus vēlējumus, šie vēlējumi var piepildīties. Proti, spogulis kļūs par sava veida negatīvās enerģijas uzkrājēju un izstarotāju.

2. Ja esat sasituši spoguli vai arī tajā izveidojusies plaisa, nevajadzētu lieki kavēties un bez žēlastības jāatbrīvojas no šā priekšmeta. Sadauzīts spogulis piesaista nelaimi.

3. Laikā, kad slimojat vai esat noguruši, spogulī jāielūkojas iespējami retāk. Citādi tas var negatīvi ietekmēt jūsu ģimenes locekļus.

4. Spogulī nedrīkst būt redzama gulta, jo tad, kad cilvēks guļ, viņš ir pilnībā neaizsargāts un viņa enerģija var aizplūst zibenīgā ātrumā. Tāpat spogulis, kurā atspoguļojas gulta, sekmē ģimenes strīdus, nemieru un atraisa laulības pārkāpšanas kāri. Ja jūs nomoka bezmiegs, nepieciešams vispirms pārliecināties par to, vai spogulis atrodas savā vietā. Ja nepieciešams, spogulis jāpārvieto uz turieni, kur tajā nav redzama jūsu gulta.

5. Spoguļi nekādā gadījumā nedrīkst atspoguļot nepatīkamas vietas miteklī: netīrās veļas grozus, atkritumu spaiņus, klozetus.

6. Nedrīkst rāties uz sevi un tuviniekiem tieši spoguļa priekšā.

7. Priekštelpā vislabāk ir novietot lielu spoguli, kurā ikviens jūsu ģimenes loceklis var bez problēmām sevi aplūkot pilnā augumā. Ja spogulis par kādu tiesu “apgriež” jūsu tēlu – īpaši galvu vai kājas –, tas nav uz labu.

Kozireva ieliektie spoguļi un laika teorija

Krievu zinātnieks Nikolajs Kozirevs savulaik izstrādājis īpašas konstrukcijas spoguļus, kas ļauj labāk pētīt laika procesus. Par viņa konstrukcijām joprojām dedzīgi diskutē, savukārt ar viņa izveidotajiem ieliektajiem spoguļiem veiktās telpas ekranēšanas efekti ir fiksēti, bet aizvien nav izskaidroti.

Kozirevs noformējis savu īpašo laika teoriju, kas pauž, ka laiks nav abstrakts jēdziens un tam piemīt konkrēts virziens un enerģija. Atbilstoši šai teorijai laikam var būt arī atpakaļvirziens, taču pasaulē ar tādu laika plūdumu visam būs spoguļveidīgi pretējas īpašības (piemēram – cilvēkiem sirds būs vairāk labajā pusē un tamlīdzīgi).

Kozireva spoguļu iekārtas tātad iedarbojas uz bioloģiskajiem objektiem. Tās ir cilindriskas spirālveida konstrukcijas, kas izgatavotas no īpaša alumīnija sakausējuma, turklāt to iekšienē vēl ievietota lāzera iekārta. Ārēji tās līdzīgas tomogrāfam. Kozireva teorija pauž, ka šādas spoguļu konstrukcijas spēj ekranēt un sablīvēt laiktelpas plūsmas.

Sibīrijas eksperiments ar spoguļiem

Pagājušā gadsimta 90. gadu sākumā šādas spoguļu sistēmas izmantoja eksperimentos, kurus veica Krievija ZA Sibīrijas nodaļas Eksperimentālās medicīnas institūtā. Cilindriskās spirālēs ievietoti cilvēki izbaudīja visdažādākās anomālās psihofiziskās sajūtas. Atrodoties Kozireva spoguļu iekšienē, cilvēki fiksējuši “iziešanu ārpus sava fiziskā ķermeņa”. Tie, kuri šajā kamerā pavadījuši vairākas stundas, sajutuši sevi kā senu vēsturisku notikumu līdzdalībnieku vai arī redzējuši nākotnes notikumus. Fiksēta telekinēze, telepātija un domas translācija lielā attālumā.

Kas gan varētu būt tik īpašs ieliektajos spoguļos? Tieši tāpat kā parastie “plakanie”, arī ieliektie spoguļi atstaro gan redzamās, gan neredzamās enerģijas, cilvēka “smalkos” starojumus, vienlaikus to visu vēl arī pastiprinot. Taču ieliektajiem spoguļiem ir kāda būtiska īpatnība, proti, to fokuss ir staru atspoguļojuma saskaršanās vieta telpā. Pagaidām tas ir tikai konstatēts fakts, precīza skaidrojuma nav.

Zinātne un joprojām neizskaidrojamais

Vieni no pirmajiem ar šīm neparastajām spoguļu īpašībām sastapās Florences pētnieki. 1667. gadā apjomīgā darbā aprakstīts eksperiments: pietiekami lielā attālumā no 200 kilogramus smaga ledus bluķa uzstādīja ieliektu spoguli un konstatēja, ka tā fokusā gaisa temperatūra ievērojami samazinājusies. No tā secināts, ka aukstums, tieši tāpat kā siltums, izplatās starojuma veidā.

Mūsdienās, balstoties termodinamikas likumos, mēs laikam runātu par citu mehānismu, proti, ne jau aukstums nokļūst spoguļu fokusā, bet gan siltums no tā it kā “izsūcas” un aizplūst prom. Tātad ieliektam spogulim piemīt ne tikai uztverošās, bet arī raidošās antenas īpašības. Šo efektu plaši izmanto radiotehnikā, piemēram, paraboliskajās televizora antenās.

Eksperimenti ar Kozireva spoguļiem veikti arī gluži lietišķos nolūkos, piemēram, medicīniskai diagnosticēšanai un ārstēšanai no attāluma. Mūsdienās jau daudzviet izmanto speciālas spoguļu – lāzeru sistēmas, kas uzbūvētas atbilstoši Kozireva idejai. Tās gluži reāli izmanto cilvēku ārstēšanai, turklāt dažas slimību formas (piemēram, psihosomatiskās) ārstē apbrīnojami efektīvi – cilvēki pārvēršoties, kā mēdz teikt, acu priekšā.

Zinātnieki šīs metodes būtību īsumā komentē šādi. Ārstēšanas laikā veidojas it kā vēršanās pie katra slimnieka subjektīvā (individuālā, personīgā) laika. Ikviens cilvēks esot laika avots, taču regulāri zaudē, izsēj vējā šīs plūsmas, bet ārsti ar īpašu spoguļu ekrānu tās visas atkal uz neilgu laiku savāc. Šim nolūkam slimniekus ievieto speciālā kamerā, kas aprīkota ar Kozireva spoguļu sistēmu, un tie ekranē cilvēka iekšējo lauku, neļaujot tam izkliedēties.

Pētnieki uzskata, ka šie fenomeni ir Zemes informatīvā lauka reakcija uz “iedziļināšanos” tajā ar cilvēka domu formām. Rodas jautājums: cik liels spēks piemīt informācijai, ja tā spēj izraisīt tāda veida fiziskas parādības?

 

Pievienot komentāru

Komentāri (1)

  1. Reimonds Mūdijs grāmatas “Dzīve pēc dzīves” autors esot veicis pētījumu. Cilvēks ieiejot mazā, skapjveidīgā ar melnu samtu apdarinātā istabiņā. Apsēžas uz zema krēsla pretī spogulim. Tas atspoguļo nelielu ēnu, ko rada maza lampiņa aiz šī krēsla. Kad durvis aizveras, ienācējs paliekot izolēts no ārpasaules. Pirmais iespaids varot būt baigs. Taču ar laiku acis pierodot pie tumsas, elpošana kļūstot dziļa, sirds nedauzoties tik strauji. Cilvēks samierinoties un sākoties eksperiments. Spogulī redzamais attēls – mirušais, kuru cilvēks vēlas šeit satikt. Attēls nav līdzīgs televizorā redzamam, bet pilnīgi reāla trīsdimensiju būtne, ar kuru var uzsākt nopietnu sarunu, piemēram, par gara dzīvi, par tā apstākļiem viņā saulē utt. Gari stāsta par garīgo mieru paralēlajā pasaulē, dažreiz arī pajoko. Šo garu sastapšanas tehnoloģiju Mūdijs apguvis, pētot seno grieķu paņēmienus, kuri šim nolūkam izmantojuši alas. Tur, pateicoties atspīdumu spēlei, orākuli iesvētāmos kontaktējuši ar mirušajiem.
    Mūdijs pat neesot cerējis, ka 70% gadījumos notikšot dzīvo tikšanās ar mirušajiem. Trešā daļa dalībnieku skaidri esot pazinuši mirušo balsi. Citi pārdzīvoja telepātiskus sakarus. Šerila Mūdija, kuras pirmo vīru nosita elektrība, ne tikai redzējusi savu vīru, bet sajutusi viņa ādas smaržu. Tas bija neticami. Viņa esot saukusi: “Neaizej!” Bet viņš tikai pasmaidījis un pamājis ar roku.

    Tātad gara nemirstība, viņpasaule, Dievs pierādīts arī zinātniski.

Vietnes "nozagts.com" un "Toma joki" nonākušas arī Drošības policijas redzeslokāSavstarpēji saistītās interneta vietnes "nozagts.com" un "ukradeno.com", kā arī viena no populārākajām sociālā tīkla "Facebook" lapām latviešu valodā "Toma joki" ir Drošības policijas redzeslokā, tomēr dienesta pārstāvji nekomentē šo interneta resursu saistību ar personām, kas saņem Krievijas finansējumu un izplata Krievijas ideoloģisko propagandu.
FOTO: Divi BMW "nesadala" Marijas ielu; viens ietriecas graustā (2)Pēc divu "BMW" automašīnu sadursmes Elizabetes un Marijas ielas krustojumā šovakar, viena no tām ietriecās Marijas ielas graustā.
Uzmanību, šoferīši! Rīt darbu uzsāks vēl 20 stacionārie fotoradari; arī Grobiņā, Līgatnē, Rubenē (6)Pamatojoties uz Ministru kabineta 8.novembra konceptuālo ziņojumu par stacionāro fotoradaru ieviešanas gaitu, otrdien, 6.decembrī uz Latvija autoceļiem sāks darboties otrajā kārtā paredzētie 20 stacionārie fotoradari.
Draugiem Facebook Twitter Google+