Mobilā versija
-0.3°C
Evija, Raita, Jogita
Sestdiena, 3. decembris, 2016
13. oktobris, 2015
Drukāt

Nost ar liekulību. Saruna ar scenogrāfu un režisoru Reini Suhanovu (4)

Foto - Timurs SubhankulovsFoto - Timurs Subhankulovs

Valmieras teātrī no četriem šīs sezonas pieskārieniem Rainim un Aspazijai viņu 150. jubilejas gadā trīs uzticēti režisoram Reinim Suhanovam. 2016. gada martā Lielajā zālē Inese Mičule iestudēs Aspazijas “Vaideloti”, bet Reinis Suhanovs radījis savdabīgu triloģiju, jo tūlīt pēc bērniem domātās izrādes “Bērns, vārdā Rainis”, kura savu skatuves dzīvi Apaļajā zālē sāka 11. septembrī, ķēries klāt nākamajiem diviem darbiem, kuros atspoguļosies Latvijas dižgaru daiļrade. 21. gadsimta cilvēka acīm režisors pārlasa Aspazijas “Sarkanās puķes” un Raiņa “Vētras sēju”, kas LNT Mansardā pirmizrādi piedzīvos 1. decembrī.

Bet “Sarkanās puķes” priekškaru vērs jau parīt, 15. oktobrī.

– Jums, Reini, Aspazijas un Raiņa jubilejas gadā sanākusi tāda savdabīga triloģija?

R. Suhanovs: – Jā, ļoti ceru, ka tā arī būs triloģija.

– Kā veidojušās jūsu paša attiecības ar Raini un Aspaziju?

– Man nav sliktu atmiņu, nekādu negatīvu emociju no skolas laikiem, kad būtu bijis jācīnās ar skolā uzspiestu viedokli, ka Rainis pāri visam. Pats nonācu pie atziņas, ka Rainis un Aspazija ir dziļi autori, studējot Kultūras akadēmijā. Aizmetnī doma ķerties pie dzejoļu krājumiem radās jau pasen, pēc Viestura Meikšāna iestudētā Raiņa “Zelta zirga” tepat, Valmieras teātrī, kur biju scenogrāfs. “Sarkanās puķes” un “Vētras sēja” ir abiem dzejniekiem ļoti būtiski krājumi. “Sarkanās puķes” runā par iekšēju brīvību un cilvēka nepieciešamību pēc cieņas, personības attīstības, prieka un laimes, bet “Vētras sēja” vairāk skar nosacīti ārējo brīvību. Šis krājums ir krietni politiskāks, skaļāks. Abi krājumi radīti laika griežos, abi ietekmējuši milzīgus procesus, jo ir ļoti spēcīgi un atklāti pret dzīvi. Man bija ļoti interesanti izrauties teātrī no sadzīviskā, un dzeja ir ļoti brīnišķīgs veids, kā to izdarīt, kaut prasa citus izteiksmes līdzekļus gan no režisora, gan aktieriem. Dzeja ir noķertas un pierakstītas jūtas. Sāpīgas, spēcīgas. Laba dzeja atklājas ļoti intīmi un personiski. Esmu līdz nervu galiem atkailinātas dzejas cienītājs, man arī šodien aktu­āls liekas, piemēram, klasiķis Veidenbaums, kura mērķis nebija izdot dzeju grāmatas. Rakstīt dzeju bija viņa eksistences veids. Kad pēc Veidenbauma nāves Jelgavā klīda rokrakstā pārrakstītas agri aizgājušā poēta dzejas, no tām ārkārtīgi ietekmējās arī Aspazija. Un radīja savas “Sarkanās puķes”. Veidenbaums, kurš nekļuva par dzejnieku ar izdotu grāmatu kaudzi kā Aspazija un Rainis, ar savu spēju lietas, emocijas, dzīves faktus ietērpt precīzos, nesaudzīgos vārdos, izraisīja eksploziju tā laika literatūrā, kuru ķēdes reakcijā patērējam arī šodien. Veidenbaums rezumēja laiku. Šodien, kad skolotāja Āgenskalna ģimnāzijā iedod analizēt jauniešiem viegli sarkastiskam Ziemassvētku skaitāmpantiņam līdzīgo Krivades dzejoli “Svētīgi”, atklājas, ka jauna cilvēka ironija par liekulību ar pāris necenzētiem vārdiem pa vidu, lūk, ir notikums, ko Saeimā apspriež tikumības komisija! Lai raksturotu kādu problēmu, ne vien dzejniekam, arī jebkuram cilvēkam kādreiz prasās stiprāks vārds. Pat, ja tas ir netīrs un aizgūts no svešas valodas. Kad Ušakovs tik ļoti uztraucas, ko bērniem skolā māca, nāk prātā, kā pirms pāris gadiem nāca klajā slavenais ieraksts no Rīgas domes sēdes, kur tas pats Rīgas mērs ar sev blakus sēdošo politiķi ne tādus vārdus vien minēja, turklāt runājot par konkrētu cilvēku. Viņiem tā bija ikdienas valoda, nevis izteiksmes līdzeklis. Mūsu sabiedrība pacieš, ka ministrs uzbrauc dievlūdzējam vai valsts iestādes vada aizdomās par krimināliem noziegumiem turēti vai pat jau notiesāti cilvēki. Sabiedrība to uztver kā dzīves normu, dzeja ne. Naudas noziegumi vairs vispār netiek uzskatīti par noziegumiem. Vienalga, cik miljoni gājuši zudībā. Dzeja to nepiedod. Un tāpēc pret dzeju arī vēršas. Savā laikā Rainim un Aspazijai vajadzēja izlaist savas grāmatas cauri īstai cenzūrai. Aspazijas “Sarkanās puķes” ar savu atklātību un nostāju, ka ikvienam cilvēkam ir tiesības piepildīt savu dzīvi un īstenot sapņus, satricināja tā laika valdošo eliti tāpat kā mūsdienu liekuļus, “ušakoviem” līdzīgos – tieša un atklāta valoda.

Pievienot komentāru

Komentāri (4)

  1. Starp citu, pēdējā komentārā ir vismaz divas pieturzīmju kļūdas, par stila kļūdām nemaz nerunājot. Tāda, lūk, tā valoda! Jaunieši lasa un mācās arī to. Droši vien ir jautājumi, par kuriem jādiskutē, bet briesmīgi ir ļauties autoritāriem/totalitāriem uzskatiem un neiecietībai.

  2. Dzejniece izliek savu dvēseli un skatu uz dzīvi. Lai nu tā būtu, bet iedomāties, ka, degradētu cilvēku valoda neiespaidos jauniešus varētu, lai nu kurš, bet ne cilvēks, kas grib būt režisors. Režisoram jābūt tādam, kura darbs, katra aktiera izteiktā replika, katrs vārds un skatiens iespaido skatītāju, nevis sevis apliecināšanai. Iespaido, un tādēļ skolā pret degradējošiem faktoriem jācīnās, ne jātiražē.

  3. Paldies par iedvesmojošo viedokli! Savā ziņā atsauca atmiņā radošo cilvēku uzdrīkstēšanos XX gs. 80.gadu otrajā pusē. Tieši jums, mākslā esošajiem, jāuzrunā sabiedrība, lai nepārvēršamies par baru!

    • es jums rādīšu ! Atbildēt

      Ne soli bez jēlībām !
      Atmostoties pateikt jēlību !
      VISUR uzrakstīt pa jēlībai !
      Audzināt jauno paaudzi jēlībās !
      Tas nav CILVĒKS, kurš nezina vismaz 3 jēlības !
      Lai dzīvo jēlības !

Latvijā iedegas Ziemsvētku egles, sākas rūķu darbnīcas un Adventa koncertiZiemassvētku gaidīšanas laikā arvien vairāk un vairāk sirsnīgu sarīkojumu gaida ģimenes.
Draugiem Facebook Twitter Google+