Viedokļi
Komentāri

Māris Antonevičs: Nostalģija pēc dzīves padomju krātiņā 16


Alfrēds Rubiks
Alfrēds Rubiks
Foto – Ieva Čīka/LETA

Pirms dažām dienām Krievijas medijs “Lenta.ru” publicēja ziņu (?) ar izaicinošu virsrakstu “Жители Латвии захотели в СССР” (“Latvijas iedzīvotāji sagribējuši uz PSRS”). Sākotnēji domāju, ka tie būs kādi savdabīgi interpretēti aptaujas dati, kas ik pa laikam pie mums parādās. Taču izrādījās vēl primitīvāk – visa ziņa bija balstīta uz bijušā Latvijas PSR kompartijas pirmā sekretāra Alfrēda Rubika izteikumiem. Jāpiebilst, ka tie izmakšķerēti no plašāka raksta aizvadītās nedēļas žurnālā “Mājas Viesis”. Rubiks ir tikai viens no žurnālista iztaujātajiem cilvēkiem. Turpat ļoti skarbi par padomju laikiem runā, piemēram, dzejnieks Knuts Skujenieks, arī Rundāles pils direktors Imants Lancmanis, kurš saka: “Nekad neesmu sapratis, kā var ilgoties pēc cietuma.” Bet Krievijas ziņu aģentūrai “Latvijas iedzīvotājus”, protams, pārstāv viens pats Rubiks. Tas nepārsteidz…

Tomēr pie Rubika izvirzītajiem argumentiem ir vērts pakavēties, jo apmēram tādus pašus parasti piesauc arī citi, kas “nostalģē” pēc padomju laikiem. Šīs grupas ir viegli iezīmēt – pārsvarā gados vecāki cilvēki, cittautieši un tie, kas ar kaut ko neapmierināti. Ja tas viss pārklājas, tad atbilde ir viegli paredzama.

Rubiks: “Padomju laikā cilvēki brauca uz Latviju, lai šeit dzīvotu un strādātu, bet tagad simtiem tūkstošu aizbraukuši projām. 80. gadu beigās Latvijā bija gandrīz 2,7 miljoni iedzīvotāju, tagad palikusi knapi puse.”

VISU RAKSTU MEKLĒ ŠEIT: Zūd nostalģija pēc padomju “paradīzes”

Šis, šķiet, ir visbiežāk piesauktais arguments par labu PSRS. Daži pat aizrunājas tiktāl, ka sāk salīdzināt nesalīdzināmo – okupācijas laika represētos un tos, kas pēc Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā devušies darbā uz rietumvalstīm. Protams, Latvijas depopulācija un nepietiekamā ekonomiskā izaugsme ir būtiskas problēmas, kas jārisina, tikai nav jēgas to salīdzināt ar režīmu, kas iedzīvotājus turēja kā krātiņā. Varam tikai minēt, cik cilvēku te būtu palicis, ja robežas tiktu atvērtas 70. vai 80. gados. Kaut uz neilgu laiku! Tas tikai filmās tika rādīts, ka padomju ļaudis nosoda un nicina Rietumu dzīvesveidu, patiesībā ļoti daudzi pēc tā ilgojās un pat tādi nieki kā no jūrniekiem nopirktas ārzemju košļājamās gumijas vai populāru zīmolu iepirkuma maisiņi daudziem bija liels dārgums. Kā vispār var uzdot PSRS migrācijas politikas gaitā Latvijā iesūtītos viesstrādniekus un militārpersonas kā labas dzīves rādītājus?

Rubiks: “Vēl tagad cilvēki nāk man klāt un saka, ka manā laikā dzīvot bijis labāk. Nevar apšaubīt to, ka vienkāršam ierindas cilvēkam padomju laikā bija vieglāk, cilvēki redzēja perspektīvu, ar cerībām raudzījās nākotnē.”

Interesanti, ka “vienkāršo cilvēku” vārdā runā tāds, kurš pat padomju laikā nemaz tik “vienkāršs” nebija, bet gan izmantoja tā laika elites priekšrocības (ar visām pieejām specveikaliem un citiem labumiem). Padomju laika “vieglums”? Tas varbūt izpaudās tajā, ka nebija izvēles – ne sadzīvē, piemēram, pie veikala plaukta, ne ideoloģiski. Biedrs Rubiks gan neizskaidro, kas tā par “nākotnes perspektīvu”, ko visi tolaik saskatīja. Tas laikam no marksisma-ļeņinisma teorijas par “gaišo komunisma nākotni”.

Saistītie raksti

Rubiks: “Tolaik mēs uzcēlām tūkstošiem dzīvokļu gadā, ko cilvēki saņēma par brīvu. Jā, uz dzīvokli bija jāgaida rindā un tie nebija tik grezni kā tagad, bet kurš gan tagad var atļauties nopirkt to grezno dzīvokli? Tie, kas ir sazagušies vai nodarbojas ar spekulāciju, ko tagad lepni sauc par biznesu!”

Gandrīz vai jāuzteic Rubiks par to, ka viņš tomēr bijis tik godīgs, lai pieminētu vārdu “rinda”. Jā, tas tiešām ir vārds, kas visspilgtāk raksturo padomju laikus. Piecpadsmit gadi rindā uz dzīvokli, divdesmit – uz vieglo automašīnu, par kuru gan tāpat nācās samaksāt tam laikam iespaidīgu summu. Bet, kamēr gaidi šīs garās rindas, – nelieli ikdienas “treniņi” rindā pēc desas. Var jau kritizēt, ka šobrīd dzīves dārdzība Latvijā neatbilst iedzīvotāju ienākumu līmenim, bet ir briesmīgi, ja padomju laiki tiek pasniegti kā labas dzīves etalons.

LA.lv