Sports
Citi sporta veidi

Nav korekti paralimpiešu sasniegumus pielīdzināt profesionāļiem 29


Izglītības un zinātnes ministrs Kārlis Šadurskis
Izglītības un zinātnes ministrs Kārlis Šadurskis
Foto – Ieva Makare/LETA

Latvijas paralimpieši veiksmīgi startējuši pasaules čempionātā vieglatlētikā Londonā un var pretendēt uz dāsnām valsts prēmijām.

Diānai Dadzītei trīs zelti, Dmitrijam Silovam – viens, Aigaram Apinim – sudrabs. Visticamākais, Ministru kabinets brašos sportistus prēmēs ar maksimālo prēmiju, kas par pirmo vietu ir vairāk nekā 28 tūkstoši eiro, par otro – vairāk nekā 17 tūkstoši. Viņu treneriem un apkalpojošam personālam pienākas uz pusi mazāka summa, bet biedrība “Latvijas Paralimpiskā komiteja” par sportista uzvaru var pretendēt uz naudas balvu līdz 35 tūkstošiem eiro paralimpiskā sporta attīstībai.

Skaitļi kā skaitļi – citam tās šķiet milzīgas summas, oligarham – piliens jūrā. Bet lietas būtība ir citā apstāklī, proti, 2012. gadā, vēloties izpatikt publiski aktīvu vēlētāju grupai, valdība (pirmajās rindās šīs idejas virzīšanā bija ministri Ilze Viņķele, An­dris Vilks un Roberts Ķīlis) pielīdzināja paralimpiešu prēmijas olimpiskajiem sasniegumiem (līdz tam bija uz pusi mazākas), taču tas nebija nekas vairāk kā pliks populisms un kolēģiem nepietika drosmes iebilst. Pateikt, ka valstij balva jāpiešķir par sasniegumiem, kas iedvesmo nāciju, nes valsts vārdu pasaulē, bet šajā gadījumā tas viss ir tā – starp citu. Un to var redzēt arī amatpersonu attieksmē. Jā, Ministru prezidents Māris Kučinskis savā “Twitter” kontā apsveicis paralimpiešus, bet Izglītības un zinātnes ministrs Kārlis Šadurskis, tāpat arī viņa labā roka sporta jautājumos Edgars Severs to nav izdarījuši. Piemēram, Severs iepriekšējā mēneša laikā sūtījis virtuālus sveicienus strītbolistiem par uzvaru Eiropas kausā, Inesei Tarvidai par bronzu pasaules čempionātā teikvondo, Latvijas sieviešu basketbola izlasei par kvalificēšanos Pasaules kausam.

Nav šaubu – arī paralimpieši iegulda lielu darbu, lai būtu labāko vidū. Dadzīte pat trenējusies piecas sešas stundas dienā. Nav tik daudz mums lielo profesionāļu, kas sevi attīstītu tik centīgi. Tomēr nemānīsim paši sevi – paralimpiešu sasniegumi nācijas pašapziņas veidošanā nav pat pieci procenti no tā, ko paveikuši, piemēram, Aļona Ostapenko, Mairis Briedis vai Kristaps Porziņģis. Turklāt viņiem ir ļoti ierobežota konkurence – mazāk nekā desmit atlēti, no kuriem daži rezultātā atpaliek apmēram uz pusi, tātad piedalās vienkārši kvoruma pēc.

Protams, var jau teikt – man nav žēl vai – labāk, lai iedod sportistiem, nevis paši nozog. Man arī nav žēl, un saprotams, ka no nepiešķirtajiem 50 tūkstošiem valsts bagātāka nekļūs. Turklāt vēl viens grāvis ir prēmijas profesionāļiem (Ostapenko, Brieža piemērs), kas liecina tikai par to, ka amatpersonām vai nu nav sajēgas par lielā sporta kārtību, vai arī – spēja iet pret tautas kori, kas pieprasa prēmijas un ordeņus.

Izglītības un zinātnes ministrijā šobrīd veido jaunus noteikumus par naudas balvu piešķiršanu, pārskata kritērijus, ir doma izveidot atsevišķu komisiju, kas “nosvērs izcilību”. Jau esot panākta vienošanās, ka paralimpiešu prēmijas nogriezīs uz pusi jeb atgriezīsies pie iepriekšējās kārtības.

LA.lv