Mobilā versija
+5.6°C
Sarmīte, Tabita
Piektdiena, 9. decembris, 2016
25. novembris, 2014
Drukāt

“notis pārplīst kā ziepju burbuļi” (1)

Foto no personīgā arhīvaFoto no personīgā arhīva

Dzejnieks, leģendāro “Līvu” tikpat leģendāro dziesmu “Bailes par ziņģi”, “Spoku koks”, “Rožu laukums”, “Notiksies kam jānotiek” un “Ziņģe par bailēm” autors Aivars Neibarts (5.12.1939. – 1.02.2001.), kuru mēdza mīlīgi dēvēt par Ņurbuli, šoruden svinētu savus 75 gadus.

Dzimis Liepājā, neilgu laiku bērnībā kopā ar ģimeni pavadījis bēgļu gaitās Vācijā, Ņurbulis bija rīdzinieks, Pārdaugavas iedzimtais, līdz sirds dziļumiem, gluži kā Čaks. Neibarts uz Rīgu skatījās mīlošām acīm, viņa dzejā tā atplaukst un kļūst vienlaikus tuva, šeit un tagad esoša un pārlaicīga.

Taču tikpat labi un dabiski Ņurbuļa pasaules kartē iederējās vieglu roku noplūkti un meistarīgi pārveidoti, pārsvaigoti latviešu tradicionālās kultūras, folkloras personāži un citāti, dabas elementi un sadzīves priekšmeti. Rotaļas ar vārdiem, dzirkstošas un elegantas metaforas, negaidīti un trāpīgi jaunvārdi – tas viss iezīmē Aivara Neibarta dzejas karti – katrs dzejolis kā ceļš, kurš vilina dziļāk un dziļāk, tālāk un tālāk, līdz attopies apžilbis un priecīgs pašā viducī pasaulei un vairs nesaproti – šai vai citai kādai.

Ekspresīvs un paradoksāls, Neibarts nebija daudzrakstītājs, taču katrs viņa dzejoļu krājums (kopā dzīves laikā – seši pieaugušajiem un divi bērniem, pats Ņurbulis gan būtu teicis – garļaužiem un īsļaužiem) bija gaidīts Notikums. “Mācos lasīt” (1968), “Lasāmgabali” (1973), “Reizesrēķins” (1979), “Kvadrātsaknes” (1984), “Vārdošana” (1990), “Aiz septiņām mūžībām” (2000) pieaugušajiem, “Rūķis kā jau rūķis” (1984) un “Rīgas puika” (1987) bērniem. Pēc nāves iznākuši vēl vairāki krājumi kā gar-, tā īsļaužiem. Vēl daudz dzejoļu esot palicis rokrakstā, un dažus no tiem dzejnieka dzīvesbiedre Sarmīte Neibarte uzticēja publicēšanai “Kultūrzīmēs”.

***

Segloju smilgu –

jāju

pūcīti

lūkoties. Tak

jau pirmajā dancī

naģīte manim

nomina kāju. Nu

esmu purvā. Nu

seglošu

siekstu …

***

uzvara

varu

uzvāra

verdošā

virumā

antiņš

sirdi

applaucē

***

traka būšana

aizsiesim

ragus mezglā

un tiem kuriem

ragu nevaid lai

sien mezglā

mēli meli savu un

Dieva dotajā

bodītē lēti

nopirksim

humpalu humāno palīdzību

ragutiņas ar kurām

vedīsim uz

mežu

paši sevi kā jau

izsenis

latviešu

nācijai tas nācies

aiznaglosim

dzīvestībai duravas ar

likteņa naglām nadzīgām un

pārkodīsim

riekstu kura

kodolā

paši esam

aizmīlēsim

latvju

meitas mietpilsones kuras

bērnus

radīt prot un

radīsim

Latviju baltu kā

meitēnu kura

ļauna nepieprot

***

Cik auksti un vareni

šie cienīgi cēlie

Lutauši. Kad

viņi staigā –

pēdās ledusputni

leduskalnus perē. Kad

viņi runā –

kraupaina krusa no

mutes zēģelē. Bet, kad

žvīks un žvāks,

pērkonus zibeņus spļauj,

viņi saņem sevi rokās –

divās krampjainās lāstekās. Un pat

pekles katlos

viņi nekad neizkūst un

mūžam vārās –

cilvēki centīgi cēlie.

***

notis pārplīst kā

ziepju burbuļi

gičas stīgas pārtrūkst kā

pinekļi sapuvuši jo

atkal

sīmaņu haralds spēlē

apses lapas trīcošās

Pievienot komentāru

Komentāri (1)

  1. ”traka būšana” vienreizēji mūsdienīgi. dzejā ir gaišredzība.

Draugiem Facebook Twitter Google+