Noturēt līdzsvaru. Saruna ar Latvijas Televīzijas ziņu dienesta raidījuma vadītāju Sandru Zviedri 6
Latvijas Televīzijas ziņu dienesta raidījuma vadītāja Sandra Zviedre jau labu laiku “Panorāmas” vakarus iemainījusi pret ziņu producēšanu LTV dienas ziņās, brīvajā laikā palīdz vadīt tautas deju koncertus un atzīst, ka dzīvesbiedra, dziedātāja Andra Daņiļenko koncerti viņu spēj aizkustināt līdz asarām.
Pēc ilgiem gadiem “Panorāmā” tagad no ziņu pasniegšanas esat pārslēgusies uz to tapšanu. Nepietrūkst vakara ētera un kadra spožuma?
Tagad ēnu dienās un praksē jaunieši jautā – kas jādara, lai pēc iespējas ātrāk nokļūtu kadrā? Es saprotu šo vēlmi, tomēr, atklāti sakot, man darbs kadrā nekad nav bijis pašmērķis. Uzskatu, ka mans ceļš televīzijā ir nejaušība – sāku Vidzemes televīzijā, strādāju neatkarīgo producentu apvienībā, braukāju, veidoju sižetus par uzņēmējiem, bet liktenīgas sakritības dēļ televīzijas kafejnīcā mani uzrunāja Ansis Bogustovs, sakot, ka “Rīta bumā” ir pārmaiņās un varbūt es varētu. Tā šis ritenis iegriezās un Latvijas Televīzijā esmu jau 19 gadus. Neesmu lūgusi nevienu darbu, nevienu amatu, viss noticis pats no sevis. Ja vajag, lūdzu, esmu nakts ziņās, novadu ziņās. Pirms trim gadiem pirmoreiz mūžā pēc savas iniciatīvas lūdzu LTV ziņu dienesta vadītājai Ivetai Elksnei iespēju aiziet no “Panorāmas”. Pārgāju citā ampluā – tagad mans lauciņš ir dienas ziņu producēšana un ēters. Šī bija caurcaurēm manis pašas izvēle, un esmu par to ļoti priecīga. Šis ir saturs, kuru kopā ar kolēģiem veidoju es pati. Ļoti radošs darbs, tāpēc nav nekāda rūgtuma par iešanu aizkadrā.
Mediju vide, kopš tajos darbojaties, ir krietni mainījusies. Varat salīdzināt – toreiz un tagad?
Protams, tagad dinamika ir daudz lielāka un neviens vairs nenēsā kasetes koridoros. Ir bijuši daudzi labi gadi, tomēr šobrīd mūsu ziņu dienests, lai piedod sāncenši, ir izcilnieku komanda ar ļoti stingru vadību un pleca sajūtu. Esmu dzīvojusi pēc vadmotīva – visi man labi bija, ja es pati laba biju. Nekad nelecu uz ecēšām. Drīzāk klusām izdarīšu, nesaņemot novērtējumu vai atalgojumu. Ja vajag darīt kopējās lietas labā – lūdzu! Esmu mazgājusi traukus vēlēšanu naktī un rāpojusi zem kamerām 200 cilvēku auditorijas vidū, lai kolēģim pienestu ūdens glāzi. Nekad neesmu smādējusi nevienu darbu – administrējusi, skrējusi prezidentam pretī nakts vidū, rakstījusi aizkadra tekstus. Tādi ir visi mani kolēģi – to jūt ārkārtas situācijās, kad pieslēdzas visi – zvana nakts vidū, mobilizējas, buras, analizē un pēta līdz nakts melnumam. Skatītāji to jūt, jo mūsu sniegtā informācija ir rūpīgi veidota, uzticama. Tāda halturēšana pa roku galam ir pilnībā izslēgta – svarīgākais ir tas, ka mēs pildām šo sabiedrības sargsuņa funkciju.
Pastāvīgā būšana sardzē neizbēgami atstāj pēdas dzīvē ārpus televīzijas?
Varbūt meita (Elīna, 12) no tā cieš, lai gan brīvdienās tomēr esam kopā. Vīrs (dziedātājs un Latvijas Nacionālā teātra vokāla pedagogs) ir “radošais” tāpat kā es. Viņš bieži nav mājās tad, kad esmu es. Ja es ar to nevarētu sadzīvot, jau sen būtu bijis jāmet plinte krūmos. Esmu izgājusi dažādas grūtības pakāpes. Smagākais bija krīzes laiks, kad televīzijā piedzīvoju kolēģu atlaišanu un nācās darīt vairāku cilvēku darbu – strādāju rīta raidījumā, vakarā rakstīju ziņas, biju ēterā. Tomēr tajā brīdī domāju – labi, ka man vispār ir darbs! Jā, ir nežēlīgi grūti, bet man ir ģimene un nav citu variantu. Tomēr labi jūtos tikai tad, kad varu sev pateikt – tu to esi izdarījusi!
Meitiņa nākotnē raugās žurnālistikas virzienā?
No televīzijas viņai ir dzimusi interese – stils. Viņa ir gatava palīdzēt grimētavas meitenēm. Pagājušajā gadā viņa pat “ēnoja” mūsu grima priekšnieci, šogad vēlas to pašu. Tētim no Amerikas koncertiem bija pasūtītas īpašas krāsu paletes. Savu garderobi viņa izvēlas pati. Man nav pretenziju, nepieprasu, lai viņa strādātu, piemēram, bankā. Vienīgi manu sirdi silta tas, ka viņai visai labi sokas latviešu valoda un literatūra. Allaž, tiekoties ar potenciālajiem žurnālistikas studentiem, uz jautājumu – kas man jāzina, atbildu – latviešu valoda! Mudinu jauniešu lasīt grāmatas, kaut vai datorā. Nereti, lasot ziņas no aģentūrām, teksti ir sausi, lakoniski vai, tieši pretēji, absolūti nesaprotami.
Mūsdienu mediju laikmetā populārs kļuvis apzīmējums “ētera personība”, ko nereti attiecina arī uz tiem, kuri tikko parādījušies ēterā.
Saprotu, ka šāda veida saukļi ir agresīvāks sevis pieteikšanas veids un tā ir mūsdienu publicitātes cena, tomēr, manuprāt, tas ir jānopelna – tāpat kā aktiera vai mākslinieka vārds. Protams gan starp kolēģiem, gan konkurentu raidorganizācijās redzu jaunus talantus, par kuriem ir prieks. Ja neuznāks zvaigznīšu brīdis, var izkristalizēties tādi, par kuriem varēs teikt – tur būs “drēbe”. Redzot viņus, atceros sevi, kad biju pilnīgi “zaļa”, tikai nedēļu nostrādājusi LTV rīta raidījumā. Toreizējais runas pedagogs, leģendārais aktieris un režisors Arnolds Liniņš darbinieku ballē pienāca pie manis un pateica ceļa vārdus visam mūžam – tu būsi lietaskoks, bet tikai tad, ja strādāsi! Man nepatīk vārds “diktore”, bet vēl sliktāks ir “televīzijas dīva”. Nekādā ziņā nevēlos kaut kā izcelt savu darba statusu.
Vai kādreiz nav vēlēšanās uz mirkli izkāpt no straujā ziņu upes plūduma, vienkārši atpūsties?
Es to daru, tikai ļoti rūpīgi šo izkāpšanu iepriekš plānoju. Mana baznīca ir teātris. Uz to nevaru aizskriet darba dienas vakarā, nesaposusies, bez ziediem aktieriem. Atslodzei skatos seriālus ar labiem aktieriem, izbaudu aktierspēli. Tā kā esmu valmieriete, reizēm palīdzu savējiem novadīt kādu tautas deju koncertu.
Uz vīra koncertiem ejat?
Laiku pa laikam gan es, gan meita aizbraucam līdzi. Andrim ir lielisks trio kopā ar Valdi Zilveri un Zani Jančevsku. Viņi ir konservatorijas studiju biedri un jūt viens otru pat nesaskatoties. Tur ir tāds nervs! Ja kāds pirms šiem Ziemassvētkiem būtu man teicis, ka varu apraudāties, kad Andris dzied, es smietos. Bet Zanes runātais Māras Zālītes teksts “Es tevi gaidīšu, bet ne pie pulksteņa, pie laika”, Valda spēlētā mūzika un, visbeidzot, dziesma… Man, sēdot lauku koncertzālē starp svešiem cilvēkiem, asaras birst! Atzīstos, arī no Nacionālā teātra izrādēm mūžīgi iznāku noraudājusies. Mākslas baudījums mani var ļoti sašūpot.
Tomēr emocionalitāte, lasot ziņas, nemaz nav vēlama…
Atzīstos, kafijā pie priekšnieces man ir aizrādīts par emocionalitāti ēterā. Esmu apsmējusies, bet citreiz arī apraudājusies, ja ziņa ir traģiska, ja ir cietuši bērni. Ja tev pašam ir bērni un notiek vardarbība, ciešanas, ir grūti noturēties. Tomēr tā ir darba specifika – noturēt līdzsvaru.
Pieturzīmes
Bez kā grūti iedomāties dienu?
Bez kafijas un agrā rīta, pavadot bērnu uz skolu, un bez maniem dievīgajiem kolēģiem.
Trīs vārdi, kas jūs raksturo vislabāk?
Draudzīgums. Atsaucība. Labestība. Arī tiem, kas man darījuši pāri, esmu piedevusi un palaidusi to prom no sevis.
Būtiskākais sasniegums darbā?
Visi speciālizlaidumi ārkārtas notikumu gadījumos – tie ēteri, no kuriem tu piecelies ar slapju muguru. Tie ir ļoti komplicēti, “uz nerviem”, tiešraides, kad visi strādā kā viena dūre un neviens nešķiro darbus, un tu nezini, kāds pavērsiens tūlīt gaidāms.
Labākā izklaide?
Teātris vai labs koncerts.
