Mobilā versija
-2.8°C
Baiba, Barbara, Barba
Svētdiena, 4. decembris, 2016
17. janvāris, 2014
Drukāt

Zolititūdē miruša darbinieka māte un sieva saglabā ģimeni

Foto - Anda KrauzeFoto - Anda Krauze

Šis ir patiess stāsts par lielām bēdām un lielu cilvēcību. Tikai notikumos iesaistīto ļaužu vārdi mainīti – tā vēlējās cilvēki, kuriem pēdējo mēnešu laikā nācies tik daudz pārciest. Kuru dzīvi neatgriezeniski mainīja 2013. gada 21. novembris. “Maxima”. Zolitūde.

Nelaime. Ļoti personiska


Ar Intu esmu pazīstama jau vismaz pārdesmit gadu, iznākam pat tādas kā radenes “no baltās ķēves septītajā augumā”. Kad iepazināmies, abas dzīvojām Zolitūdē. Inta ar dēlu Arvi, meitu Ingu un savu mammu mita trīsistabu dzīvoklī sešpadsmitstāvu ēkā, es ar savu ģimeni – divistabu dzīvoklī desmitstāvu betona kastē. Itin bieži ciemojāmies viena pie otras, Inta, šuvēja būdama, allaž man palīdzējusi ar savām prasmēm, arī es esmu centusies būt līdzdalīga viņas vajadzībās. Neuzmācīgu, bet pastāvīgu saikni turpinājām uzturēt arī tad, kad no Zolitūdes pārcēlos uz dzīvi citur.

… 21. novembra vakarā, kad visa Latvija, elpu aizturējusi, sekoja traģiskajiem notikumiem Zolitūdē, es televizora ekrānā ieraudzīju Intu, viņas sāpju, neziņas un izmisuma apzīmogoto seju. – Jā, dēls, mans dēls tur ir. Jā, viņš tur stādā, – šo Intas teikumu gluži kā apspiestu kliedzienu, atbildot uz kāda korespondenta vaicājumu, televīzija tajās dienās atkārtoja bieži. Un katrreiz tas asi skāra manu apziņu. Arvis? Tas klusais, simpātiskais puisis, kuru mūsu pazīšanās gados redzēju pieaugam? Tas nevar būt. Un tomēr bija. Nelaime arī man bija kļuvusi ļoti personiska.

4.56 – 


šo pulksteņlaiku Inta neaizmirsīs vairs nekad, jo tieši tobrīd glābēji no drupām iznesa Arvi.

– Vispirms uz nestuvēm ieraudzīju kādu sievieti, pārklātu ar brūnu mēteli. Pēc tam Arvi – viņa ikdienišķajās, man tik labi pazīstamajās darba drēbēs. Vēl ievēroju, ka vienas kurpes nebija, kāja ieauta baltā zeķē… Uz brīdi uzplaiksnīja neprātīga cerība – ja jau nav apsegta, tad dzīvs, varbūt savainots, vedīs uz slimnīcu, ārstēs, būs labi, – līdz sāpīgām niansēm baiso brīdi atceras Inta. Taču jau pēc mirkļa kļuva skaidrs, ka šī visgarākā nakts Intai un Arvja sievai Ivetai beigusies ar neatgriezenisku ziņu – Arvis ir miris.

Kad ieraudzīju Arvja vārdu bojāgājušo sarakstā, atcerējos kādu senāku sarunu ar Intu – viņa apmierināta stāstīja, ka Arvim tiešām patīkot tirdzniecības menedžera darbs Zolitūdes “Maximā”, turklāt darba vieta atrodas tikai piecu minūšu attālumā no mājām. Arvis bija atbildīgs par alkoholisko dzērienu nodaļu. Liktenīgajā dienā bija paredzēts, ka viņš rakstīs cenu zīmes noliktavā, taču Arvis šo pienākumu uzticēja palīgstrādniekam, jo pašam vajadzēja sekot preces izvietošanai tirdzniecības zālē. Ja viņš būtu palicis noliktavā, viņš būtu dzīvs… Kāpēc, kāpēc vajadzēja iet bojā tieši manam dēlam? – šis jautājums bez atbildes joprojām plosa Intu. Un citā realitātē nu jādzīvo arī Arvja sievai Ivetai.

Bija atraduši viens otru


Arvis ir bijis vienreiz precējies, taču šī laulība ātri izira. Oficiāli neizšķīries, Arvis atgriezās dzīvot pie Intas. Arvja pirmajā laulībā dzimuši divi bērni. Šis ir sarežģīts un sāpīgs ģimenes stāsta atzars, to pēc Intas lūguma vairāk necilājam.

Arvis un Iveta iepazinās, “Maximā” strādājot. Inta necenšas iztēlot, ka bijusi pārāk sajūsmināta, kad Arvis kādudien uz mājām atvedis līdzi Ivetu, tā sakot, ar visām mantām. Inta pieņēma situāciju, kāda tā ir. Galu galā – dzīvoklis gana plašs, jaunajiem sava istaba, viņai ar civilvīru – sava, un vēl viena kopīga. Ar laiku, soli pa solim, izrādījās, ka Arvis un Iveta ir gatavi nopietnām attiecībām. Inta uzskata – tieši Ivetas ienākšana Arvja dzīvē mudinājusi dēlu beidzot oficiāli šķirt pirmo laulību. Trīs gadus Arvis ar Ivetu nodzīvoja civillaulībā, bet pirms trim gadiem svinēja kāzas. Un izrādījās, visi kopā vienā dzīvoklī sadzīvo labi, pat ļoti labi.

– Ja šo gadu laikā mums gadījās kādi kašķi, tad, lielākais, par to, uz kura plītsriņķa pannu likt… Saimniekojām kopā, ēdām kopā. Iveta ar prieku un labprāt vienmēr kaut ko iegādājās kopējai saimniecībai – te jaunu dvielīti, kādu krūzi, jaunu kājslauķi… Ja jaunajiem gadījās kāds strīds, vispirms viens nāca man “pie vestes” pažēloties, tad otrs. Es uzklausīju, bet teicu – paši sākāt, paši arī salabstiet! Parasti jau pēc piecām minūtēm atkal bučojās… Ar Ivetu sapratāmies aizvien sirsnīgāk – dažkārt pat gulētejot zem spilvena atradu kartiņu, kur vedekla man bija veltījusi mīļus vārdus, – stāsta Inta.

Liktenis atkārtojas?


Inta ar savu nākamo vīru Andri draudzējās un cerējās gandrīz 14 gadus. Un laulībā nodzīvoja septiņus. Andris nomira 28 gadu vecumā. Diagnoze – galvas audzējs. Arī Intai bija tikai divdesmit astoņi, kad viņa palika viena ar divgadīgo Ingu un sešgadīgo Arvi. Inga tēvu vispār neatceras, Arvis gan atcerējās. Esot Intai reiz pat pārmetis, ka nav ņemts līdzi uz tēva bērēm. Un Inta visu dzīvi vienmēr savos šuvējas darbos, vienmēr rūpēs, vienmēr ciešā taupībā. Un vienmēr stipra – jo nebija jau izvēles būt vājai…

Iveta ar Arvi kopā bija sešus gadus. Arvim liktenis lēma 36 gadus. Ivetai tagad ir 27. Atraitne.

– Es tam visam esmu gājusi cauri un līdz kaulam izdzīvojusi. Es zinu, ko nozīmē zaudēt vīru. Un nu arī dēlu. Mēs abas saprotam un izjūtam, kā sāp otrai, – teic Inta.

Esam kopā


Varbūt tāpēc gandrīz vienīgais loģiskais variants, kas daudziem tomēr var šķist neierasts – arī pēc Arvja nāves Iveta paliek pie Intas. Jo tieši šeit viņa sešus gadus dzīvoja nevis kā ģimenē, bet te bija un joprojām ir viņas ģimene. Ivetas vecāki dzīvo citā Latvijas pusē, ir pusbrālis un pusmāsa, bet… jā, māju un sapratnes sajūta tomēr ir šeit, pie Intas.

– Mēs šobrīd esam stiprākais atbalsts viena otrai. Un arī asarās esam kopā. Svecīte, Arvi pieminot, vēl joprojām deg gan Ivetas, gan manā istabā. Zvanām viena otrai pat vairākas reizes dienā – lai vienkārši pajautātu, kā jūties, ko dari, ko satiki. Ļoti liels atbalsts man, protams, ir arī meita Inga – viņa kopā ar vīru strādā savā zemnieku saimniecībā Zemgalē. Tieši Inga bija tā, kas pēc Arvja bojāejas palīdzēja visu praktiski nokārtot. Es varu tikai iedomāties, kā viņai vajadzēja turēties, lai tiktu galā un turētu arī mūs, – atzīst Inta.

Uz mirkli pārtraucam sarunu – zvana Iveta. Bijusi atkārtotā vizītē pie zobārsta. Zobs neganti apsāpējies tieši pirms Arvja bērēm, tad gājusi pirmoreiz. Ārste, Ivetas skumjo stāstu uzzinot, maksu par pirmo vizīti nav ņēmusi.

Kopīgas pastaigas, iepirkšanās, ikdienišķas sarunas, klusēšana – tas viss abām sievietēm palīdz noturēt trauslo dzīves ēku, kuras pamati tik ļoti satricināti. Ivetu pēc Arvja zaudējuma naktīs moka bezmiegs, trauksme, jālieto miega zāles. Intai ir trešā invaliditātes grupa – jau pirms vairākiem gadiem viņai veikta sarežģīta operācija. Tagad, protams, aktivizējušās visas iespējamās kaites. Inta rāda veselu recepšu vēdekli – bijusi vizītē pie ģimenes ārstes…

Februārī abas sievietes izmantos valsts veselības rehabilitācijas programmu cietušo tuviniekiem un dosies uz sanatoriju Jūrmalā, lai desmit dienu ārstniecības kursā kaut nedaudz atgūtos pēc smagās traumas.

Visu šo laiku uz cerības stara gan Intai, gan Ivetai palīdzējusi noturēties arī daudzu cilvēku labestība un atsaucība – tās, paldies Dievam, noteikti bijis vairāk nekā rūgtuma brīžu, kad nācies izjust atstumtību bēdās. Jā, labestība, cilvēciska klātbūtne, bezvārdu atbalsts – visi šie cēlie vārdi attiecināmi gan uz Kasparu, organizācijas “Skalbes” darbinieku, kurš ar Intu un Ivetu vienkārši bija kopā baisās neziņas naktī, gan Rīgas Sociālā dienesta ļaudīm, kas burtiski aiz rokas izvadāja, palīdzot kārtot pabalstu saņemšanu Arvja bērēm, gan Swedbank pārstāvjiem, kuri ģimenē radušos finansu situāciju risināja atsaucīgi un neformāli.

Mūsu dzīvi vai uz katra soļa regulē likumu noteikti pienākumi un tiesības. Un labi, ka tā, citādi iestātos haoss. Taču ne visas dzīvās dzīves situācijas iespējams paredzēt un iekļaut likumā. Ja tad likuma tulkotājiem vai tiem, uz kuriem likumi attiecas, pietrūkst cilvēciskas gudrības un sirdsprāta, sekas bieži var būt un arī ir bēdīgas.

Kaut arī Inta, Arvis un Iveta dzīvoja un kopīgi saimniekoja zem viena jumta, pēc likuma ģimene bija Arvis un Iveta – kā jau oficiāli laulāts pāris. Intu atstājot “ārpus iekavām”. Līdz ar to Intai formāli nekādi pabalsti pēc dēla nāves nepienācās. Taču ziedot.lv darbinieki izrādīja cilvēcisku sapratni, ņemot vērā Intas invaliditāti, tātad ļoti ierobežotās darba iespējas, un piešķīra vienreizēju sociālo pabalstu. Nozīmīgu pabalstu no Latvijas iedzīvotāju saziedotās naudas ir saņēmusi Iveta.

Ja starp vīramāti un vedeklu bijušas sliktas vai vēsas, vai nekādas attiecības, visticamāk, vīramāte no vedeklai piešķirtā pabalsta neredzēs ne graša.

Taču tas nav Intas un Ivetas gadījums. Inta, saprotams, vedeklas naudas makā nelien, bet jaunā sieviete jau līdz šim taktiski un praktiski apliecinājusi – viņa saprot, ka tā ir kopīga sāpju nauda. Tā nespēj notikušo padarīt par nebijušu. Tā nespēj aizgājušos atsaukt dzīvē. Tā tikai padara mazliet panesamāku nepanesamo likteņa lēmumu.

Inta ar savu dzīves pieredzi gana labi saprot – kaut šobrīd Ivetai tas šķiet neiespējami, kādudien viņa atkal satiks cilvēku, ar kuru kopā vēlēsies veidot ģimeni. Un Ivetas istaba Intas dzīvoklī paliks tukša.

– Es ticu, ka viņa mani neaizmirsīs, – balsij mazliet tā kā sagumstot, teic Inta.

Neraugoties uz pārdzīvoto, Inta vēlas arī turpmāk mitināties turpat. No viņas 15. stāva dzīvokļa logiem paveras skats uz mežiem un tālēm Jūrmalas virzienā, nevis uz sagruvušo Maximu turpat līdzās.

– Es ļoti atbalstu domu, ka tur jāierīko piemiņas vieta bojāgājušajiem. Tieši te aprāvās arī mana dēla dzīve. Un turp kopā ar Ivetu es vēlētos doties, lai noliktu ziedus viņa un pārējo upuru piemiņai. Lai spētu dzīvot tālāk.

Pievienot komentāru

Kad un kāpēc sievietes sāka skūties? Mazs atskats vēsturēJā, sievietes to dara katru dienu, tomēr ne visas zina, kādēļ vispār sabiedrībā sievietēm ir pieņemts skūt, piemēram, paduses un kājas.
Draugiem Facebook Twitter Google+