Kultūra
Mūzika

Noturēties garīgā lidojumā. Saruna ar Andri Veismani0


Andris Veismanis
Andris Veismanis
Foto: Timurs Subhankulovs

Ar majestātiskās Karla Orfa kantātes “Carmina Burana” atskaņojumu VEF Kultūras pilī šonedēļ, 21. martā, 50. jubilejas svinības sāks leģendārais Rīgas kamerkoris “Ave Sol”. Kora mākslinieciskais vadītājs kopš 2013. gada ir ANDRIS VEISMANIS – Latvijas Mūzikas akadēmijas asociētais profesors, Latvijas Nacionālās operas un baleta valdes priekšsēdētāja padomnieks mākslinieciskajos jautājumos, opernama diriģents un arī Vidzemes kamerorķestra vadītājs.

Kori 1969. gadā dibināja un par tā māksliniecisko vadītāju kļuva profesors Imants Kokars. A. Veismanis savulaik Latvijas konservatorijā pie viņa mācījies kordiriģēšanu un joprojām uzskata šo spožo personību par tā laika izcilāko kordiriģēšanas pasniedzēju.

Ko jūsu karjerā nozīmē “Ave Sol”?

A. Veismanis: Profesors Imants Kokars šo kori nodibināja ar domu atskaņot moderno mūziku, pārsvarā latviešu komponistu jaunradītus darbus. Viņa iespaidā radās ļoti daudz brīnišķīgu programmu un mūzikas, kas joprojām pārstāv Latvijas kora mākslas augstās virsotnes.

Imants Kokars ļoti rūpējās par savu studentu radošo attīstību un uzskatīja, ka mācekļiem jādzied viņa koros. Spilgti atminos, kā viņš mani aicināja uz kori. Dienēju padomju armijā un uz nedēļu biju ticis atvaļinājumā.

Vienvakar piezvanīja Imants Kokars: “Jaunieti, kāpēc tu nenāc uz “Dziedoni”?” Jo tas bija viņa koris, un, ja students uzrādīja labas balss kvalitātes, tad aicināja uz “Ave Sol”. Teicu, ka es vispār esmu armijā, bet viņš – kā, esi taču mājās, tev jānāk uz “Ave Sol”.

Pēdējo pusgadu nodienēju Rīgā armijas dziesmu un danču ansamblī. Imants bija sarunājis ar vadību, ka varu divreiz nedēļā iet uz kora mēģinājumiem.

Atceros kora daudzos pirmatskaņojumus un arī kā pirmo reizi dziedājām padomju laikā aizliegto Lūcijas Garūtas kantāti “Dievs, Tava zeme deg!”. Tajā ir ļoti slavenais korālis ar tēvreizes vārdiem “Mūsu Tēvs debesīs”. Dziedājām, neraugoties uz to, ka padomju laikā reliģija bija varas neieredzēta.

Imantam kā brīvā Latvijā dzimušam bija savs priekšstats, kādai jābūt Latvijai.

Viņš, būdams Latvijas patriots, ar visu savu darbību arī mūs veda uz brīvu Latviju. Gādāt par latviešu kora mūziku, par latviešu mūziku vispār, dzīvot saskaņā ar sirdsapziņu – tie viņam bija goda jautājumi un pārliecības stūrakmeņi.

Doties ar “Ave Sol” braucienā uz Ameriku jau drīz pēc atvaļināšanās no armijas man bija kā no Zemes aizlidot stratosfērā. 1987. gadā kora viesturnejas koncerti ļoti daudziem trimdas latviešiem bija kā atkal satikšanās ar Latviju pēc ilgiem gadiem. Viņiem bija maz informācijas par to, kas notiek Latvijā, un, kad man jautāja, kāda Latvijā ir situācija, teicu, ka nākotnē daudz kas mainīsies. Imantam Kokaram bija ļoti spēcīga vēlēšanās savienot trimdiniekus ar Latvijas latviešiem, un tie bija neaizmirstami mirkļi.

Ar “Ave Sol” ir uzstājušies Ingus Pētersons, Elga Brahmane, Anita Garanča un daudzi citi brīnišķīgi dziedātāji un veidojuši kora skaņu īpaši neaizmirstamu.

Kā koris tagad uztur Imanta Kokara iedibinātās tradīcijas?

Esam saglabājuši entuziasmu, sparu un māksliniecisku aizrautību. Savulaik korī bija 40 cilvēki, tagad – 26 jauni mākslinieki. “Ave Sol” joprojām ir koris, kurš sintezē jaunus pirmatskaņojumu veidus ar eksperimentēšanas garu, kāds savulaik bija Imantam.

Kokars ļoti daudzās lietās bija pirmatklājējs visai Padomju Savienībai. Koris sāka dziedāt vecklasiku, renesanses laika darbus, kā arī iekļāva repertuārā ļoti modernus darbus. Iespaidojoties no “Ave Sol”, tika nodibināts slavenais Tallinas filharmonijas kamerkoris, radās citi jauni kori.

“Ave Sol” ir tāda īpaša māk­slinieciska vienība, kurā ne tikai katrā koncertā, bet arī mēģinājumā ir dzīva jaunrade, atklāšanas prieks. Mēģinām divreiz nedēļā, un rutīnas neesamība uztur kolektīvu ļoti labā garīgā lidojumā.

Dalība “Ave sol” ir veids, kā attīstīties ne tikai korim, bet arī kora diriģentam. Tiem, kas pašreiz dzied korī, pašiem pēc dažiem gadiem būs savi kori vai orķestri – ļoti cītīgi strādāju pie tā, lai studenti apgūst arī simfonisko diriģēšanu.

Māris Sirmais arī mācījās pie Imanta Kokara, un man bija profesionāļu koris “Sacrum”. Redzu, kā mani studenti pārņem stafeti un turpina koru tradīcijas. Aivis Greters vada kori “Kamēr”, un otrais diriģents ir kormeistars Patriks Stepe, kas mācās pie manis tagad. Kaspars Ādamsons diriģē “Sōlu”, Jurģis Cābulis ir otrs diriģents “Ave Sol”, kā arī diriģē ļoti labu amatieru kori Carnikavā “Vēja balss”.

Ar ko īpašu iepriecināsit 21. marta koncertā?

Koris pirmo reizi uzstāsies mākslinieces Edītes Treijas modelētajos jaunajos tērpos, kur iekodēts saules mīlestības kults. Vizuālais izskats bija ļoti svarīgs jau brāļu Kokaru laikā, it īpaši Gido veltīja lielu vērību tam, kā jāizskatās korim. Savulaik dziedātāji paši batikoja, krāsoja, šuva; korim bija gan Nīcas tautastērpi, gan citi tērpi.

Koncerts būs vērienīgs, jo mums palīgā nāks Valsts akadēmiskais koris “Latvija”, ar kuru ir izveidojusies ļoti laba sadarbība. Vēlējos parādīt mākslu sintēzi – atskaņot “Carmina Burana” kopā ar horeogrāfiju, tāpēc uzaicināju Agri Daņiļeviču un viņa grupu “Dzirnas”.

Jubilejas sezonas programmā paredzēts, ka Ziemassvētku koncertā “Ave Sol” būs kopā ar vēl vienu jūsu kolektīvu – Vid­zemes kamerorķestri.

Jā, tāda ideja ir. Liela pateicība pienākas Cēsu pašvaldībai par atbalstu Vidzemes kamerorķestrim. Sadarbojamies arī ar Vid­zemes reģiona mūzikas skolām. Īpašā programmā “Jaunais talants” aicinām bērnus no dažādām mūzikas skolām – Jaunpiebalgas, Alūksnes un citām – spēlēt solo. Bieži jauniešiem tas ir pirmais tramplīns ceļā uz augstākiem izaicinājumiem.

Kādus redzat kultūras procesus reģionos?

Teikšu skarbu patiesību: reģioni netiek ieslēgti kultūras apritē tā, kā tam vajadzētu būt; viss centrējas Rīgā.

Kas notiek tuvu Krievijai esošajā Latgales galā? Mūsu politiķi kā strausi iebāž galvu smiltīs un par to nedomā. Būtu nepieciešams par reģioniem vairāk rūpēties.

Pamazām viss koncentrējas Rīgā un ap Rīgu. Garkalnē, Ādažos, Ķekavā turīgi cilvēki dzīvo privātmājās, ir maksātspējīgi, bērniem tur ir labas skolas. Bet tieši tādai pašai situācijai mākslas izglītībā būtu jābūt Alūksnē un citās no galvaspilsētas tālās vietās.

Vidzemē Valmiera un Cēsis ir tradīcijām bagātas pilsētas, bet citas palikušas novārtā. Tāpēc cenšamies ar orķestri, cik vien iespējams, braukt uz šīm vietām. Domāju, ka te būtu vajadzīga daudz lielāka uzmanība no Kultūras ministrijas puses, būtu jāpārskata daudzi finanšu jautājumi un instrumenti. Jo daudzi mākslinieki, kas tagad atrodas Rīgā, nākuši no perifērijas. Ir nepareizi būvēta sistēma, ka jauniešus, kuri vēlas nodarboties ar mūziku, uz vietas neatbalsta.

Mana Vidzemē dzīvojošā draudzene nesen sacīja, ka tagad arī rīdzinieki brauc uz koncertiem reģionos, bet, ja Rīgā uzbūvēs koncertzāli, tad viņi to vairs nedarīs, un kā tad piepildīs lielās reģionu koncertzāles.

Nav šaubu, ka Rīgai, protams, ir vajadzīga koncertzāle, un žēl, ka šis darbs nav izdarīts. “Lielais dzintars”, “Gors” un Vidzemes koncertzāle ir fantastiskas, tajās ir iespējas uzstāties ļoti dažādiem māksliniekiem. Turklāt tur atrisināti akustiski jautājumi. Jauna, ļoti skaista koncertzāle top Ventspilī. Ļoti priecājos, ka ar Ivetas Apkalnas ieteikumu tajā būs arī ērģeles.

Novados ir renovēti kultūras nami, kuru atjaunošanā ieguldīts milzīgi daudz naudas. Tad tie uzreiz tiek izmantoti, dod jaunu satvaru tai vietai, telpās ir mūzikas skolas, mākslas skolas. Bērniem ir daudz lielāka iespēja paplašināt redzesloku un attīstīt talantus.

Novadi ir bagātību kaltuve, no kuras Rīga vēl ilgi varēs ņemt, tāpēc tos vajag atbalstīt.

Pagājušogad Vidzemes kamerorķestrim bija brīnišķīgs koncerts Sēlijā Červonkas baznīcā. Arī Sēlijas puse būtu pelnījusi vairāk uzmanības. Diemžēl ciemā, kur atrodas baznīca, iepriekšējā dienā bija nomiris pēdējais tā iedzīvotājs.

Vienā no intervijām sacījāt, ka radošajā darbā uzticaties intuīcijai vairāk nekā pieredzei.

Diriģentam priekšā ir skaņdarbs, kurā, runājot Bībeles līdzībā, gluži kā māla gabalā ir jāiepūš dzīvība. No vienas puses, vari dot to dzīvību, pamatojoties uz savu priekšteču, pedagogu pieredzi. Bet pienāk brīdis, kad viņi tev to nevar pateikt un ir jāuzņemas drosme to radoši veikt pašam. Te intuīcija ir ļoti svarīga. Studentiem bieži saku: “Tā ir forma, ko es jums piedāvāju, bet savas idejas jāiedzīvina pašiem. Ņemiet palīgā intuīciju!”

Tāpat kā mūziku, intuīciju nevar izmērīt. Mūziku cilvēks novērtē subjektīvi – vai tā viņu uzrunā, vai jūtama dvēseliska radniecība, vai skaņa šķiet interesanta.

Saistītie raksti

Cilvēka balss ir dievišķīga, un cilvēku vienošanās dziesmā ir gluži kā reliģisks rituāls. Dziedāšanas tradīcija ir izveidojusi Latvijas lielos talantus – viņi dziedājuši kopš bērnības, jaunības un apkārt dzirdējuši ļoti daudz mūzikas.

Manuprāt, pats svarīgākais ir saglabāt koru dziedāšanas tradīciju skolās, jo tā veido mūsu Dziesmu svētku nākotni.

Radošā vizītkarte. Koris “Ave Sol”

* 1969. gadā to dibināja profesors Imants Kokars.

* Koris muzicējis kopā ar pasaules slavenākajiem diriģentiem (Sauļus Sondeckis, Gintars Rinkēvičs, Vasīlijs Sinaiskis u. c.) un orķestriem skanīgākajās koncertzālēs un baznīcās.

* Nominēts “Lielajai mūzikas balvai 2017” par izcilu sniegumu gada garumā.

LA.lv