Mobilā versija
+0.1°C
Antonija, Anta, Dzirkstīte
Trešdiena, 7. decembris, 2016
13. aprīlis, 2012
Drukāt

Noturot Latvijas emigrantu saikni ar dzimteni, iespējama izaugsme


migracija_letaic_11

“Migrācija un identitāte: diasporas lomas stiprināšana” – starptautiska konference ar šādu ievirzi vakar sākās Rīgā, un līdz rītdienai dažādu nozaru eksperti tajā diskutēs par šo Latvijai visai jūtīgo tematu. Vēl pirms konferences uzrunāti, tās dalībnieki atzina – migrācijai ir savi, pietiekami lieli ekonomiski ieguvumi. Tiesa gan, tie ne vienmēr atsver piedzīvotos zaudējumus. 


 

Brīvības blaknes

Starptautisko diskusiju, kuru sadarbībā ar Ārlietu ministriju un Latvijas Universitāti rīko Eiropas Komisijas (EK) pārstāvniecība Latvijā, vada Hamburgas Starptautiskās ekonomikas institūta vecākais pētnieks Rainers Mincs, kurš ir arī Austrijas “Erste Bank” pētniecības daļas vadītājs. Viņa redzējums par diasporas politikas veidošanu tādā mazā valstī kā Latvija ir visai skaidrs.

R. Mincs: “Kopš 1991. gada emigrācijas dēļ Latvija ir zaudējusi aptuveni 15% iedzīvotāju – etniskie krievi un ukraiņi pārcēlās uz austrumiem, bet latvieši meklēja darbu Apvienotajā Karalistē, Īrijā un citās ES valstīs. Tas ne vien ir samazinājis iedzīvotāju skaitu, bet radījis arī vilšanos nodarbinātībā un ekonomikā, vienlaikus radot ievērojamu naudas pārvedumu plūsmu. Tādēļ jūsu valsts uzdevums ir saglabāt Latvijas emigrantu kopienu saikni ar savu bijušo dzimteni. Latvijai šie cilvēki jāmudina iesaistīties savas dzimtenes dzīvē, izmantojot dažādu veidu apmaiņu, tirdzniecību, investīcijas, kopuzņēmumus. Tas arī noturēs atvērtas durvis tiem, kas vēlas atgriezties.”

Savukārt EK pārstāvniecības Latvijā vadītāja Inna Šteinbuka atzīst – mūsu atgūtajai brīvībai ir arī savas blaknes. “Brīvība ceļot, strādāt un dzīvot jebkurā no Eiropas Savienības valstīm ir tas, ko vairākums cilvēku ne tikai Latvijā, bet arī citās Eiropas valstīs visbiežāk saista ar dzīvi 27 valstu savienībā,” norāda I. Šteinbuka.

 

“Turklāt Latvijas iedzīvotājiem šī brīvība ir svarīgāka nekā vairākumam citu valstu iedzīvotāju. Tas neizbrīna, zinot padomju varas gados pastāvējušos ceļošanas ierobežojumus un arī grūtības, ar kurām saskārās cilvēki, kas kopš 90. gadiem legāli vēlējās strādāt citās ES zemēs.”

 

Viņa atzīst, ka pārvietošanās brīvība tomēr radījusi arī virkni steidzami risināmu jautājumu valsts iekšienē – piemēram, saistībā ar darba tirgu vai sociālās sistēmas nākotni.

I. Šteinbuka: “Ja mēs nespējam radīt jaunas darba vietas, jaunos cilvēkus nebūs iespējams atturēt no aizbraukšanas vai vēlāk panākt viņu atgriešanos mājās. Līdzīgi ir arī ar pensijām. Mēs visi zinām, ka Latvijā dzimst pārāk maz bērnu, taču arī cilvēku izceļošana rada spiedienu uz sociālās sistēmas nākotni. Tie, kuri pārceļas uz dzīvi citā valstī, arī nodokļus maksā citur, un arī viņu bērni piedzimst, uzaug un vēlāk maksā nodokļus citur. Nav jēgas noliegt, ka migrācijas brīvībai ir blaknes.”

 

Nelaist “autopilotā”

Diskusijas dalībnieki centīsies rast atbildi arī uz jautājumu, kā sadzīvo imigrācija, identitāte un integrācija. Nav noslēpums, ka sabiedrībā valda pārliecība – imigranti nevēlas integrēties Latvijā, tādēļ latviešu identitāte noteikti ir apdraudēta. Eiropas politikas pētniece un sabiedriskās politikas centra “Providus” pārstāve Dace Akule ir pārliecināta – identitāte nav akmenī iecirsta, jo dažādu iemeslu dēļ, piemēram, imigrācijas un emigrācijas ietekmē, tā mainās. “Manuprāt, cilvēki, sabiedrības grupas, kopienas, kas pašas apzinās savu vērtību, no imigrācijas nebaidās,” savu viedokli skaidro D. Akule. “Tikai tas, ka apkārt skan dažādas valodas, mēs varam ticēt dažādām lietām un turēties pie dažādām tradīcijām, nenozīmē, ka mēs neapzināmies, kas mēs esam. Daudzi emigrējušie Latvijas iedzīvotāji tieši ārpus Latvijas vairāk apzinās savu nacionālo piederību.”

 

Tiesa gan, būtisks ir imigrācijas un integrācijas procesa valstiskais regulējums, lai šie jautājumi netiktu palaisti “autopilotā”. “Ja mēs cerēsim, ka viss pats no sevis nokārtosies tā, kā mēs vēlamies, tad imigrācijai var būt vairāk negatīvu seku nekā tad, ja ir izsvērta imigrācijas un imigrantu integrācijas politika,” uzskata pētniece.

 

Ko iegūst ekonomika

Tikmēr demogrāfs un Latvijas Nākotnes fonda vadītājs Ilmārs Mežs aicina aizdomāties par to, cik vērtīgi ir ekonomiskie ieguvumi no pašmāju emigrantiem.

I. Mežs: “No vienas puses, ekonomistiem patīk uzsvērt emigrantu naudas pārvedumus, kas arī Latvijā veido pieklājīgu summu – pēdējos gados ap 300 miljoniem latu. Tos ārzemēs pelnošie pārskaita uz Latviju. Tā šķiet pietiekami liela summa – aptuveni 2% no IKP, īpaši, ja ņemam vērā, ka tai vajadzētu būt ieguldītai dažādos Latvijā palikušo radinieku ikdienas iztikas maksājumos, komunālo pakalpojumu un kredītu maksājumos un līdzīgi. Taču, no otras puses – par kādu cenu tas tiek panākts? Aptuveni 10% no Latvijas iedzīvotājiem jeb aptuveni 20% no darbspējīgiem cilvēkiem (īpaši jauniešiem) ir pēdējā dekādē emigrējuši uz ārzemēm. Tātad, atdodot vērtīgāko Latvijas resursu – mūsu jaunos un spējīgos cilvēkus, mēs iegūstam tādu pieticīgu summu.”

Ilmārs Mežs ir pārliecināts, ka daudz lielāku vērtību aizbraukušie radītu, palikdami Latvijā, bet nu ir skaidrs, ka vismaz puse no tiem nekad šeit neatgriezīsies un valstij būs nopietni jācīnās, lai pārvilinātu atpakaļ kaut trešdaļu no aizbraukušajiem.

 

“Pašlaik ir skaidrs, ka pēc dažiem gadiem, kad Latvijas ekonomikai pašai būs vajadzīgas šīs darba rokas – mums nebūs citas izvēles kā ārzemju imigranti,” ir pārliecināts I. Mežs.

 

Savukārt Dace Akule runā par ekonomikas ieguvumiem no imigrācijas. Pētniece norāda, ka imigrācijas process ir iespēja uzņēmumos piesaistīt cilvēkus ar nepieciešamajām prasmēm un kvalifikāciju, jo uzņēmēji joprojām sūdzas par darbaspēka trūkumu noteiktās jomās un profesijās. Taču esot jāapzinās, ka imigranti nav tikai darba rokas, nodokļu maksātāji, pensiju sistēmas glābēji vai kas tamlīdzīgs.

D. Akule: “Imigranti ir cilvēki ar tādām pašām tiesībām, vajadzībām un radošumu kā ikviens no mums, tāpēc nepareizi ir domāt par imigrācijas procesiem tikai no perspektīvas – viņi atbrauks, maksās nodokļus un brauks prom. Tāpat kā latvietis Īrijā var izlemt palikt uz dzīvi tur, arī jebkurš cilvēks var izvēlēties dažādu iemeslu dēļ apmesties uz dzīvi Latvijā. Mums vajadzētu atcerēties par šo dubultmorāli – paši emigrējam un sagaidām, lai citi mūs uzņem ar atplestām rokām, kamēr imigrantus šeit redzēt nevēlamies.”

 

Viedoklis

Ekonomikas ministrs Daniels Pavļuts: 
Pavluts_LetaET_11

“Ekonomiskajam izrāvienam, kas pamatoti ir Nacionālā attīstības plāna vadmotīvs, nenoliedzami būs nepieciešams prasmīgs, ražīgs un arī mobils darbaspēks. Centrālās statistikas pārvaldes darbaspēka apsekojuma dati liecina, ka nodarbināti Latvijā patlaban ir 940 000 iedzīvotāju, darba meklētāju statusā ir vairāk nekā 200 000 iedzīvotāju vecumā no 15 līdz 74 gadiem, bet potenciālais darbaspēks veido vēl aptuveni 100 000. Ekonomikas ministrijas veiktās aplēses liecina, ka, ekonomikai attīstoties un veidojoties jaunām darba vietām, pieprasījums pēc darbarokām arvien augs un jau tuvāko gadu laikā darba tirgus būs “uzsūcis” pašreizējo bezdarbnieku skaitu un prasīs vēl. Manuprāt, pirms domāt par masveida imigrāciju, ir maksimāli efektīvi jāizmanto mūsu pašu cilvēkresursi. Jārada apstākļi, lai ierobežotu emigrācijas plūsmu un labākajā gadījumā pavērstu to pat pretējā virzienā. Lai emigrējušie iedzīvotāji atgrieztos Latvijā, tam ir jārada ne vien labi ekonomiskie apstākļi, bet arī jāuztur ar viņiem regulāra saikne, kas lielākajā daļā gadījumu būs pamatā viņu lēmumam atgriezties Latvijā. Latvijas iedzīvotāju diaspora ārvalstīs satur vairākas iespējas – pirmkārt, ārvalstīs strādājošie lielākoties būs apguvuši jaunas profesionālas un sociālas prasmes, ieguvuši jaunu uzņēmējdarbības vides un darba organizācijas pieredzi, otrkārt, mūsu diasporas pārstāvji ir vērtīgs tilts lietišķās sadarbības veicināšanai ar attiecīgajām valstīm. Ir jāciena iedzīvotāju izvēle praktiski iedzīvināt vienu no modernās pasaules pamatbrīvībām – brīvu darbaspēka kustību.”

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+