Mobilā versija
+19.3°C
Liene, Liena, Helēna, Elena, Ellena
Ceturtdiena, 17. augusts, 2017
23. marts, 2017
Drukāt

Notvert padarīta darba sajūtu. Saruna ar radiožurnālistu Tāli Eipuru

Foto - Zigmunds BekmanisFoto - Zigmunds Bekmanis

Latvijas radiožurnālists raidījuma “Pēcpusdiena” veidotājs Tālis Eipurs nu jau sešus gadus redzams arī televīzijas kanālā LNT. Sācis kā “Degpunkta” vadītājs, viņš turpina strādāt rīta ziņu raidījumā “900 sekundes” un dažkārt arī vakara ziņu raidījumos, atklājot skatītājiem jaunākos notikumus Latvijā un pasaulē.

 

Tu žurnālistikā ienāci, vispirms strādājot Latvijas Radio?

Ja neskaita lauku darbus vasarās, Radio bija mana pirmā nopietnā darbavieta, kurā maksāja algu. Strādāju kā ārštata korespondents bērnu raidījumu redakcijas raidījumos “Raibā otrdiena” un “Skaitāmā piektdiena”. Atceros, pirmo sižetu veidoju par pildspalvām, ar kuru pārbaudīja, vai no manis iznāks lietaskoks. Taču pirms tam Radio jau biju bijis ekskursijā un piedalījies erudīcijas spēles “Lieliskais piecnieks” Jaunatnes līgā, kuras otrajā sezonā tiku pat līdz otrajai vietai.

Radiožurnālistus parasti iepazīst un iztēlojas pēc balss. Kad parādījies televīzijas ekrānos, vai klausītājiem nebija vilšanās par to, kā tu patiesībā izskaties?

Nē. Drīzāk man ir teikuši – tu jau tik ilgi strādā, tik jauns vēl izskaties (smejas). Bet, runājot par balsi un izskatu, manuprāt, tā tam jābūt, jo radio cilvēkiem jāstrādā uz klausītāju iztēli, un atskaņas no tā var dzirdēt brīvajā mikrofonā (gardi smejas).

Žurnālisti ir cilvēki, kas parasti uzdod jautājumus. Kā tu jūties situācijā, kad tev uzdod jautājumus?

Ja atklāti, bieži tas nenotiek. Varu sākt uzdot pretjautājumus, taču tas pret kolēģiem nebūtu korekti. Vispār tā nav ērta situācija. Nevis nepatīkama, bet mulsinoša, jo esmu attīstījis jautājumu radīšanas loģiku, kas izriet vai nu no nezināšanas, vai, tieši otrādi, informācijas pārsātinājuma. Vadot raidījumu “Pēcpusdiena” Latvijas Radio, pats brīnos, kur man tie jautājumi rodas. Tāpēc, nonākot atbildētāja lomā, jūtos neērti, jo jāieslēdz cita loģika, kas nav trenēta. Man klausītāji reizēm pārmet – kāpēc tu bieži vien savus sarunu biedrus pārtrauc pusvārdā. Taisnība. Gadās, ka esmu skarbs, tomēr raidījumā vienmēr jārēķinās ar laiku. Es nevaru noklausīties visus stāstus līdz galam un kā rakstošie žurnālisti izrediģēt vēlāk. Īpaši tiešraidē, ja runātājs aizslīd no jautājuma un temata, man jāiejaucas un jājautā vēlreiz, jo iet ētera laiks, kas tiek apmaksāts no nodokļu maksātāju naudas, un klausītājiem ir tiesības uzzināt un saprast lietas būtību. Ja nu tomēr uz vairākkārtēju prašņāšanu neizdodas dabūt atbildi, tad visi ir dzirdējuši, ka mans sarunu biedrs ir izvairījies.

Nu jau ilgāku laiku esi redzams arī LNT skatītājiem. Kā esi iejuties?

Bez liekuļošanas varu teikt, ka joprojām darbošanās televīzijā man ir ļoti liela skola. Radio un televīzija ir nesalīdzināmas lietas, kur būtiski atšķiras formas un satura proporcijas. Radio neapšaubāmi svarīgākais ir saturs, televīzijā formai ir krietni lielāka loma, saturam liekot nedaudz sarauties, un abi mediji viens no otra varētu mācīties, kā formu un saturu labāk sabalansēt. LNT “900 sekundes” ir labs projekts. Pirms es tajā iesaistījos, rūpīgi pētīju un domāju, vai ar savu Latvijas Radio reputāciju tur iederos. Lai ko arī runātu par privātajiem medijiem, gadiem ilgi LNT ziņas ir godprātīgi atspoguļojušas notikumus Latvijā un pasaulē, izpelnoties skatītāju uzticību. Redzot, ar kādu azartu, degsmi radošā komanda taisa ziņu sižetus, jūtos pagodināts novadīt tos līdz skatītājiem. Manuprāt, viens no galvenajiem uzdevums ir rūpēties par valodas un saprotamības kvalitāti, jo ļoti grūti savā izteiksmē būt vienkāršam, ja zini vairāk, nekā vajadzētu.

Tuvojoties pašvaldību vēlēšanām, LNT atkal būs priekšvēlēšanu diskusijas, turpināsies lielās intervijas, kuras tik ļoti gaida skatītāji, jo mūsu profesionālie žurnālisti prot panākt atklātas sarunas par neērtām tēmām. Savukārt Radio ķēries klāt Latvijas simtgades projektiem, kas pārsteigs klausītājus ar jaunām atklāsmēm, izgaismos farmācijas aisberga neredzamo pusi un pavisam drīz atspoguļos arī Latgales latviešu kongresu, kas atkal pēc simts gadiem sanāks Rēzeknē.

Ētera cilvēku valodai ir milzīga nozīme gan radio, gan televīzijā. Vai tev nācās lauzt savu runas veidu, ienākot šo mediju vidē?

Par valodu esmu pateicīgs savai mammai mežsardzei, kura pārstāv lauku inteliģenci, jo no stingrās Latvijas Radio valodas konsultantes Silvijas Miezes saņēmu komplimentu, ka man pareiza latviešu valoda jau šūpulī ielikta. Varbūt arī tāpēc, ka nāku no Centrālvidzemes, kur vēsturiski veidojusies latviešu literārā valoda. Protams, neviens nav perfekts, tostarp arī es, un katram var gadīties kāda kļūme, kāds no literārā standarta atkrītošs uzsvars vai vārdu “lauziens”, kas saistīts ar novadu dialektu īpatnībām. Sākumā, klausoties kolēģus, gribējās visu labot, bet vēlāk sapratu, ka reāli varu strādāt vien pie savas valodas pilnveides, kur gūstami visnozīmīgākie sasniegumi. Bet manai ziņu valodai par labu nāca seši gadi, kurus pavadīju prom no mājām, mācoties Jelgavā Spīdolas ģimnāzijā un īrējot istabiņu no tantiņas, kura neiztrūkstoši ik vakaru diezgan skaļi klausījās TV vakara ziņas.

Kā tu raksturotu savu ģērbšanās stilu? Skaidrs, ka televīzijas ekrānos jāizskatās skaisti, taču radio droši vien var ģērbties vaļīgāk, jo neviens tevi ētera laikā neredz.

Tur jau tā lieta, ka redz. Nu jau vairākus gadus arī radio ir uzstādītas web kameras, un ikvienu mūsu raidījumu, arī “Pēcpusdienu”, var noskatīties internetā. Tas liek domāt ne tikai par izskatu, bet arī izturēšanos, un deguns jāurbina citur (smejas). Ar laiku esmu pieradis pie uzvalka, taču tas nenācās viegli. Tomēr joprojām vislabāk jūtos kedās vai tūrisma zābakos ar saulē izbalējušu T-kreklu mugurā un mazliet izspūrušu frizūru. Lai vai kāds esmu pēc savas būtības, mana āriene mani īpaši neuztrauc.

Bet fiziskā forma? Ko tu dari tās uzturēšanas labā?

Pēc iespējām ziemā braucu ar sniega dēli, vasarā – divriteni. Taču neesmu fanātiķis, pieļauju, ka varētu nodarboties arī ar vingrošanu vai peldēšanu. Manuprāt, pārāk fanātiska attieksme, pārspīlēšana ar aktīvo atpūtu nenāk par labu, jo tiek iztērēts daudz resursu, enerģijas, kas ne vienmēr sniedz gaidīto gandarījumu. Tādēļ kustoties cenšos sabalansēt prātu ar savām sajūtām. Par katru cenu pierādīt sevi, kaut ko darīt tikai uz dullo nav veids, kā es dzīvoju.

Ieraugot radiomājā daudzos velosipēdus, šķiet, ka radio ir viens no riteņbraucējiem draudzīgākajiem medijiem.

Jā. Radio ir līderis šajā jomā. Jau sen esam izcīnījuši vairākas velo novietnes telpās, kur iespējams droši pieslēgt savus braucamrīkus, un es labprāt ar prieku braucu uz darbu ar divriteni. Fantastiska sajūta, kad tu rīta agrumā brauc uz darbu un redzi, kā saule lec un atstarojas Nacionālās bibliotēkas logos, tiešām pārvēršoties par īstu Gaismas pili. Un vienlaikus žēl, ka to redz tik maz cilvēku, jo pārējie vēl guļ.

Zinu, tev patīk ceļot. Vai starp apmeklētajām vietām ir kāda, kur gribētos atgriezties?

Ceļojumi bijuši dažādi, un grūti tos salīdzināt. Izrāvies no ikdienas iespaidu pārbagātībā, neapzināti ieeju sevī. Saskaroties ar nezināmo svešumā, uzzinu par sevi daudz ko jaunu. Ir milzum daudz mirkļu, ko iespējams izbaudīt, tikai ceļojot. Ļoti labi esmu juties Sicīlijā, Balkānos, Grieķijā un atpūšoties pie siltajām jūrām. Taču šīs sajūtas dēļ nav jāskrien pa pasauli. Labi, tikai citādi, varu justies, arī apceļojot Latviju, Lietuvu, Igauniju, kur, starp citu, nav mazāk brīnumu, piemēram, pazemes vilciens bijušajās degakmens raktuvēs.

Vai tu ceļo viens vai kopā ar citiem ceļabiedriem?

Esmu ceļojis dažādi – gan viens pats, gan ar draugiem un draudzeni. Arī braucot darba lietās, cenšos turēt acis vaļā, tā man atkal sanāk mazs ceļojums.

 

Pieturzīmes

Bez kā grūti iedomāties dienu?

Bez daudz ūdens un miega.

Trīs vārdi, kas tevi raksturo vislabāk?

Bērns, ko neesmu pazaudējis sevī, kustība, saprašana.

Būtiskākais sasniegums darbā?

Sajūta, ka atkal viens darbs ir padarīts.

Labākā izklaide?

Miers pie dabas, laba teātra un kino izrāde, atrašanās kustībā.

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+