Mobilā versija
+4.7°C
Guna, Judīte
Sestdiena, 10. decembris, 2016
3. decembris, 2013
Drukāt

Notvert rudens noskaņu
 (2)

Ziemelu_tirgus_6

Latviešu oriģināldzejas klāstu nupat papildinājis Latvijas Rakstnieku savienības biedres, rakstnieces un dzejnieces Andras Manfeldes lirikas krājums “Ziemeļu tirgus”.

Tā ir Andras Manfeldes trešā dzejas grāmata; lasītāji ir iepazinuši un kritika augstu novērtējusi viņas iepriekšējos krājumus “Betona svētnīcas” (2008) un “Tranšejas dievi rok” (2005).

Pirmais, par ko jādomā, lasot krājumu “Ziemeļu tirgus”, ir autores spēja meistarīgi uzburt noskaņu – gada tumšajam laikam atbilstošu. Šī noskaņa jeb rudenim raksturīgie, nedaudz depresīvie motīvi konstatējami jau ievaddzejolī: “ar mēness ātrumu un saules gaismu/ kad miesnieks rudens īsina dienas” (“pat ja tavs vējš”). Īpašo noskaņu mēģināts uzburt ne tikai dzejā, bet arī krājuma melnbaltajā vāka fotogrāfijā, kur attēlota Liepājas pilsētas daļa Karosta ar Svētā Nikolaja pareizticīgās Jūras katedrāles kupoliem, noplukušu daudzdzīvokļu blokmāju un bērniem, kuri rotaļājas kāda nama pagalmā.

Īsta, nedaudz pat biedējoša veļu laika noskaņa jaušama vienā no spēcīgākajiem šī krājuma dzejoļiem “labrīt!”. Te tiek atklātas tikko kā miruša cilvēka izjūtas: “tveice kuru aizrijies slāpu/ līdzīga plēvei kurā nu mani saiņo kā kokonu/ lai jūs mani neredzētu un nedzirdētu/ es pamazām sa-
ploku zaudēdams savu vārdu/ labrīt/ labrīt!”. Lasot dzejoli, nez kāpēc iztēlē veidojas redzes glezna, ka tajā attēlotie notikumi risinājušies Karostā, lai gan precīzu norāžu nav – ir pieminēts tikai gaisa tilts.

Andras Manfeldes iepriekšējo dzejas krājumu recenzenti nereti norāda, ka viņas lirika ir urbāna – tajā nereti tēlota pilsētvide. Secinājumam var piekrist, lasot arī šo dzejas krājumu, jo autores izvēlētā darbības vieta ir gan Rīga (“centrāltirgus. ziemeļu spārns”, “iļģuciems. pavasara vārtrūmes”), gan Kurzeme (“tukums. tukša iela”, “kurzeme. mazas pilsētas”), gan, kā minēts iepriekš, Karosta (“pirmais dzejolis karostai”, “otrais dzejolis karostas naktij”, “3. autobusā”). Pilsētas trok-šņi, čadīgā rosība manifestējas tirgus burzmā un skaļās sarunās citam caur citu (“nespēlējiet vijoles”). Savukārt vienīgais Liepājai veltītais dzejolis, tēlaini izsakoties, it kā šo pasjansu jeb iepriekš rūpīgi radīto noskaņu izjauc – tas ir draisks un lasītājam kaut nedaudz liek pasmaidīt: “tas, kurš sēž liepājā liepu ielā zem liepas/ ir pavisam reāls/ viņa platmalei piestiprināts/ plīša zilonis”.

Neikdienišķa ir dzejas krājumā atklāto tēlu galerija. Pārsvarā tās ir vienkāršas, ne ar ko neievērojamas, dzīves nogurušas sievietes: sētniece, veikala “Maxima” kasiere, sabiedriskā transporta konduktore, kurai “rokas tādas it kā viņa būtu visu ziemu/ ziemelī tirgojusi kartupeļus un zemi” (“iziešana”), arī apstāvētājas un vēl kāda pusmūža meitene. Kā vienīgais izņēmums minama krāšņa čigāniete “… ar omega auskariem/ zelta nimbu un ģērētu lapsādu” (“fotogrāfija ar sievieti un”). Daudz neatšķiras arī krājumā tēlotie vīrieši – simtlatu sētnieks un puisītis ar ceriņu zaru.

Andras Manfeldes dzejā ieskanas arī reliģiski motīvi. Viņas lirikā organiski iekļāvušies dažādi Bībeles tēli: zīdainis Mozus, Lācars, protams, arī Kungs – Viņa dvaša, dūre, laiks u. c. Ticīgu lasītāju var pārsteigt autores precīzais konstatējums: “Dievnami – pilsētu pēdējās akas” (“kurzeme. mazas pilsētas”). Tirgus laukums plašākajā nozīmē ir simbols urbānās vides nemieram un mutuļošanai, bet baznīca ir vienīgā, kas šo vidi vēl spēj sakārtot.

Pievienot komentāru

Komentāri (2)

  1. Uzcel gaisa tiltu

  2. Ko nevar celt, to nevar nest.

Latvijas simtgades svinības kopumā izmaksās 60 miljonus eiro (2)Kopējais Latvijas simtgades svinību pasākumu finansējums 2017.-2021. gadā indikatīvi varētu sasniegt 59 075 947 eiro, liecina Kultūras ministrijas (KM) informatīvais ziņojums par Latvijas simtgades svinību pasākumu plānu 2017.-2021. gadam, kuru nākamnedēļ izskatīs valdībā.
Draugiem Facebook Twitter Google+