Mobilā versija
Brīdinājums -2.4°C
Voldemārs, Valdemārs, Valdis
Svētdiena, 11. decembris, 2016
15. oktobris, 2012
Drukāt

Novada vēstures apzinātāja

Foto no Krāslavas Valsts ģimnāzijas arhīvaFoto no Krāslavas Valsts ģimnāzijas arhīva

“Es neeju uz skolu pēc mīlestības. Man svarīgs ir darbs,” saka Janīna Gekiša, Krāslavas Valsts ģimnāzijas muzeja dibinātāja, novadpētniecības pulciņa vadītāja, krievu valodas un literatūras skolotāja ar 61 gada darba pieredzi. Arī šobrīd, būdama astotajā gadu desmitā, J. Gekiša no izglītības sfēras nespēj aiziet mierīgu sirdi, sakot “kas cits, ja ne es”.

 

 

Paralēli skolas darbam pagājušajā ziemā vakaros vēl noadījusi 18 zeķu un cimdu pārus, kas dāvināti draugiem un radiem. Vasarā savu laika artavu paņem personīgais dārzs. Dīka televizora skatīšanās gan nav viņas garā.

Septembrī tika izdota Janīnas trešā grāmata, kurā viņa apkopojusi ar skolas dzīvi saistītos notikumus daudzu gadu desmitu garumā. Grāmatas atvēršana negaidīti izvērtās par svinībām. “Priecēja sanākušie izglītības jomas darbinieki, bijušie absolventi un kolēģi. Bija patīkami uzklausīt viņu laba vēlējumus,” teic skolotāja. Vislielāko pārsteigumu pensionētajai skolotājai sagādāja Valdis Pudniks, kas skolu absolvējis pirms 26 gadiem un kas par godu pedagoģei nospēlēja viņas mīļāko dziesmu.

 

“Es, Čipiņš Kociņš, 
latvietis”

J. Gekiša, kura izskolojusi daudzas novadpētnieku paaudzes, pašlaik darbojas ar divām skolēnu grupām. Viņa smej: “Kad nepieciešams, aktivitātēs varu iesaistīt vai pusi skolas.” Uzskatāms piemērs tam bija Latvijas Piļu un muižu asociācijas rīkotajā akcijā “Apceļosim Latvijas pilis” notiekošie Krāslavas pils nedēļas pasākumi, kad J. Gekišas vadībā caur dzeju, stāstiem un sižetiem tika uzburta 18. gadsimta noskaņa jauno ģimnāzistu izpildījumā.

Jaunie novadpētnieki tiek apmācīti par ekskursiju vadītājiem. Šīs prasmes noder, kad skolā ierodas viesi vai arī pašiem jābrauc uz citu pilsētu prezentēt savu skolu un dzimto novadu. Tāpat jaunieši piedalās virtuālās enciklopēdijas veidošanā, skolas pasākumu, jubileju organizēšanā, bet ikdienā rūpīgi iezīmē skolas un pilsētas vēstures vaibstus novada atmiņu grāmatā.

Pensionētā skolotāja teic, ka darbs novadpētniecībā viņai ir kļuvis par dzīves aicinājumu. Īpaši pēc neatkarības atjaunošanas novadpētniecība kļuva nozīmīga kā vietējās sabiedrības, tā pašas izglītības darbinieces dzīvē. 90. gadu sākumā nebija itin nekādu materiālu, daļa pierādījumu bija jau kara postažas iznīcināti, daļa – padomju dūres skarti. Lai virzītos tālāk, viņa nodibināja kontaktus ar pirmskara absolventiem, aicināja vietējos iedzīvotājus dalīties ar vēsturiskajiem materiāliem, kas viņiem bija saglabājušies. Tā pakāpeniski izveidojās skolas un arī pilsētas muzejs.

Jautāta par novadpētniecības sasaisti ar patriotisko audzināšanu, bijusī skolotāja atbild: “Bez vēstures zināšanām un analīzes nav iespējama virzība uz priekšu. Aizaugušā grāvī var ātri pakrist un pazaudēt to, ko esi nesis sev līdzi. Tāpat ar vēsturi. Ja to nekopsi, būsi laupījis savai identitātei ko ļoti svarīgu.” J. Gekiša uzsver – mūsdienās bieži tiek aizmirsts, ka patriotisms sākas ar dzimtās vietas apzināšanu. Tiesa, ekonomiski sliktos apstākļos ir grūti runāt par patriotismu. Protams, aizbraukušie vēlas atgriezties Latvijā. Šeit viņa min sasaisti ar Juri Georgu Kociņu, trimdas latvieti un vēlāko mecenātu. Dzīvodams Austrālijā, arī viņš veidoja ap sevi “mazo Latviju” – stādīja pie mājas bērzu aleju un pat papagailim iemācīja pateikt: “Es, Čipiņš Kociņš, latvietis.”

 

Jāļauj strādāt 
arī jaunajiem

J. Gekiša stāsta, ka, ejot pie skolēniem, viņa atliekot malā savus veco laiku uzstādījumus.

“Cenšos saprast, ka mūsdienu jaunieši ir daudz atraisītāki gan savos uzskatos, gan arī uzvedībā. Piemēram, reiz mani pārsteidza kāds pārītis, kas stāvēja pie muzeja un skūpstījās. Verot vaļā durvis, abus nedaudz pabīdīju, bet šie kā stāvēja apkampušies, tā no vietas nebija izkustējuši,” ar smaidu atminas skolotāja.

Grāmatas atklāšanas svētkos izskanēja novēlējums turpināt darbu pie ceturtās grāmatas. Taču pensionētā skolotāja par nākotnes plāniem nav pārliecināta un saka: “Jāļauj strādāt arī jaunajiem.”

 

Viedokļi

Viena no J. Gekišas uzcītīgākajām skolniecēm novadpētniecībā, Latvijas Lauksaimniecības universitātes studente Iveta Korlāne: “Esmu pārliecināta, ka tieši skolotāja Gekiša man palīdzēja izprast dzimtās vietas vēsturiskos līkločus. Pirms tam gandrīz neko nezināju par savu novadu. Apmeklēdama pulciņu, detalizēti izzināju skolas, pilsētas vēsturi, iesaistījos skolas jubilejas pasākumu organizēšanā.”

Bijusī novadpētniece llona Skerškāne: “Skolotāja Gekiša man palīdzēja gūt izpratni arī par daudzām ar vēsturi nesaistītām lietām. Ar viņu bija interesanti runāt par dzīvi. Ar savu milzīgo pieredzes bagāžu viņa iemācīja uz daudzām lietām paraudzīties no pavisam cita skatpunkta.”

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+