Anda Līce: Jau sen ir laiks veikt auditu Latvijas laukos 4
“Es jau sen tev gribēju ko vaicāt…” domājot par nākamo teritoriālo reformu, man ausīs skan šie vārdi no Imanta Kalniņa dziesmas “Zilais putniņš”. Jā, tiešām, kas bija noticis to politiķu galviņā, kuri, 2009. gadā veicot teritoriālo reformu, saputroja jēdzienus, un arī sabiedrība neapstrīdēja jaunos teritoriju nosaukumus?
Kāpēc novadi tika nosaukti par reģioniem, bet rajoni – par novadiem, kaut gan ar jēdzienu “novads” saprotam Latvijas kultūrvēsturisko dalījumu Kurzemē, Zemgalē, Vidzemē, Latgalē un Sēlijā. Latvijas kultūrvēsturiskie novadi ir teritorijas ar kopīgu kultūru un vēstures mantojumu, kas tos atšķir savā starpā.
Ja šodien šajā dalījumā kaut kas būtiski ir mainījies un vairs nav pieņemams, tad tagad ir īstais brīdis veikt izmaiņas.
“Apriņķis” ir labskanīgs un latvisks vārds, tās ir teritorijas ap centriem. Apriņķi kā administratīva vienība pastāvēja no 16. gs. līdz 20. gadsimta vidum, 1924. gadā Latvijā bija 19 apriņķi, bet 1946. gadā – 25. Padomju laikā tos pārdēvēja par rajoniem. Par apriņķu skaitu var diskutēt, jo dzīve ir mainīga. Taisni jābrīnās, ka ir saglabājies vismaz tāds jēdziens kā “pagasts”.
Jāteic godīgi, sabiedrība ir nogurusi no reformām, kuras dzīvi nevis uzlabo, bet aizvien vairāk sarežģī un cilvēkus atsvešina no savas valsts, kaut gan reformas vienmēr tiek pieteiktas kā dzīves kvalitātes uzlabotājas.
Tās dažu politiķu iegribu dēļ bieži pārvēršas neveiksmīgā eksperimentā, par kuru neviens nav atbildīgs.
Reformu īstenošanai tiek tērēta nodokļu maksātāju nauda, tajās iesaistītajiem ierēdņiem tā, protams, kādu laiku tiek nodrošināts darbs un alga. Bet runa taču ir par valsts kopējo labumu un nākotni.
Jau sen ir laiks veikt auditu Latvijas laukos. Tur ir tik daudz mirušu teritoriju, kuras nerāda Valsts prezidentam un ārzemju viesiem.
Padomju laikā bija tāda paraugsaimniecība “Ādaži”, to pastāvīgi apmeklēja dažādas delegācijas, gan jau tādas vietas ir arī mūsdienu Latvijā. Ko no jaunās reformas iegūs lauki bez abstraktā apgalvojuma, ka pēc tam viss vienkārši kļūs labāk? Vai valdība ir izvērtējusi visus iespējamos riskus pēc jaunās reformas ieviešanas, cik daudz jaunu bezdarbnieku papildinās šo nevienam nevajadzīgo ļaužu armiju?
Kas notiks tagadējos novadu centros ar administratīvajām ēkām un skolām, kurās skolēnu skaits sakarā ar to, ka viņu vecāki zaudēs darbu un pārcelsies citur, saruks? Negribas pieļaut ķecerīgu domu, bet sabiedrībā tāda valda, ka teritoriālo reformu virsuzdevums ir panākt, lai lauki no cilvēkiem beidzot kļūtu pavisam tukši.
