Mobilā versija
+3.1°C
Guna, Judīte
Sestdiena, 10. decembris, 2016
26. maijs, 2015
Drukāt

Novatoriska var būt gan māksla, gan dzīve (4)

Foto - Timurs SubhankulovsFoto - Timurs Subhankulovs

Liāna Langa

Latviešu rakstnieka un tulkotāja Dzintara Soduma dzimšanas dienā 13. maijā Ikšķiles tautas namā trešo reizi pasniedzām Soduma balvu literatūrā.

Iepriekšējos gados to saņēmuši Pēteris Draguns (“Tumšā stundā”), Jānis Rokpelnis (dokumentālā proza “Rīgas iestaigāšana”), Inga Ābele (“Klūgu mūks”), Andris Zeibots (“Okeāniskais ES”) un Egīls Venters (“Mainīgā intervence”), bet šogad – Māris Bērziņš par saturā un formā spožo romānu “Svina garša”. Balva tiek pasniegta par novatorismu, un Bērziņa romāns ir novatorisks tādā ziņā, ka autors postmodernisma norieta laikā spējis reālisma metodi pacelt jaunā, pārliecinošā kvalitātē, apliecinot tā dzīvotspēju un potenciālu. Žūrijā darbojas Ikšķiles pašvaldības priekšsēdētājs Indulis Trapiņš, novada kultūras dzīves vadītāja Dzintra Čudare, redaktori Gundega Blumberga un Arturs Hansons, rakstnieki ikšķilieši Roalds Dobrovenskis, Nora Ikstena un šīs slejas autore. Pašvaldības labās gribas un finansiālais ieguldījums Soduma balvas notikumā nav pārvērtējams, es patiesi lepojos ar Ikšķiles novadu un to, kā tas tiek vadīts, celts un kopts gan materiālā, gan garīgā plānā. Tādēļ jebkādas gaisā virmojošās runas par novadu apvienošanu Latvijā un iespējamo Ikšķiles pievienošanu Ogres novadam kā ideja man un daudziem citiem novadniekiem ir kategoriski nepieņemama, jo Ikšķiles novadam ir sava, no Ogres novada atšķirīga, spēcīga identitāte, vēsture, liktenis. Vislielākās diskusijas (kuluāros, ne publiski) izraisīja Soduma balvas piešķiršana Andrim Zeibotam par neparasto, cilvēka apziņas mākslinieciskai izpētei veltīto romānu “Okeāniskais ES”, ko dažs labs literatūrzinātnieks (saprotams, kuluāros, ne publiski), nespējot saprast tā saturu, uzskata pat par grafomānisku darbu. Te vērts atcerēties Soduma tulkotā Džoisa “Ulisa” likteni (noraidīja 17 izdevniecības), kā arī Vitgenšteina “Loģiski filozofisku traktātu”, kuru “viedie” vērtētāji savulaik atraidīja kā nepublicējamu, nesaprotamu utt. Cik gan precīzs ir Soduma teiktais: “Nekad latviešu rakstnieki nav bijuši tik inteliģenti. Diletanti ar augstskolas izglītību. Studēti diletanti paši sevi apcer. Murgi par murgiem.” Gundega Blumberga, kas vadīja pasākumu kopā ar Roaldu Dobrovenski, to sāka ar atmiņām: “Pirms gandrīz 60 gadiem (1957), kad iznāca Soduma pirmā, kritiķa Jāņa Rudzīša vārdiem izsakoties, par romānu dēvētā prozas grāmata “Taisām tiltu pār plašu jūru”, cienījamais literatūrzinātnieks ir visai skarbs. Viņš aprāda, ka “Dzintars Sodums vergo savam anarhista izjūtu noreaģēšanas paradumam durt citiem, lai uzstieptu savu pārliecību un savus apgalvojumus, kam nav nekāda seguma, viņš vergo arī savam apzinīgajam vai neapzinīgajam paņēmienam solīt un solīto nepasniegt”. Jāpiebilst, ka par Zeibota romānu nopietna kritika, kas pierādītu, ka romāns nav profesionāļa cienīgs, tā arī netapa. Bet turpinājumā par kāda cilvēka garīgo varoņdarbu. Pirms dažām nedēļām Kanādā satiku savas angļu valodā iznākušās dzejas izlases “Deadly Nightshade” (atdzejojusi Margita Gailīte) redaktores Vijas Kostofas vīru, bulgāru izcelsmes kanādieti trešajā paaudzē, Leriju. Ar doktora grādu biznesa administrācijā, tagad pensionējies, savulaik strādājis par produktu attīstības un tirgzinības topmenedžeri, kā arī augstā administratīvā amatā koledžā. Reiz teicis savai sievai, ka dzeju īsti nesaprotot. Vija atbildējusi, ka, lai to saprastu, dzeja ir daudz jālasa, tajā “jāieiet”, patiešām iedziļinoties valodā. Lerijs Kostofs gadu no savas dzīves veltīja tam, lai aizpildītu šo savu “robu”, ejot cauri pasaules dzejas mantojumam – no sengrieķiem līdz Bobam Dilanam un Leonardam Koenam. Tos dzejoļus, kurus Lerijs sev atklāja kā nozīmīgus, viņš izkopēja un izveidoja hronoloģisku pasaules dzejas izlasi – lielu grāmatu, un tās kopijas uzdāvināja katram savas kuplās ģimenes pārstāvim. Mēdz teikt, ka vecumā pēc sešdesmit cilvēki vairs nespējot mainīties. Te, lūk, piemērs tam, ka gadiem nav varas pār Cilvēka Garu. Tikšanās ar šādiem cilvēkiem saviļņo un iedvesmo.

Pievienot komentāru

Komentāri (4)

  1. Paldies Liānai par rakstu! Prieks lasīt par latviski rakstošu autoru jaunākajiem sasniegumiem un arī par to, ka darbi tiek vērtēti pasaules literatūras kontekstā!! Arī par Ikšķiles pašvaldības paveikto, ņemot aktīvu dalību jauno autoru darba godā celšanā! Tik reti tas notiek…Vēlreiz paldies!!!

  2. Paldies Liānai par rakstu! Prieks lasīt par lalviski rakstošu autoru jaunākiem sasniegumiem un arī par to, ka darbi tiek vērtēti pasaules literatūras kontekstā!! Arī par Ikšķiles pašvaldības paveikto, ņemot aktīvu dalību jauno autoru darba godā celšanā! Vēlreiz paldies!!!

  3. Postmodernisma noriets, reālisma lēkts – kāda starpība? Katra konkrēta darba spēks no svara. Bet nu jau Ikšķile taisās būt arī par kritiskās domas diriģētāju. Iztapoņām topogrāfija nu priekšā uzzīmēta.

  4. Brīnos, ka LL patiesi lepojas ar Ikšķiles novadu un to, kā tas tiek vadīts, celts un kopts gan materiālā, gan garīgā plānā. Vai I.Trapiņa, Cicerona balvas laureāta, makstātnespēja to neaptumšo?

Latvijas simtgades svinības kopumā izmaksās 60 miljonus eiro (2)Kopējais Latvijas simtgades svinību pasākumu finansējums 2017.-2021. gadā indikatīvi varētu sasniegt 59 075 947 eiro, liecina Kultūras ministrijas (KM) informatīvais ziņojums par Latvijas simtgades svinību pasākumu plānu 2017.-2021. gadam, kuru nākamnedēļ izskatīs valdībā.
Draugiem Facebook Twitter Google+