Uldis Šmits: Novēlējumi nemierīgajā Eiropā un rāmajā Latvijā 1
Varbūt simboliskāki novēlējumi Rietumu pasaulei izskanēs Baraka Obamas runā Čikāgā 10. janvārī, kad viņš pēdējo reizi izteiksies ASV prezidenta statusā. Turpat 2008. gadā ar runu Čikāgā sākās arī viņa prezidenta karjera. Jūs taču atceraties, kas toreiz Eiropā tika sacīts: pirmais melnādainais ASV prezidents – cik skaisti un kāds progress, taču diemžēl Eiropai viņš pagriezīs muguru, jo iemieso jauno, Eiropu nepazīstošo amerikāņu paaudzi, kura vērš skatienus attīstības valstu virzienā un pirmām kārtām ekonomiski daudzsološās Dienvidaustrumāzijas virzienā. Attiecības ar Maskavu tika “restartētas”, un Krievijas iebrukums Gruzijā (2008) nodots t. s. starptautiskās sabiedrības izvērtēšanai. Turpinājums tik rožains nebija. Ukraiņi piespieda Rietumus ieņemt noteiktu nostāju. Obamam arī nācās ģeopolitiskā ziņā pievērsties Eiropai, iepazīt Poliju un Baltijas valstis. Protams, Nobela Miera prēmiju viņam piešķīra gluži pārsteidzīgi.
Nu nāk pēctecis – baltāks par baltu, blondāks par blondu, ar eiropeiskas izcelsmes vecākiem un vecvecākiem. Starp citu, tas ir iemesls, kā tagad saka, refleksijai jeb pārdomām, ka ne vienmēr etniskā vai politiskā piederība (ASV Republikāņu partija) ir tie noteicošie aspekti, uz kuriem mums jāorientējas, domājot par Latvijas interesēm. Saprotamu apsvērumu dēļ pie mums vārds “sociālists” daudziem uzdzen nepatiku. Tomēr liekas, ka Francijas prezidents Fransuā Olands varbūt ir bijis Latvijai izdevīgāks nekā labējie Širaks un Sarkozī. Kaut vispār mēs neesam īpaši “strādājuši” (kopš Vīķes-Freibergas laikiem) ne ar vienu no viņiem. Olands Jaungada uzrunā, protams, pieminēja terorisma draudus, satikās ar cilvēkiem, kas nodrošināja kārtību Elizejas laukos, un jau 2. janvārī devās pie armijas kontingenta Irākā.
Francijā valsts prezidenta 31. decembra novēlējumu tradīcija nostiprinājās līdz ar televīziju un de Golla valdīšanu – apmēram desmit minūšu uzstāšanās, kurā valsts galva izklāsta aizvadītā gada būtiskākos notikumus un iezīmē tuvākajā nākotnē paveicamo. Sabiedriskās televīzijas kanāli translē runu pulksten divdesmitos pirms galvenās ziņu pārraides. Lai tie, kas grib, pagūtu apspriest sacīto ar skaidru prātu. Un šogad apspriešanas vērti šķita vismaz divi apstākļi – fakts, ka Olands ir Piektās republikas vēsturē pirmais prezidents, kurš atteicies kandidēt uz otru pilnvaru termiņu, un viņa pieminētā situācija, ka “tas, ko mēs uzskatījām par iegūtu uz visiem laikiem – demokrātija, brīvība, sociālās tiesības, Eiropa un pat miers –, tas viss kļūst ievainojams un var tikt zaudēts”.
Turpretī Angelai Merkelei ir labas izredzes palikt amatā, un viņa apņēmusies septembrī pretendēt uz ceturto mandātu. Kanclere bijusi pakļauta asai kritikai par robežu atvēršanu 2015. gada rudenī un bēgļu masu uzņemšanu, ko viņa turpina aizstāvēt. Tomēr pēc Vācijā notikušajiem terora aktiem Merkeles runu tonis ir mainījies un dažas frāzes tikušas adresētas tiem, kuri diez vai klausījās: “Jūs esat naida pārņemti slepkavas, bet ne jums lemt, kā mēs dzīvojam un kā mēs vēlamies dzīvot. Mēs esam brīvi, solidāri, atvērti.” Un “mūsu valsts ir stiprāka” par teroristiem.
Eiropas lielvalstu vadītāju sacītais brīžiem likās atbilstošs kara stāvoklim. Vārdi un fonā esošie karogi radīja uzsvērti svinīgu noskaņu. Ja salīdzina ar Latvijas augstāko amatpersonu izstaroto omulību, tad gandrīz varēja noprast, ka Olands un Merkele atrodas kādā citā – dažādu draudu un likstu apsēstā – kontinentā. Savukārt Vējonis ar kundzi un premjers Kučinskis mīt visnotaļ rāmā vidē, kur, tiesa, kā izrietēja no premjera teiktā, arī gadās problēmas, taču gluži ikdienišķas. Atrisināmas, nenovelkot istabas čības. Karogus varam pietaupīt Latvijas simtgadei.
