Kultūra
Kultūrpolitika

Armands Siliņš: “Sansusī” nojauc zvaigžņu sistēmu 16


Armands Siliņš
Armands Siliņš
Foto – Karīna Miezāja

Kamermūzikas festivāla “Sansusī” idejas autors un viens no tās īstenotājiem ir Latvijas Nacionālās operas baritons Armands Siliņš. Viņu pazīstam kā Prezidentu Ešenvalda “Iemūrētajos”, Valentīnas tēvu Maskata “Valentīnā”, Dievlodziņu Bruno Skultes “Vilkaču mantiniecē” un daudzās citās lomās. Festivāls šogad skanēs no 11. līdz 13. augustam, taču interesenti “Susējā” var ierasties jebkurā dienā šonedēļ un piedalīties festivāla celtniecībā.

Kāpēc festivālam tāds nelatvisks nosaukums?

Armands Siliņš: Radās kā vārdu spēle. Viens no mūsu brīvdienu mājas “Susējas” ciemiņiem, apmaldījies netālu no Lietuvas robežas, zvana, taujā, kā tikt atpakaļ, un tad kāds pajokoja – brauc tik uz Sansusī… Sanāca tāda vārdu spēle. Tulkojumā no franču valodas “sans soucis” nozīmē – bez rūpēm, raizēm. Tas ir viens no mūsu festivāla stūrakmeņiem – radīt publikai bezrūpīgu gaisotni, ļaut cilvēkiem nomierināties, caur to pieslēgties īstenībā ļoti sarežģītām lietām.

Producenti pirms festivāliem mēdz būt uzvilkti un nervozi kā stīgas. Vai arī pats esat bez rūpēm?

(Iesmejas.) Pirmie gadi bija traki. Bet mums izveidojusies diezgan stabila komanda, kas deg par lietu tāpat kā es, stress sadalījies uz visiem, līdz ar to esam diezgan mierīgi. Puse no festivāla gulstas uz mūsu tehniskā direktora Ulda Trapenciera pleciem. Profesionāls grafiskais dizainers, desmit gadus strādājis kosmētikas firmā “Madara”. Sākumā arī viņš festivāla formātam neticēja, bet bija taču jāpalīdz draugam… Nu viņa dzīve izmainījusies par 180 grādiem, viņš ir pametis “Madaru” un kļuvis par LNSO tehnisko direktoru. Komandā arī Ilze Tormane, Māra Pāvula un vēl desmit cilvēku, kas pieslēdzas konkrētām lietām.

Šogad aicinām uz Susēju jau šodien, 7. augustā, kad sāksim iekārtot festivāla teritoriju un varēs sliet teltis skatītāji, kuri pa dienu var doties baudīt apkārtni, apmeklēt salīdzinoši netālo Rotko muzeju Daugavpilī, jauno laikmetīgās mākslas galeriju Līvānos, arī paši esam izveidojuši savu mazo kartīti ar savās sajūtās balstītām vietām. Katru vakaru līdz ceturtdienai “Susējā” notiks teātra izrāde vai ugunskura koncerts, kas aizsākās pirms vairākiem gadiem kā pārsteigums “Sansusī” talciniekiem. Pie meža aizkūrām ugunskuru, no mājas iznesām laukā pianīnu, un Rihards Plešanovs sāka spēlēt Bēthovenu, Bahu, Šnitki… Sajūta, kā ar draugiem sēžot pie ugunskura, tikai muzikālā programma nopietna… Mūsu koncertos mūziķi mēdz pastāstīt par skaņdarbu – kā tas radies, kas komponistu iedvesmojis… Uzreiz citādi “pieslēdz” cilvēkus nekā tad, ja viņi pirms koncerta izlasa programmiņā ļoti standartizētu, profesionāli piesātinātu tekstu. Tāds ierindas klausītājos drīzāk rada atgrūšanās sindromu.

Lielajā ģildē ne vienā vien koncertā muzikologs Orests Silabriedis stāsta ļoti intriģējoši.

Viņš arī ir viens no lektoriem festivālā. Šogad būs teātra izrādes gan bērniem, gan pieaugušajiem, interaktīva cirka izrāde no Lietuvas bēbīšiem līdz trīs gadu vecumam, viesosies dziedātāja Lea Tromenšlāgere no Francijas, akordeoniste Naiara De La Puente vienā koncertā uzstāsies kopā ar Elizabeti Šīranti, būs ansamblis no Igaunijas, kā vienmēr koncerts “XXI”, kurā tiek atskaņota tikai 20. gadsimta otrās puses un 21. gadsimta mūzika, šogad akcentējot Jāņa Petraškeviča jauno skaņdarbu kameransamblim. Bet jaunais pavērsiens būs orķestris “Sinfonietta Rīga” ar Platona Buravicka un Lindas Leimanes jaundarbiem. Iemēģināsim vienu angāru – graudu kalti triju kilometru attālumā no festivāla teritorijas pie pašas Aknīstes –, kur arī turpmāk varētu rīkot āra apstākļiem nepielāgojamus koncertus.

Jūs “Sansusī” dēvējat par alternatīvu kamermūzikas festivālu. Kas tajā tik alternatīvs?

Liela daļa festivālu tiražē māksliniekus, atrod vienu “zvaigzni” un ap to būvē visu pārējo. Un publika laužas uz šo vienu zvaigzni… Mēs ejam pretējā virzienā – no maziem, daudziem mākslas darbiem veidojam vienotu festivālu, nojaucot šo zvaigžņu sistēmu. Kā mūsu pērnā festivāla moto Rokpeļņa trīsrindītē – “novelk biksītes zvaigznes, bikli debesīs spīd dimanta dibentiņi…” Tas ir “Sansusī” princips – jo lielāka zvaigzne, jo mazāk mēs to iepriekš reklamēsim.

Otrkārt, esam apvienojuši divus festivāla formātus – brīvdabas klasiskās mūzikas festivālu un rokfestivālu, no kura paņemta gaisotne, komūnas sajūta, plus cilvēki guļ pašu līdzpaņemtās teltīs, visu festivāla laiku dzīvojot vienā nelielā teritorijā. Koncerti notiek mūsu pašu būvētās āra skatuvēs, kas nemaz nelīdzinās brīvdabas pasākumos ierastajām “metāla kastēm”.

Festivāli Latvijā “badās” ar sāniem un elkoņiem, laika ziņā pārklājoties citam ar citu. Vai jūs nebaida grūtības noturēt publikas uzmanību vēl vienam festivālam?

Radošās komandas iekšienē smejamies – balva tam, kurš izdomās alternatīvu vārdam “festivāls”. Ko tikai tagad nesauc par festivālu! Pat dīvāniem ir festivāli. Klasiskās mūzikas lauciņā, piemēram, par festivālu dēvē koncertu sērijas bieži vien pusgada garumā, bet manā uztverē īstā festivālā koncerti notiek dažās dienās vienā noteiktā vietā, publikai to nepametot visu festivāla laiku. Šausminās – o, Vāgners, smagi, septiņas stundas! Bet reāli mūzika aizņem četras stundas. Kā pats esmu piedzīvojis Baireitā, ik pēc cēliena publika stundu mielojas ar desām, jo tas atelpas brīdis ir vajadzīgs. Jau pirmajā gadā secinājām, ka pauzes ne ar kādiem dīdžejiem aizpildīt nedrīkst. Tās domātas vienatnei ar sevi, pabūšanai ar draugiem, atslodzei no koncerta. Pērn, piemēram, uz Ģertrūdes ielas teātra uzveduma “Melnā sperma” norises vietu bija jāiet divus kilometrus no “Sansusī” teritorijas. Pēc atpakaļceļā pa meža takām pavadītās pusstundas viens no maniem draugiem noteica – tikai atceļā, redzēto pārdomājot, man tā izrāde riktīgi ieblieza.

Cienās Rītiņš vai jāņem līdzi savas sviestmaizes?

Mēs neizsludinām ēdinātājiem konkursu uz tirgošanās vietām, bet ar šā pakalpojuma pretendentiem ļoti daudz runājam, jo vēlamies, lai arī viņu piedāvājums iekļautos festivāla noskaņā. Aicinām nebaidīties eksperimentēt. Otrajā gadā, piemēram, viens no ēdinātājiem rīta pusē, mazliet garlaikots, sāka piedāvāt publikai svaigu gurķu sīrupu, kas tika lielā sajūsmā uzņemts.

Ko jums pašam nozīmē festivāls – pašapliecināšanos, papildu ienākumu avotu?

Šobrīd tas drīzāk ir papildu izdevumu avots. Festivāls radās kā reakcija uz manis paša piedzīvoto vai drīzāk nepiedzīvoto krietni izbraukātos citos festivālos, kur man sanācis pabūt ar medijrokgrupu “Suņa stunda”, kuras sastāvā kā dziedu, tā arī pa brīžam uzspēlēju trompeti. Bet viss sākās ar to, ka pirms padsmit gadiem mans nu jau viņsaulē aizgājušais tētis nopirka un restaurēja kādreizējo Susējas pagastmāju, izveidojot to par viesu namu. Kādreizējais Susējas pagasts ir tēva senču dzimtā puse. Apmēram 20 kilometrus no mūsu viesu nama “Susēja” atrodas mana vectēva celtās mājas, kur esmu pavadījis bērnību un pusaudža gadus. Tā puse ir manējā. Un mums, kā jau jauniem, radošiem cilvēkiem, gribējās “Susējai” piedot vēl kādu citu garu un elpu… Šobrīd skaitāmies Aknīstes lauku teritorijā. Kā mēs sakām, atrodamies nekur neeksistējošā teritoriālā vienībā, neeksistējošā pagastmājā, mums ir divi vairs nekur citur neeksistējoši bāri – “Čomskis”( savulaik radoši bohēmisko aprindu iecienītais bārs Lāčplēša un Avotu ielas stūrī. – V. K.) un “Hemingvejs”, kas pagājušajā gadā piedāvāja tikai augstākās raudzes džinu. Varbūt tā ir viena no festivāla vērtībām – spēle ar kontrastiem. Piemēram, starp augsto mākslu un Čomska bāru, āra mazmājiņām un klozetpodu tajās iekšā, mežonīgu mežu aiz skatuves un akadēmiskās mūzikas “cakām” uz tās savdabīgā saslēgā… Viena no skatuvēm atrodas kaimiņienes teritorijā, un mēs īpaši lūdzām, lai kritalas neizvāc… Tā kā publikas teltis atrodas simt metru no skatuvēm, nekad nevar nokavēt koncertu, jo vienmēr var dzirdēt, kad tas sācies…

Tā kā Opera ir liels kuģis, kura kursu tik ātri mainīt nevar, tikai nupat tajā tā pa īstam iestājies Zigmara Liepiņa laiks. Kas ir mainījies?

Gaisotne. Var just, ka Operas vadība vairāk rūpējas par visa kolektīva labsajūtu. Repertuāra tendences mainījušās uz mazliet vieglākiem žanriem. Diezgan bieži tiek rādīta operete “Sikspārnis”, kas daļai cilvēku ļoti pa prātam, šo sezonu atklās ar Zigmara Liepiņa operu “No rozes un asinīm”… Tajā pašā laikā ir tādi iestudējumi kā “Fausts”, februārī pirmizrādi piedzīvos nemaz tik bieži neuzvestā Igora Stravinska opera “Dīkdieņa dēkas”, repertuārā ir Vāgners, kaut “Tanheizers” ir viena no popsīgākajām šī skaņraža operām… Ir mainījušies uzstādījumi, kas izpaužas kopējā Operas satura veidolā. Zinu sabiedrībā pazīstamas personības, kas, mainoties Operas vadībai, teica: tā vairs nav mana Opera! Bet nu, skatos, šie cilvēki neizlaiž nevienu pirmizrādi, jo repertuārā ir arī Guno, būs Stravinskis…

Kādi izaicinājumi jūs pašu gaida nākamajā Operas sezonā?

“Dīkdieņa dēkās” dziedāšu Niku Šedovu, kas tulkojumā no angļu valodas nozīmē ēnu. Mans tēls ir galvenā varoņa pretmets, liels kārdinātājs pēc rakstura. Šis darbs, protams, nav “Traviatas” garā un iestudējums sola gana daudz izaicinājumu. Režisore būs Margo Zālīte, ar kuru jau esam strādājuši pie operas “Rigoleto”. Katrā ziņā “Dīkdieņa dēkas” mani iedvesmo gan radošās komandas aspektā, gan arī muzikālā materiāla ziņā.

Interesanti, ka vispirms pieminējāt režisori, nevis muzikālo vadītāju jeb diriģentu. Te lomu sadalījums ir visai saistošs process. Starp citu, režisors Alvis Hermanis savā “Dienasgrāmatā” ierakstījis, ka režisora misija operā ir padarīt to vizuāli baudāmu neatkarīgi no muzikālās partitūras vecuma…

Saistītie raksti

Ir viena lieta, par ko diezgan daudz personiski cīnos. Tā ir laikmetīgās operas attīstība Latvijā. Šis lauks nav īsti nosegts. Arī tāpēc “Sansusī” jau nākamgad iecerēts kā laikmetīgās operas festivāls, ar to saprotot ne vien šeit un tagad tapušas operas, bet arī laikmetīgus izteiksmes līdzekļus .

Nākamgad uz “Sansusī” vedīsim Kristapa Pētersona operu “Mihails un Mihails spēlē šahu”, ar Annu Ķirsi runājam par “Koku operas” jauno versiju (pērn izrādītā opera bija radīta speciāli “Susējas” trīs hektāru lielajai cirsmai ar trim sitamo instrumentu komplektiem 100 metru attālumā citam no cita un trim dziedātājiem kokos, Andra Eglīša un Katrīnas Neiburgas veidotu vizuālo risinājumu – projekcijām uz mežiem, dziedātāju un instrumentālistu izvietojumu. – V. K.) Jaunā versija būs lielākam mākslinieku skaitam un kardināli pārrakstītu partitūru. Pēc pirmizrādes mūsu festivālā opera ceļos uz rezidenču centru “Mustarinda” Somijā. Tāpat uz “Sansusī” nākamgad esam iecerējuši atvest vienu Parīzes orķestra ansambli no Francijas, kas būs pirmais solis laikmetīgās operas platformas radīšanā, pie kā ķersimies jau šoruden.

UZZIŅA

Festivāls “Sansusī” notiek Aknīstes novada viesu mājā “Susējas” kopš 2014. gada.

2017. gada festivālā var ierasties jau 7. augustā un būt klāt tā celšanas nedēļā: no rīta tēja, dienā ekskursijas pa apkārtni un Sēliju, bet vakaros ugunskurkoncerti.

Biļete uz festivālu vienai dienai – 15 eiro, trim dienām – 35 eiro. Bērnu biļete visām festivāla dienām – 1 eiro.

LA.lv