Mobilā versija
-0.7°C
Baiba, Barbara, Barba
Svētdiena, 4. decembris, 2016
17. septembris, 2012
Drukāt

Novgoroda 1150. jubilejas gaidās

Foto - Vivanta VolkovaFoto - Vivanta Volkova

Padomju gados uz Novgorodu bija populāri vest ekskursijās, braucot pa tā saukto Zelta loku, bet nu radās iespēja šo pilsētu redzēt atkal – kopā ar žurnālistiem no Viļņas, Narvas, Minskas un Odesas biju aicināta lūkot Novgorodas vēstures un kultūras pērles.

 

 

Mūsu vizīte ne bez iemesla – no 21. līdz 23. septembrim Novgorodā ar plašu vērienu tiks svinēta plašās Krievzemes jubileja – pirms 1150 gadiem vikings Rūriks te dibinājis kņazisti, no kuras vēlāk izauga lielvalsts.

 

Varenā Novgorodas Kremļa nocietinājuma siena, spoži baltie bizantiskie dievnami ar zeltainajiem kupoliem, iespaidīgi muzeji, veikali un tirgotāju būdas ar suvenīriem nacionālajā kolorītā un amatnieku darinājumiem, gleznaini parki, laivas un kuģīši Volhovas upē – cēla un saposta mūs sagaida dižvalsts šūpuļa pilsēta (svinību organizēšanai, ēku restaurācijai, remontiem u. tml. Krievijas ziemeļrietumu pilsētās, tostarp Novgorodā, atvēlēts teju pusmiljards rubļu, kas latos rēķināms vairāk nekā pusotrs miljons).

Ikviens, kas reiz bijis Novgorodā, zina, ka vietējie ekskursiju vadītāji ar degsmi un lepnumu stāsta par savu īpašo vēsturi. Tagad varjagu leģendas var klausīties vecslāvu valodā, pastaigājoties kopā ar etnogrāfiski tērptu vietvaldi Sbislavu Janukoviču (vietējo vēsturnieku un aktieri Igoru Oļegeviču), kurš uzliela novgorodiešu viesmīlību, amatu un tirgošanās prasmi, rāda tirgus laukumu un kņazu rezidenci, atgādinot – valdītāji lai labāk dzīvo savrup savos pils mūros un netraucē pārējos ļaudis. Runīgais viduslaiku personāžs vedina arī pie nesen izveidotas strūklakas, kur cauri ūdenim mirdz Hanzas dalībvalstu ģerboņi un tūristu samestas monētas. Tad notiek atraktīva kopīga naudas izzvejošana un bēršana siekā. Sbislavs teic, ka nu mums garantēti pieaugs pašu maciņu pildījums, bet ar šīm monētām augstsirdīgi papildināsim viņu valsts kasi. Atvadoties brašais tautu dēls nesaka “uz redzēšanos”, bet izteiksmīgi ar paklanīšanos noskaita sakāmo seno novgorodiešu tradīcijā: “Lai jums, dārgie ciemiņi, dzīvē viss, kas vajadzīgs, – lai bagātība, lai laime! Ejiet uz visām četrām debespusēm!”

 

No reketieriem par komersantiem un kņaziem

Sākotnēji pie Volhovas upes, pie Valdaja un Ilmeņa ezera dzīvojušas somugru ciltis, līdz to par mājvietu izvēlējās slāvi, atnākdami no Karpatiem lielajā tautu staigāšanas laikā mūsu ēras 5. – 7. gs. Taču drīz vien viņu mierīgo dzīvi pie Ilmeņa ezera sāka traucēt skandināvu vikingi, kuri kā jau attapīgi puiši apguva arvien jaunus ūdensceļus. Pamanījuši, ka eiropiešiem tirdzniecība ar austrumzemēm apsīkst bailēs no arābu pirātiem, vikingu laupītājzeļļi nolēma palīdzēt Vidusjūras tirgotājiem karavānas pagriezt ziemeļu virzienā. Varētu arī teikt, ka viņi mainīja savu nodarbi – no reketieriem kļuva par komersantiem, par preču piegādi pamanoties prasīt pieklājīgas summiņas.

Vietējie slāvi gan sadumpojās un nebija ar mieru nemitīgi maksāt, taču, lai mazinātu nodokļu slogu, izvēlējās diplomātiski gudru taktiku. Paši ķīvēdamies savā starpā, viņi galanti aicināja, lai kāds cienījams vikings ievieš te kārtību un mieru, šādi cerot saņemt arī nodokļu atlaides.

 

Kijevas mūks Nestors vēsturiskajā hronikā to pat pierakstījis: “Mūsu zeme liela un bagāta, bet kārtības tajā nav. Nāciet un valdiet tajā!” Aicinājumu bija sadzirdējuši trīs skandināvu brāļi un brauca šurp. Vecākais Rūriks sev par troņa vietu izvēlējās Ladogu, Sineuss – Belozersku, bet Truvors – Izborsku (arī šajās vietās notiek valstiskās jubilejas svinības, tikai ar mazāku vērienu).

 

Pēc diviem gadiem divi brāļi nomira, un visu varu pārņēma Rūriks, bet Ladogā nepalika. Viņš rezidenci iekārtoja pie Volhovas upes iztekas un izveidoja tur galvaspilsētu Novgorodu. Tas bija stratēģiski svarīgs punkts, jo varēja kontrolēt divus lielākos ūdensceļus – no Baltijas jūras uz Volgu un “no varjagiem uz grieķiem” – un sākt pārvaldīt arī tālākas zemes. Saprotams, vikingu kņazs ar to domāja Kijevu. Pašam Rūrikam to neizdevās piedzīvot, taču viņa pēctečiem gan. Savs labums tika arī novgorodiešiem, jo rūrikieši sacentās, kurš uzcels varenāku cietoksni, skaistākus klosterus un dievnamus. Vissīvākā cīņa izvērtās, kuram būs krāšņākā un lielākā Sofijas katedrāle. Kad Kijevā uzslēja neredzēti lielu dievnamu, drīz vien arī Novgorodā visaugstākajā vietā piecos gados no 10 000 kubikmetru akmeņu un ķieģeļu tapa stalta baznīca, kuru cēla un izgleznoja tie paši Bizantijas meistari. Katedrāle tajos laikos kalpoja arī kā banka – te atradās valsts kase, turklāt šeit apbedīja dižciltīgos novgorodiešus – uz kapu plāksnēm nu varam lasīt viņu titulus un vārdus. Kopā ar pārējo Kremļa ansambli Sofijas katedrāle tagad ir viens no 37 Novgorodas vēstures pieminekļiem UNESCO sarakstā.

 

Fresku gabaliņi kā puzlē
novg_suzd

Līdzās katedrālei tagad rit arheoloģiskie izrakumi, nozīmīgāko zinātnisko darbu teritoriju sedz metāla jumts. Kādā ēkā iekārtota arhitektes restauratores Tatjanas Romaškevičas valstība, kur mums atļauj ielūkoties. Neskaitāmās atvilktnēs salikti nelieli fresku fragmenti, rūpīgi fiksēts, no kuras baznīcas tie nākuši. Uz lieliem galdiem veidojas kaut kas līdzīgs puzlēm – vīd zīmējumu kontūras un krāsaini dažāda lieluma apmetumu gabaliņi kārtojas Tatjanai un viņas līdzstrādniekiem vien zināmā secībā. Zinātniece stāsta, ka tagad ar mūsdienīgām metodēm iespējams atjaunot senās freskas – monumentālos sienu gleznojumus. Ar kompjūterprogrammu tagad varot precīzi noteikt katra nobirušā apmetuma fragmenta atrašanās vietu kopīgajā zīmējumā, trūkstošās detaļas gan nākas veidot no jauna.

Tatjana Romaškeviča strādājusi Maskavas, Smoļenskas, Jaroslavļas u. c. baznīcās (viņas darba ir stāžs ir vairāk nekā 50 gadu), taču visilgāk rit darbs pie Novgorodas vēsturiskajiem un sakrālajiem objektiem. Viņa rāda, kā notiek arheoloģiskajos izrakumos atrasto fresku gabaliņu konservācija, kam seko mēģinājums atjaunot kopējo sienas gleznojumu. Vieglāk zīmējuma atšifrēšana sokas, ja savulaik uzspridzināto dievnamu sienu apmetums sabiris vienuviet. Tad, ņemot palīgā saglabājušās melnbaltās fotogrāfijas un datorprogrammas, ar pacietību soli pa solim zīmējumu kā puzli var salikt no jauna. Sarežģītāk, ja apgleznotais sienu apmetums izmētāts, liela daļa neatgriezeniski zaudēta, trūkst fotoattēlu un informācijas par zīmējumu autoru. Tad jāstrādā kā izmeklētājam kriminālistikā, smej zinātniece un tūdaļ noslēpumaini vedina aplūkot savu pēdējo unikālo atradumu, kur freskas varētu datēt ar 11. – 12. gs.

Iepretī Sofijas katedrālei atrodas Krievijas ikonogrāfijas muzejs, kas ir trešais lielākais valstī. Tajā aplūkojamas vairāk nekā 250 ikonas no 11. līdz 19. gs. Tās nākušas gan no Sofijas katedrāles, gan tuvākiem un tālākiem dievnamiem un klosteriem. Te redzam, cik atšķirīgs ir ikonogrāfu rokraksts, – novgorodiešiem raksturīgi koši krāsu salikumi, bet Pleskavas meistaru darbos valda klusināti zemes toņi. Kādā ikonā Kremļa muzejā attēlota vēsturiskā kauja ar Suzdaļas karapulku, kuru negants kņazs vedis uzbrukumā aiz skaudības par novgorodiešu veiksmi tirdzniecībā. Vietējie bijuši jau pavisam bez spēka, līdz garīdznieki nolēmuši apkārt Novgorodas mūriem apnest Dievmātes ikonu. Uzbrucēji pēkšņi apjukuši un cietuši sakāvi. Šī Dievmātes svētglezna Sofijas katedrālē joprojām stāv goda vietā.

 

Sudrabtāss un veselība

Ja vēlamies iegādāt kādu piemiņas lietu no Novgorodas, tad jāielūkojas daudzajās suvenīru tirgotavās. Te redzēsiet izšuvumus, adījumus, gleznas no audumu gabaliņiem un jautras lelles nacionālā kolorītā, taču visbagātākais ir darinājumu klāsts no bērza tāss – no izteiksmīgām gleznām un rotaļlietām līdz pītām pastalām un sadzīves priekšmetiem. Roka ar lielu neticības devu stiepjas pēc kādas izgreznotas krūkas – vai patiesi no tādas ūdens vai cits dzēriens neiztecēs? Ko jūs! Virtuvē jebkurš bērza tāss trauks ir nenovērtējams! Tāsij taču ir antiseptiskas īpašības (ne jau velti kādreiz sloksnītes lietoja kā sterilu plāksteri), tā satur sudraba jonus, tāpēc ūdens, kas uzglabāts šādā traukā, ir brīnumgards un veselīgs. Turklāt spirdzinošs dzēriens vai silts ēdiens tajā saglabājas kā termosā, jo tāsi meistari liek vismaz divās kārtās. Pamēģināsim ieliet kārtīgu kvasu krievu gaumē!

 

Un nu īstā reize nodoties gastronomiskām baudām, jo novgorodieši uz ēšanu esot bijuši lieli meistari, turklāt darījuši to ļoti pārdomāti. Mūsdienu dietologi, izpētot agrāko laiku ēdienu receptes, atzinuši: tajos esot sabalansētas olbaltumvielas, tauki un ogļhidrāti. Ļoti veselīgas atslodzes dienas bijuši gavēņi, kad piebremzējuši pārmērības un nav ēduši gaļu.

 

Pavisam gadā sanāk aptuveni 200 atslodzes dienu: četri gavēņi (Lielais, Ziemassvētku, pirms Dievmātes aizmigšanas svētkiem, kā arī Pētera un Pāvila gavēnis), pārējā laikā sevi ierobežojuši arī trešdienās (pieminot, kad Jūda nodeva Jēzu) un piektdienās (lai atcerētos Kristus ciešanas). Un, protams, organisma attīrīšanai no šlakvielām neiztika bez kārtīgas pirts.

Lai gan restorānos un kafejnīcās lielākoties piedāvā ēdienus eiropiešu gaumē, dažviet var nobaudīt nacionālās virtuves šedevrus. Lūk, netālu no Kremļa iecienīts restorāns “Berga māja”. Interjers 19. gs. noskaņās, un cienā tā, kā savulaik to darīja tirgotāja Berga namā. Var pasūtīt medus kvasu, zivju zupu, gatavotu pēc senas receptes, podiņu ar gardu sautējumu (ar zivi tas bija izcils). Lasot veclaiku receptes, piemēram, galerta recepti, uzmanīgu dara piebilde: “Pēc sešām stundām vēlreiz noputo…” Sātīgu kāpostu zupu, starp citu, vārīja divas dienas trijos buljonos. Karote tādā virā stāvus stāv… Iesaku nogaršot kraukšķīgos mazsālītos gurķīšus, kas ir Novgorodas apkaimes lepnums. Stāsta, ka veco laiku receptes dažviet vēl cieņā. Gurķiem pārliek pāri jaunos ķiplokus, dilles un upeņu lapas (piparus, lauru lapas un citas garšvielas nevajagot) un aplej ar marinādi, rēķinot kilogramu sāls uz spaini ūdens. Tā kā sālījums nav īpaši stingrs, tālākā tehnoloģija, lai nepieļautu rūgšanas procesu, ir šāda: ozolkoka mucu ielaiž upes dibenā, noslogo un nostiprina. Tā produkti tiek pasargāti no gaisa piekļuves un atrodas vienmērīgā temperatūras režīmā arī ziemā zem ledus, bet izņemti garšo kā tikko sālīti. Lielā cieņā šejieniešiem ir sēņu ēdieni, īpaši sālītas rudmieses. Tāpat arī skābēti kāposti, rutku un citu dārzeņu salāti.

Kādu izmeklētu novgorodiešu maltīti var meklēt arī uz kuģa “Casa Delmar”, kur banketu zālē “Rahmaņinovs” viesiem galdā tiek celta īpaši izsmalcināta gardēžu ēdmaņa. Taču, ja maciņš patukšāks, pavisam vienkāršā bufetē vai ielas kioskā der iekost pa pīrāgam. Ko tik novgorodieši tajā nepamanās iecept! Ir zivis, ir sēnes, pat dažādu produktu miksli.

 

Pa Volhovu līdz Ilmenim

Volhova_knazi2Lai vieglāk orientētos, kur paēst pusdienas, kur ērtāk nakšņot un kā nokļūt līdz kārotam objektam, noderīgi sazināties vai ielūkoties tūrisma informācijas centrā, kas sevi pieteica arī Rīgas svētkos kā “Red izba” (“Krasnaja izba” jeb “Sarkanā māja”). Darbinieki mums izrāda nelielās mājiņas telpas, viesmīlīgi cienā ar tēju un stāsta par ekskursiju piedāvājumu Novgorodā un tās apkaimē. Starp citu, viņi sarūpējuši bezmaksas WiFi internetu (arī 30 m rādiusā ap savu biroju) un gādā, lai tūristi telefoniski varētu saņemt informāciju visu diennakti – vari zvanīt pat trijos naktī un jautāt, kā atrast viesnīcu, ja esi apmaldījies.

Tiem, kas novērtē apbrīnojamo krievu koka arhitektūru, der izstaigāt Vitoslavļicus. Tāpat kā mūsu Brīvdabas muzejs, tas veidots kā vēsturisku koka ēku komplekss, tur var arī vērot seno amatu meistarus un viņu darinājumus. Kristīgam cilvēkam (un ne tikai) emocionāli neaizmirstams ir kāda atjaunotā klostera apmeklējums. Raug, viens no vecākajiem Krievijā ir Sv. Jura vīriešu klosteris, kuru tagad sparīgi atjauno, viesmīlīgs un kā kluss paradīzes stūrītis ir Hutinas Varlāma sieviešu klosteris (te var lēti pārnakšņot klostera viesnīcā), un kur nu vēl neskaitāmās baznīcas, jo nez vai kur citur redzēsiet vienkopus tik daudz sakrālo celtņu.

Novgorodas Kremļa teritorijā neviens vienaldzīgi nespēj paiet garām milzīgam zvanveida piemineklim ar neskaitāmām figūrām. Tas ir Krievzemes tūkstoš gadiem veltītais monuments, ko cars Aleksandrs II 1862. gadā vēlēja veidot labākajiem skulptoriem ar uzdevumu bronzā un granītā atainot lielās valsts vēsturi un svarīgākās personas. Šajā sarežģītajā konkursā uzvarēja nevienam nezināms jauns mākslinieks Mihails Mikešins, kurš, dzīvodams trūkumā, zīmēja etiķetes bakalejas produktiem, bet nu tika pie elegantas darbnīcas un slavas. Viņa piedāvātais pieminekļa mets vizuāli atgādina vienlaikus gan Monomaha cepuri kā dinastiju simbolu, gan iespaidīgu zvanu. Pieminekļa izmaksas lēsa ap pusmiljons rubļu. Trīs gados māksliniekam, ņemot palīgā meistaru palīgkomandu, vajadzēja pieminekli ar milzīgajām figūrām, bareljefiem un neskaitāmajām detaļām atveidot mālā, pēc tam to pārnest ģipsī un atliet bronzā. Turklāt 15,7 metrus augstajam piemineklim bija jāizgatavo arī pamatīgs granīta postaments 9 metru diametrā. Kopumā piemineklis svēra 96 tonnas, uz tā redzamas 128 figūras – valsts vēsturē nozīmīgākās personas dažādās nozarēs: valdībā, reliģijā, kultūrā un zinātnē.

Visbeidzot, pirms došanās mājup mums piedāvā relaksējošu un iespaidiem bagātu izbraukumu ar kuģīti pa Volhovas upi līdz Ilmeņa ezeram…

Vērojam jahtas, makšķerniekus laivās un gluži no cita skatu punkta lūkojamies uz pilsētas mūriem un torņiem. Skaļrunī skan stāstījums par pilsētas vēsturi un garām slīdošajiem objektiem (gluži kā autobusā ar zinošu godu). Atceļā mūsu kuterītis piebremzē iepretim kādam uzkalnam pie Volhovas upes izteces. Tas ir vēsturiskais Rūrika pilskalns ar kādreizējās rezidences drupām – tur šis vikings dibinājis Krievzemes valsti. Drīz vien bruņās tērptais vikings – kņazs mums pamāj no milzīga plakāta pie kādreizējā Novgorodas tilta mūra balsta. Plakāts ar Rūrika tēlu atgādina – drīz gaidāmas Krievzemes lielās jubilejas svinības.

 

Uzziņa

* Lielā jeb Dižā Novgoroda atrodas 190 km no Sanktpēterburgas un 589 km no Maskavas.

* Līdz 1999. gadam pilsētas oficiālais nosaukums bija Novgoroda, bet kopš Gorkijas pārdēvēšanas tās senajā vārdā par Ņižņijnovgorodu, pilsētu ziemeļrietumu Krievijā sāka dēvēt par Veļikijnovgorodu – Dižo jeb Lielo Novgorodu.

* 1 latu var samainīt pret aptuveni 56 Krievijas rubļiem.

* Tūrisma informācijas centrs “Krasnaja izba” atrodas pie ieejas Kremlī, tūristiem noderīga informācija atrodama vietnē www.visitnovgorod.ru krievu, angļu, vācu, franču, somu, spāņu un ķīniešu valodā.

 

Pasākumi

* No 12. līdz 15. septembrim Novgorodā notiks starptautiskais tūrisma un kultūras filmu festivāls “Kitovras 2012”.

* 21. septembrī sākas Krievzemes 1150. jubilejas svinības.

* Visu septembri Novgorodas pilsētas un rajona klosteros un baznīcās notiek zvanu mūzikas koncerti.

* 7. oktobrī tiek rīkota tradīciju programma ar kāpostu ēvelēšanu, skābēšanu un dažādām rotaļām.

* No 15. līdz 17. novembrim pilsēta aicina uz starptautisko gardēžu festivālu, kur dažādos restorānos demonstrēs Spānijas, Čehijas un Igaunijas nacionālo virtuvi (žēl, ka Latvijas pavāri nav pieteikušies).

 

Pievienot komentāru

Kad un kāpēc sievietes sāka skūties? Mazs atskats vēsturēJā, sievietes to dara katru dienu, tomēr ne visas zina, kādēļ vispār sabiedrībā sievietēm ir pieņemts skūt, piemēram, paduses un kājas.
Draugiem Facebook Twitter Google+