Viedokļi
Komentāri

Juris Lorencs: Nozieguma aizstāvji 16

Juris Lorencs

Latviešiem dažkārt pārmet, ka mēs joprojām pārāk daudz un dziļi rakņājoties vēsturē. Piemēram, atkal un atkal atgādinot par Molotova–Ribentropa paktu. Taču pēdējā laikā tam aizvien biežāk pievēršas Krievijas mediji. Piemēram, Igora Šiškina (nejaukt ar radikālās organizāciju aktīvistu Latvijā) lielais, savā ziņā pat programmatiskais raksts “Kāpēc “viņi” neieredz Molotova–Ribentropa paktu”, publicēts laikraksta “Zavtra” interneta versijā 28. augustā.

“Viņi” – tie esam mēs: latvieši, lietuvieši, poļi, ukraiņi un citas tautas, kuras autors nicīgi dēvē par “limitrofiem” jeb “pierobežas teritorijām”. Galvenā ideja – pakts bija vajadzīgs, pat nepieciešams, jo kalpoja kā instruments impērijas atjaunošanai. Lūk, daži citāti: “Nebija neviena starptautiska līguma vai starptautiskās tiesību normas, kas liktu Vācijai pretoties Krievijas vēlmei atjaunot tās vēsturiskās robežas un atgūt savulaik atrautās teritorijas. Ja tā, tad mums šodien jāatzīst kā noziedzīga Elzasas un Lotringas pievienošana Francijai, kā arī Vācijas apvienošanās… Viena no tālaika lielvarām – Vācija – atzina pēcimpērijas telpu par PSRS interešu zonu, pēc tam Jaltā to izdarīja Lielbritānija un Amerika.”

Lūk, kā mainījušies tikumi! Padomju laikā Molotova–Ribentropa paktu centās nepieminēt, bet tā slepenos protokolus noliedza un slēpa līdz pat Gorbačova “atklātības” politikas pēdējiem gadiem, taču tagad ar tiem lepojas! Deviņdesmito gadu sākumā, pat desmit gadus vēlāk šādi raksti Krievijas presē nebūtu iespējami. Acīmredzot tagad pēc tiem ir pieprasījums. Vai arī kāds tos ir pasūtījis. Jautājums – kāpēc? Vienlaikus šajās dienās medijos izskan ziņa, ka Latvijā daži censoņi plānojot izgatavot un uzstādīt pieminekli savulaik par kara noziegumiem notiesātajam, nu jau aizsaulē aizgājušajam partizānam Vasilijam Kononovam.

“Viens upuris – tā ir traģēdija, miljons – vienkārši statistika.” Šos vārdus piedēvē Staļinam, kaut gan, visdrīzāk, tos teicis kāds vācu publicists. Lai kā, bet tie visai uzskatāmi atklāj pakta īsteno būtību. Paraudzīsimies uz vēsturi ar mikroskopu. Divi baisi notikumi, kas risinājās klusā Latgales sādžā. Mazie Bati, 1944. gada 29. februāris. Krupniku ģimenes mājā slēpjas 12 padomju partizāni. Naktī ierodas vācieši un nogalina partizānus, arī komandiera sievu un septiņus mēnešus veco dēlu. Tie paši Mazie Bati, jau 1944. gada 27. maijs. Atriebjoties, viņuprāt, par partizānu izdošanu vāciešiem, Vasilija Kononova vadībā sādžā ierodas jau citi partizāni un nogalina deviņus iedzīvotājus, tostarp Teklu Krupniku, kas ir pēdējā grūtniecības mēnesī.

Viens no lielākajiem ģeopolitiski globālā Molotova–Ribentropa pakta noziegumiem ir traģiskā situācija, kādā tika nolikts katrs individuālais cilvēks. Bet to, šķiet, nesaprot (vai drīzāk negrib saprast) Šiškins. To nesaprata arī Vasilijs Kononovs, pat atrodoties uz apsūdzēto sola, ne viņa priekšnieks Vilis Samsons, kurš tobrīd sēdēja Latvijas Zinātņu akadēmijas akadēmiķa krēslā. To neapzinās arī tagadējie Kononova pieminekļa cēlāji.

Iesim vēl dziļāk, ieslēgsim vēstures mikroskopa palielinājumu. Un tad mēs varbūt ieraudzīsim, ka Vasilijs Kononovs ir ne tikai noziedznieks, bet vienlaikus pats ir Staļina-Hitlera pakta upuris. Jo kas gan būtu šis Vasja, ja Latvijā viena gada laikā nemainītos divas okupācijas varas? Visdrīzāk – vienkāršs lauku puisis, kurš pēc dienesta Latvijas armijā atgrieztos dzimtajā Latgales sādžā, spēlētu ermoņikas zaļumballēs, iedzertu, uzpīpētu, mīlētu meitenes, viņa lielākais pārkāpums būtu kārtīga izkaušanās lauku kāzās. Tā vietā viņš tika padarīts par slepkavu un mūža nogalē atradās uz apsūdzēto sola. Krupniku ģimene nekad nebūtu nolikta izvēles priekšā – ielaist vai neielaist savā mājā partizānus. Un, beigu beigās, nebūtu jau arī pašu partizānu. Dzīvi būtu divi nevainīgi bērni – septiņus mēnešus vecais zīdainis un vēl nedzimušais.

Apskatot trīsdesmito gadu beigās uzņemtās fotogrāfijas, mani visvairāk pārsteidz miers cilvēku sejās, no tām staro gaišums, prieks un paļāvība uz rītdienu. Bet mēs zinām, kas jau pavisam drīz sagaida šos skaistos cilvēkus. Pirmā padomju okupācija, deportācijas un slepkavības, nacistu okupācija, ebreju un čigānu iznīcināšana, atkal padomju okupācija un deportācijas. Pa vidu – notikums Batu sādžā, “sīka vienība no statistikas”. Un tam visam pamatā – Molotova–Ribentropa pakts, kuram vēl šodien uzrodas aizstāvji gan Krievijā, gan tepat pie mums Latvijā.

LA.lv