Mobilā versija
+6.1°C
Sarmīte, Tabita
Piektdiena, 9. decembris, 2016
23. jūlijs, 2013
Drukāt

Nozīmīgs koncerts, gaidot jauno Cēsu koncertzāli


Publicitātes fotoPublicitātes foto

Par vienu no nozīmīgākajiem Cēsu Mākslas festivāla notikumiem mūzikas jomā neapšaubāmi jānosauc simfoniskās mūzikas koncerts – gan atskaņotājmākslinieku, gan arī izvēlētās programmas dēļ.

 

Jau iepriekšējos gados Cēsu festivāla simfoniskie koncerti bijuši īpaši, ievērojamu solistu un prasmīgu diriģentu veidotās interpretācijās izskanot partitūrām, kas Rīgas kultūras vidē ir retums (lietuvieša Čurļoņa un igauņa Erki Svena Tīra daiļrade te būtu tikai viens no piemēriem), un arī pašam atskaņojumam izceļoties ar radošu virsvērtību.

Tā arī šoreiz, 12. jūlijā, Cēsu sporta kompleksā uzstājoties pianistam Reinim Zariņam un Latvijas Nacionālajam simfoniskajam orķestrim Andra Pogas vadībā, – reti kurā no Rīgā iepazītajiem pēdējo gadu koncertiem ir bijusi tik nopietna un sarežģīta programma. Atskaņotāju sniegums, vismaz priekšnesuma pirmajā daļā, patiesi saistīja un suģestēja. Koncerta centrā atradās Vitolda Ļutoslavska klavierkoncerts – pienācīgs veids, kā atzīmēt izcilā poļu komponista simt gadu jubileju. Toties koncertu ievadīja Latvijā vēl nezināma mūsdienu autora – Marka Andrē Dalbavī – skaņdarbs, sniedzot spilgtu priekšstatu par 21. gadsimta mūzikas norisēm. Koncerta otrā daļa tika atvēlēta Dmitrija Šostakoviča 15. simfonijai – citādā estētikā rakstītam, bet nebūt ne vieglāk uztveramam šedevram kā Dalbavī un Ļutoslavska skaņumāksla.

1961. gadā dzimušais franču komponists skaņdarbu “Color” radīja pirms vienpadsmit gadiem, un tajā atklājas plaša telpa iztēlei un uztverei – šeit iespējams kļūt par liecinieku autora tembrālajiem atradumiem, viņa uzburtajam stīgu, pūšamo un sitaminstrumentu krāsu spektram un kolorītajiem kontrastiem, taču vienlaikus te var arī sekot mūzikas emocionālajam vēstījumam, ieklausoties dramatiskajos pārdzīvojumos, pakavējoties pie introvertas iedabas izjūtām un mēģinot atrast konkrētu skaidrojumu fināla skumji rezignētajām un neviennozīmīgi uztveramajām lappusēm. Lai gan Dalbavī partitūru nevarētu saukt par gluži nevainojamu – dažs labs muzikālo ideju risinājums šķita pārāk konvencionāls un arī nedaudz koncentrētāka formveide nenāktu par sliktu –, kopumā “Color” ir pierādījums augstai komponista profesionalitātei, un šajā ziņā neatpalika arī interpreti – orķestris skanēja precīzi un saliedēti, krāšņam un valdzinošam pūšaminstrumentu sniegumam sabalsojoties ar stīgu grupas izteiksmīgumu, savukārt Andrim Pogam atskaņojumu veidojot ar trāpīgu loģiku un saistošiem emocionāliem pavērsieniem.

Vitolda Ļutoslavska klavierkoncerts izskanēja kā vēl jo vērienīgāka un aizrautīgāka muzikālā atklāsme. Izvērstās un reti komplicētās partitūras labirintus pianists, diriģents un orķestris iedzīvināja bez grūtībām, Reinim Zariņam uzrunājot gan ar brīvu, trauksmainu virtuozitāti, gan ar koncentrētu intelektuālās domas virzību, kuru apvienojumam sevišķu spožumu piešķīra neordināra, vitāla un izsmalcināta tēlainība.

Šīm mākslinieciskajām kvalitātēm orķestris atsaucās bez pūlēm, saskaņotā stīgu un pūšaminstrumentu saspēlē Ļutoslavska muzikālās idejas atspoguļojot ar apburošu vieglumu, bet skaņuraksta žilbinošajam mirdzumam piešķirot jēgpilnu izteiksmi. Katrā ziņā šī Andra Pogas veidotā interpretācija uzlūkojama par vēl vienu no diriģenta veiksmēm, apliecinot viņa prasmi atrast balansu starp racionālu partitūras lasījumu un bagātīgu tajā ietverto noskaņu atainojumu un spēju panākt orķestra radošā potenciāla atraisīšanos.

Dmitrija Šostakoviča 15. simfonijas atskaņojumā tomēr šādu panākumu nebija. Tam nenoliedzami ir dziļāki iemesli par Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra profesionālo sagatavotību – Šostakoviča vēlīnajā daiļradē mūzikas temps caurmērā kļūst aizvien lēnāks, tematiskā izklāsta raksturs un dinamika – aizvien klusinātāka, bet skaņdarbu psiholoģiski piesātinātais saturs iegūst izteikti eksistenciālas aprises, komponistam risinot jautājumus par dzīvi, nāvi un nemirstību, uz kuriem nepārprotamas atbildes, protams, netika gūtas – tādēļ arī pilnvērtīgai šādas “metamūzikas” interpretācijai nepieciešamas īpašas dotības un emocionālais briedums. Šoreiz cikla otrās un trešās daļas ritējumā mūzikas pavediens vairākkārt pārtrūka, un, lai gan to spētu novērst vienīgi spriegāka mākslinieciskā dramaturģija un koncentrētāka iedziļināšanās simfonijas tēlu kopsakarībās, tīrāka un viengabalaināka spēle pirmajā daļā “Allegretto” jau nu gan būtu bijusi orķestra spēkos.

Taču tajā pašā laikā Andra Pogas vadītā orķestra mūziķi plašas 15. simfonijas ainas prata atainot ar iedvesmu un intensitāti, klausītājiem sekmīgi atklājot arī daudznozīmīgo skaņdarba finālu, kur, tāpat kā sonātes altam un klavierēm vai “Svītas ar Mikelandželo dzeju” izskaņā, paveras priekškars uz citu pasauli – to, kuru Šostakovičs sasniedza fiziskās dzīves beigās četrus gadus pēc savas pēdējās simfonijas uzrakstīšanas un kuras apjauta un atklāsme skaņās ir viena no saviļņojošākajām liecībām par komponista ģenialitāti.

Visbeidzot, vērtējot koncertu, jāatceras arī, ka Cēsu sporta komplekss akustiski nebija ne tuvu piemērotākā vieta Šostakoviča simfonijas atskaņojumam – tādēļ vēl jo lielāks prieks par to, ka nākamā gada Cēsu Mākslas festivāla simfoniskais koncerts pirmoreiz notiks patlaban būvētajā koncertzālē. Latvijas kultūrvidei tas katrā ziņā ir nozīmīgs sasniegums, un jācer, ka Cēsīm un Rēzeknei kādreiz pievienosies arī Rīga.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+