Latvijā
Kriminālziņas

Nozog stropus ar visām bitēm. Zog paši biškopji 16


No šīs vietas Vālodzēs nozaga piecus “Baltu dravas” stropus, atstājot trīs, kuros bites bija mirušas. Sniegā var redzēt, kur stāvējuši nočieptie stropi.
No šīs vietas Vālodzēs nozaga piecus “Baltu dravas” stropus, atstājot trīs, kuros bites bija mirušas. Sniegā var redzēt, kur stāvējuši nočieptie stropi.
Foto no Jāņa Šnikvalda arhīva

Vālodzes ciemā, kas atrodas Stopiņu novadā pāris kilometrus no pašvaldības centra Ulbrokas un puskilometru no vidusskolas, “Baltu dravas” biškopim Jānim Šnikvaldam 29. vai 30. janvāra naktī nozaga piecus bišu stropus ar visām bitēm. Tās pašas bites un stropus, kas pa vasaru atradās uz Rīgas “Radisson Blu Elizabete Hotel” jumta un no kura nestā medus viesnīcas viesiem tika darināts ekskluzīvs alus. Bites Jānis bija ieziemojis nožogotā īrētā bijušās sūkņu stacijas priedulājā, pāris simts metru attālumā no šosejas, kas ved no Ulbrokas uz Līčiem.

Šis nav pirmais gadījums, kad tiek apzagti biškopji. Un ir gadījumi, kad kolēģis apzog kolēģi, proti, zog paši biškopji.

Galerijas nosaukums

Domās par drošību

Garnadžus, kas rosījās “Baltu dravās”, nav uztraucis, ka līdzās ir teritorija ar sargu un suni. Diemžēl izskatās, ka zaglis vai zagļi (sniegā bija divu vai trīs cilvēku pēdas) bijuši biškopji, jo paņemti tikai stropi ar dzīvām saimēm, bet trīs stropi ar beigtiem lidoņiem atstāti (dzīvas bites var atpazīt – tās savijušās kamolā).

“Pēc pēdām var redzēt, ka stropi vilkti ar ragavām uz puskilometru attālo mežmalu, kur stāvējusi automašīna. Dzeloņ­stiepļu žogā izgriezts caurums. Bites iztramdītas, var neizdzīvot,” stāsta J. Šnikvalds. Medus stropos nav bijis, tikai bitēm paredzētais cukursīrups. Jānis ir biškopis četrus gadus un apzagts pirmo reizi. Lai turpmāk tas neatkārtotos, domās par drošību, piemēram, kamerām, kas fotografē un sūta signālus un bildes uz mobilo telefonu, un miniatūriem GPS (navigācijas) raidītājiem, kurus var noslēpt stropā un kuri raida savas atrašanās vietas koordinātas.

Kaut arī, visticamāk, garnadzis nozagto izmantos savām vajadzībām, katram gadījumam (ja nu pārdod) biškopis pastāsta sīkāku informāciju: stropi bija latviešu uzņēmuma “Pinokio – R” ražojuma, bet uz stropos esošo rāmīšu augšējās līstes ir “Baltu dravas” marķējums. Stropa cena 70 – 80 eiro, bišu saimes – 20.

Liela emocionāla nejēdzība

Man vienmēr licies, ka biškopis ir tāds kā senatnes cildenuma apdvests, daļēji folklorizējies tēls, kurš, darbodamies ar sīkiem lidonīšiem un gādājot medu, nemaz nevar būt slikts cilvēks. Diemžēl…

“Jā, zagļi un nelieši ir arī starp biškopjiem. Kad medu nozog puikas, lai panašķotos, vai dzērājs, lai izdzītu kandžu, tā ir viena lieta. Bet kad kolēģis apzog kolēģi… Tā ir liela, emocionāla vardarbība. Un tas nav nekas jauns – arī padomju gados tā bija,” saka Latvijas Biškopības biedrības padomes priekšsēdētājs Juris Šteiselis. Biedrība apvieno 3200 biškopju, kas ir aptuveni divas trešdaļas no biškopju skaita Latvijā.

J. Šteiselis ir biškopis kopš pagājušā gadsimta 70. gadiem. Apzagts vienu reizi. Puišeļiem sakārojies medus. Noķerti. Vecāki viņiem sadevuši kārtīgu sutu. Statistikas par garnadžiem biedrībai nav. Pēc sajūtām nekādas tendences neesot – zog kā visos laikos, kā vienmēr savs procents neliešu. Diemžēl novērojumi liecinot, ka lielākā daļa zagļu paši ir biškopji.

“Kur tad zagļi liks Šnikvalda stropus ar bitēm? Medus tur nav, pārdot riskanti, jo par zādzību izziņots sociālajos tīklos un policijai. Skaidrs, ka paturēs sev,” domā J. Šteiselis.

Reti, bet izdodas arī noķert

Biškopis Valters Brusbārdis zina teikt, ka pagājušajā vasarā Talsu pusē zagli noķēris biškopis Jānis Indriksons. Viņš pats par notikušo pastāstīt man nevar, jo devies viņsaulē. Bet stāsts palicis. Zaglis Indriksona kungu bija apciemojis jau vairākas reizes, tāpēc viņš uzlicis kameru, kādu parasti izmanto mednieki. Liels bijis viņa pārsteigums, ieraugot, ka stropus ar bitēm projām stiepj kolēģis biškopis… Nav precīzi zināms, kā pēc tam risinājušās sarunas, bet iztikts bez policijas un stropi nolikti atpakaļ.

Kamera nav slikta, bet tā var nepalīdzēt, ja to atrod un neitralizē vai cilvēks ir sejas maskā. Turklāt lētākās kameras signālus uz mobilo tālruni nesūta, savukārt par tām, kas sūta, jautājums, vai cilvēks var vienmēr reaģēt un cik daudz ir viltus signāli.

“Laba lieta ir navigācijas raidītājs, kas pēc izkustēšanās sūta savas atrašanās vietas koordinātas. Tas ir neliels, un to labi var noslēpt stropā, pat tā sienā neredzami iemontēt. Maksā nedaudz virs 100 eiro, baterija tur pusgadu. Protams, tas nav lēts prieks un visos stropos, ja to ir daudz, neieliksi. Tad jāiemontē pēc izvēles, tādos vilinošos stropos, kurus noteikti garnadzis ņems,” iesaka V. Brusbārdis.

Zagļu oāze – Ādažu poligons

Izskatās, ka zagļu iecienīta vieta ir Ādažu militārais poligons, kur uz kādu mēnesi no jūlija beigām līdz septembra sākumam, kad zied virši, bitenieki saved stropus, lai iegūtu specifisko viršu medu.

“Bijām jau sākuši vest stropus mājās, palikusi tikai pēdējā krava un pēdējā nakts. Pēdējās divas nedēļas, kad kāres jau pildījās, ar kolēģi uz maiņām dežurējām, jo par zagļu interesi zinājām, tieši šajā vietā pirms diviem gadiem mūs apzaga. Kādos pusdesmitos, jau krēslā, vakarā pēkšņi padzirdēju skaņu, kas rodas, kad cilā stropu jumtus. Gāju skatīties un redzēju, ka viens cilvēks pie ceļa stāv uz vakts, bet otrs biškopja kombinezonā, sejsargā un ar kalpiņu – speciālu lauznīti kāru atlaušanai – ņemas gar stropiem. Skaidrs, ka biškopis! Aizmuka. Jauni cilvēki bija, spriežot pēc soļiem. Es savos gados tik ātri paskriet nevaru. Nākamreiz būšu gudrāks – ar ieroci,” savu piedzīvojumu atstāsta bitenieks Pēteris no Rīgas.

Ap šo pašu laiku Ādažos krietni cieta arī Jelgavas biškopja Zigmāra Briģa rūpals. Zinātājs bija pārlūkojis visus viņa 32 stropus, izņēmis pilnākās kāres, tukšākās smuki salicis atpakaļ. Zādzība pamanīta tikai tad, kad stropi vesti projām. Pēc saimnieka aplēsēm, paņemt 150 – 200 kilogrami medus 1500 – 2000 eiro vērtībā. Z. Briģis ar biškopību nodarbojas septiņus gadus, apzagts pirmo reizi.

“Uz Ādažiem vairs nebraukšu. Man ir laba vieta Ķemeru purvā, kur nolieku sievastēvu par sargu. Tad vēl ir aizaugušas meža pļavas, kur speciāli stropus noslēpju zālē, neatstājot pēdas. Tur nevienam nav ko meklēt, sēnes, ogas neaug. Zaglis neatradīs. Stropam burtiski virsū jāuzskrien, lai pamanītu. Varbūt mednieki ierauga, bet, cik zinu, medniekus medus neinteresē un viņi nav zagļi,” pieredzē dalās Z. Briģis.

Pirms dažiem gadiem Ādažos divus stropus aizstiepa Burtnieku novada biškopim Viesturam Karlivānam. Viņš apsver izmantot navigācijas iekārtas. Esot arī dzirdējis par iekārtu ar grūti pamanāmu stiepli, ja tādu pārrauj, saimniekam uz mobilo telefonu atnāk signāls.

“Man tur stāv granāta…”

“Savos 30 biškopja gados esmu pieradis, ka jādalās ar baznīcu, mazturīgiem cilvēkiem, meža zvēriem un zagļiem,” mazliet ironiski saka Artūrs Grudovskis no Auces novada. Katru gadu kādiem rāmīšiem pieaugot kājas, retāk, bet arī stropiem, piemēram, septiņiem gabaliem pagājušajā pavasarī no meža pļavas. “Šoruden pat pie pašām mājām patīrīja četrus stropus – tieši tik daudz, lai bites nomirtu… Un nez vai garnadzim labi garšoja, jo stropos nebija medus, bet gan cukursīrups.”

Deviņdesmitajos gados biškopis stropus apdrošinājis, bet neesot bijis izdevīgi, jo šis prieks izmaksājis 15 – 20% no stropu, bišu un medus vērtības. Nozogot tomēr mazāk. A. Grudovskis riskantās vietās salicis kameras un raidītājus, sakot, ka dažās vietās arī pa granātai…

“Biškopji nav zagļi. Ja cilvēks māk apieties ar bitēm, nopircis attiecīgu apģērbu un mantas, bet negrib strādāt pats ar savām bitēm un apzog citus biškopjus, viņš nav biškopis, bet vienkārši zaglis,” pārliecināts A. Grudovskis.

LA.lv