Dzejniece Velta Kaltiņa Aspazijas un Raiņa Lugano virtuālā muzeja atklāšanā 2015. gada rudenī.
Dzejniece Velta Kaltiņa Aspazijas un Raiņa Lugano virtuālā muzeja atklāšanā 2015. gada rudenī.
Foto – Evija Trifanova/LETA

“Nu balti visos kontinentos balti”. Veltas Kaltiņas dzeja 0

Dzejniece, prozaiķe Velta Kaltiņa (1931) dzimusi Mēmeles pagasta Būtaniškās, mācījusies Neretas vidusskolā, Rīgas Medicīnas institūta Farmācijas fakultātē, Augstākajos literārajos kursos Maskavā (1975), kur iepazinusies ar nākamo dzīvesbiedru rakstnieku Roaldu Dobrovenski.

Reklāma
Reklāma
Kokteilis
TESTS. Jūsu īkšķu novietojums, sakrustojot pirkstus, atklāj daudz par jūsu personību 12
Veselam
7 produkti, kas visiem šķiet veselīgi, taču patiesībā tādi nav 16
“Pasažieriem bez sejas maskas var tikt atteikta iekāpšana transportlīdzeklī!” Paziņojums autobusa salonā samulsina braucēju 55
Lasīt citas ziņas

Strādājusi visdažādākos darbus – par provizori Ventspils aptiekās (1955 – 1964), lasījusi lekcijas medicīnas skolā, strādājusi bibliotēkā, bijusi dzintara apstrādes meistare ražošanas apvienībā “Daiļrade”. Pirmais dzejolis “Paraksts” publicēts laikrak­stā “Literatūra un Māksla” 1962. gadā, pirmais dzejoļu krājums ar tādu pašu nosaukumu iznācis 1967. gadā, tam sekoja “Zilo ziloņu taures” (1970), “Sarkanmāla vāpe” (1973), “Egretta alba” (1978), “Atbalss akā” (1981), “Mīlestības atnākšana” (1985), “Krusta zīmē” (1995), “Likteņstāsts un 33 liktenīgi dzejoļi” (1997, ar biogrāfisku vēstījumu). Jaunākais krājums “Dzeja/Stihi” iznācis šogad, tajā iekļauti Veltas Kaltiņas un viņas dzīvesbiedra Roalda Dobrovenska dzejoļi.

Velta Kaltiņa raksta arī prozu – romāni “Mīlestības ārprāts jeb Lielie kāposti” iznācis 2000. gadā, “Te biju es (Sādžiņas sāga)” 2002. gadā (“Lauku Avīzes” romānu konkursa laureāts), “Savvaļas ganībās” – 2005. gadā.

CITI ŠOBRĪD LASA

– Kādas bija izjūtas, atgriežoties pie agrāk publicētās dzejas – jaunajā krājumā sastopas šodiena ar vakardienu?

– Tur iedarbojās aizdomas, vai galu galā nebūs dižais brāķis un kauns pār visu ģīmi. Apskaitos gan par liekiem vārdu plūdiem dažviet un nevajadzīgo spītību, tak nemanīju, ka būtu grēkots pret sirdsapziņu vai gara brīvību. Taču tas lauku skuķis, kas sacerēja pirmo lieso grāmatiņu, ir nevis ārpus, bet iekš manis; tās jūtas ir i tagad manas, tie vārdi – mani un droši vien tā arī paliks ierakstīti tai “mākonī” arī pēc manis kopā ar mani. No paša aizsākuma līdz pat šai baltai dienai es esmu es, brīvībā un brīvībai dzimis kaķis, ņemiet par labu, kāda nu esmu. Bet jaunākajā grāmatā blakus ar mani – Roalds. Tur arī pastāstīts, kāpēc. Jau vairāk par 40 gadiem mēs dzīvojam, var teikt, zem viena vāka, un arī šeit pabūt kopā ir likumsakarīgi, vai ne?

– Kā atnāk iedvesma, vai ir kāds diennakts laiks, kad dzeja materializējas?

– Var nerakstīties, kā saka, strēķiem vien, bet tad, kad tas brīnumburbulis nobriedis, viņš izlādēsies jebkurā laikā un jebkuros laika ap­stākļos.

– Ko dara kaismīgs dārznieks ziemā?

– Katru vakaru pirms aizmigšanas aizmiegtām acīm vēl apčubina ikvienu stādiņu ziemīgajā dārzā un neizbēgami redz to jau pilnos ziedos. Bet iekšā uz palodzēm savas piecpadsmit orhidejas greizsirdīgi spridzina pumpuru pēc pumpura, kārtējo sestdienu pieprasot padzerties.

“KZ grāmatplaukta” lasītājiem piedāvājam Veltas Kaltiņas dzeju no jaunākā krājuma “Dzeja”.

***

kad iekrampējos mātes miesās

vai apjēgt varēju tā guns

ko viņa savās dzīlēs nesa

nekā no sevis nenodzēsa

bet uzliesmoja divtik spoži

it visu atdodama man

tā mirdzēdama nedzēšama

nu debesvidū māte skan

zem saules apdegušām lūpām

šīs zemes ugunskuru pūšot

es iekrampējos svārkos tavos

es iekrampējos mūžībā

pa sloksnītei no sevis plēšot

nekā no sevis nenodzēšot

***

Sāp.

Dienā –

smieklu krunciņas ap acīm sāp,

slēpjot gadu

un gadsimtu izrautos robus.

Naktīs –

Naktīs sāp zobs,

Kura sen vairs nav.

***

te ēsts un ēsts un ēsts

un izēsts

jau šķita gluži velti sēts

nāk milzu lāpsta

pīšļus grābsta

cik negaidīti salda vēsts

kad atskaties

kad apskaties

te jūra vēl ir vecā vietā

un zemes mirdzums

nenodzēsts

***

nu balti visos kontinentos balti

ar dāsnu roku dāsni malti

un izkaisīti tikpat dāsni

lai ienāktos lai satrūdētu

un var jau būt lai atdzimt spētu

caurausti un cauraudušies ļoti

pekles liesmās izvaroti

Dieva elpā pabaroti

darvā jaukti sudrabiņā kalti

balti

tomēr balti

balti

***

tu esi tiesīga mana tauta

tiesīga uz visu

tas kas ar tevi noticis

tas kas ar tevi par varēm darīts

ne izpērkams vairs ne atgūstams

bet tavs ir tavējais jūras līcis

Daugava tava un Staburags

visiem ūdeņiem atpakaļ lieties

savējos krastos dvēselēs savās

to klinti to asaru klinti svinēt

saspiesties kopā pašiem par klinti

saspiesties kopā un nenorieties

tu esi tiesīga mana tauta

pavēlēt ūdeņiem atpakaļ lieties

***

es esmu tikai

garāmejot

ne īsti piezemēta vairs

ne gaisos celta vēl

starp divām saulēm te

starp divām bezgalībām

es esmu tikai garāmejot

tu pieturies ja vari

pieturies

pie sprēgājošiem pirkstu galiem

tie spārni iespējams

tie apdeguši bezdelīgas spārni

tiem pāri bezdibenim pārnest mūs

šim bezdibenim te

starp divām saulēm

tu pieturies

par vari pieturies