Mobilā versija
Brīdinājums -0.6°C
Evija, Raita, Jogita
Sestdiena, 3. decembris, 2016
12. marts, 2012
Drukāt

Nu kā man te neatgriezties!
 (1)

matvejeva2_ilva_msinna_15

Pensionāre, liela puķu mīļotāja un audzētāja, kā arī cilvēks ar interesantu dzīvesstāstu – tā īsumā varētu raksturot Velgu Matvejevu. Viņa atgriezusies savās dzimtas mājās Madonā no Maskavas.

 

 

“Nu kā man te neatgriezties – katrs stūrītis un katra vietiņa manu mīļo cilvēku un arī manis pašas bērnībā nopēdota, noskatīta,” Velga saka un, pametot visapkārt ar roku sniegainajam plašumam, kur apakšā snauž dārzs, norauš arī asaru. “Liels man tas apkopjamais zemes gabals.”

No vectēva Velgai mantojumā ir gandrīz hektārs zemes. Tā ir tikai daļa no kādreizējo Viduča – tāds vectēva vārds – dzirnavu teritorijas un Velgas “vēstures grāmatas”. Vectēvs 1940. gada sākumā beidzot samaksājis pēdējos kredītus, procentus un laimīgi sācis saimniekot savā meldera amatā ar cerību, ka trūkuma gadi beigušies. Diemžēl padomju vara vasarā dzirnavas nacionalizēja, 1941. gadā vectēvs ierakstīts izsūtāmo budžu sarakstā, bet palicis mājās prozaiska iemesla dēļ – neviens nav pratis iedarbināt dzirnavu modernās, no Zviedrijas vestās maļamās mašīnas. “Tā vectēvs un mans tēvs, protams, čekistu modrā uzraudzībā palika saimniekot,” atceras Velga. “Maizi visiem vajadzēja. Šā iemesla dēļ viņus karā neiesauca ne krievi, ne vācieši. Tagad tētis un vectēvs tepat netālu – Madonas kapos. Vai tad es varu viņu savulaik kopto zemīti nelolot tālāk?”

Uz manu jautājumu, kā tad Velga tagad Madonas mājā viena pati, bet ģimene Maskavā, viņa atsmej: “Tādā vecumā jau vīra un sievas attiecības vairs nav tik nozīmīgas – dzīvo kopā vai attālu. Bērni toties bieži piezvana. Problēmu nav. Un kādam jau tas Maskavas dzīvoklis arī jāpieskata.”

 

Puspasaule kabatā

Savulaik jaunībā ballē iepazinusies ar jauku puisi, Velga jau 18 gadu vecumā svinēja kāzas. Vīrs bija padomju armijas žurnālists Jevgeņijs, strādāja netālu dislocētajā daļā Mārcienā. Jevgeņijam, tāpat kā jebkuram armijas pakļautībā esošam virsniekam, darba uzdevumi tikuši doti tolaik visās sociālistiskajai sistēmai draudzīgajās valstīs un Madonas meitēnam ne sapņos nav nācis prātā, ka vajadzēs dzīvot ārzemēs. Ģimene, kas pēc dažiem gadiem papildinājusies ar meitu Lienu un dēlu Andri, pabijusi daudzviet. Pēc pēdējās uzturēšanās Ungārijā vīrs pārcelts uz Maskavu. Tur iegādājušies dzīvokli.

Velga visās valstīs līdztekus ģimenes aprūpēšanai arī strādājusi – parasti vai nu par grāmatvedi, vai bankās.

 

“Kad atbraucām uz Maskavu, man tā kā gribējās atgriezties Madonā, tur dzīvoja mamma, Rīgā – māsa, bet savu bērnu dēļ izvēlējos palikt Krievijas galvaspilsētā. Šobrīd Liena un Andris ieguvuši ļoti labu izglītību, strādā, ir otras pusītes atrastas un man jau ir mazmeitiņas Rita un Anastasija,” viņa palepojas.

 

Līdz pat aiziešanai pensijā Velga strādājusi Maskavā Latvijas vēstniecībā par administratori dienesta viesnīcā. Viņa atceras, ka uz Maskavu vai katru nedēļu braukušas dažādas Latvijas valsts amatpersonas, taču Anatolijs Gorbunovs (tolaik Latvijas PSR Augstākās Padomes priekšsēdētājs) allaž sagaidīts ar īpašu prieku. “Mēs, darbinieces, pat sacentāmies, kurai dežūrā iegadīsies viņa sagaidīšana. Tādu takta izjūtu, pieklājību, iekšēju inteliģenci neesmu ne no viena cita vīrieša dzīvē izjutusi. Gorbunova kungs pat par savu viesnīcu vienmēr samaksāja, kaut gan viņam tā pienācās par brīvu kā republikas vadītājam,” viņa stāsta, piebilstot, ka Maskavā vēstniecībā pavadītie gadi bijuši skaisti. Ne tikai darbs latviešu kolektīvā, bet kopumā – ar literārajiem vakariem, koncertiem, vieskolektīvu sagaidīšanu no Latvijas, arī ar problēmām, bailēm 1991. gada notikumu laikā, kad vēstniecībā visi latvieši nervozējuši un turējuši īkšķus par brīvvalsts atjaunošanu.

Toties tagad Madonā Velga atjaunojusi sava tēva un vectēva piemiņu.

 

Izglābt puķi!

Velga izrāda savu puķu saimniecību – aukstajā istabā pavasari gaida simtiem gladiolu sīpolu, bet siltākajās telpās uz visām palodzēm sapumpurotus zarus saslējuši falenopši. Tādu Velgai ceturtdaļsimts. Veikalā “Maxima” bijusi falenopšu izpārdošana. “Sastiepu tos mājās, cik nu spēju. Dažus neizdevās reanimēt. Lasīju visu pieejamo literatūru par šīm skaistajām orhidejām, un nu mani tās aplaimo – dzen vienu ziedkātu pēc otra. Tas taču ir tāds prieks – puķi izglābt!”

Velgai pensija ir tikai nedaudz virs 130 latiem, tādēļ puķes dod artavu arī maciņā. “Gladiolas, mārtiņrozes, pavasarī narcises, tulpes taču ir tik skaistas un tā atalgo manas acis par ieguldīto darbu. Tādēļ kaut vai rāpus, bet pavasarī atkal stādīšu. Arī visus dārzeņus pati izaudzēju, tomātus siltumnīcā,” viņa uzskaita savus mīļos darbus.

 

Pievienot komentāru

Komentāri (1)

  1. jauks stāsts-paldies

Draugiem Facebook Twitter Google+