Nu ko, pensionāri, ejam strādāt! 0
Atsaucoties uz 29. oktobra rakstu “Nākotnes perspektīva – seniors darba tirgū”, mūsu lasītāja Zigrīda P. ir atsūtījusi savas pārdomas par šo tematu.
Viņa raksta: “Esmu pensionāre ar gandrīz 20 gadu stāžu. Ļoti ilgojos nest šo godpilno un nopelnīto nosaukumu pēc 35 nostrādātiem gadiem, tiesa – padomju varai. Kur ir mani darba augļi? Zuduši. Labi, ka trīs bērnus izaudzinājām un mūs priecē seši mazbērni. Labi, ka esam pārsnieguši 50 gadu laulības stāžu.
Būdama pensionāre un kalpojot baznīcā, esmu izstrādājusi un vadījusi vairākus projektus, lai renovētu un saglābtu baznīcu vēl nākamajām paaudzēm. Lai varētu būt lepni, ka tā priecē mūsu valsts un citvalstu tūristus. Ka varam tajā saņemt garīgo stiprinājumu. Tas paliks un nezudīs.
Jau vairākus gadus kalpoju, lai nodrošinātu ar siltu ēdienu, drēbēm, apaviem trūkumcietējus. Brīvprātīgs darbs, bez atalgojuma. Toties ir gandarījums par paveikto.
Vērojot valstī notiekošo, īpaši mūs visvairāk skarošās Labklājības ministrijas darbu, secinu: no grāvja – grāvī. Te mūs “ragaviņās uz mežu”, te – vedam atpakaļ, lai strādā. (Pasakās gudrais dēls to saprata uzreiz.) Te dārgi izmaksājam, teju – par ilgu dzīvojam…
To, ka pensionāri ļoti daudzās ģimenēs, paši saņemot pensijas, zemākas par iztikas minimumu, palīdz gan trūkumā nonākušiem bērniem, gan mazbērniem, paēdušie neredz. Labdarības akcijās skaitliski lielākie ziedotāji ir pensionāri. Mums rūp mūsu valsts un tautas nākotne. Man, pensionārei, ir atļauts slimot, taču ne ārstēties. To liedz Veselības ministrija, likvidējot slimnīcas, procedūru kabinetus, iekārtas, dārgi prasot par zālēm un slimnīcu pakalpojumiem. Transports – vai spējam to samaksāt?
Netiek dotas nekādas garantijas. Valdības nāk un iet, un nav seguma lēmumiem, nav ilgtermiņa programmas valsts attīstībai! Katra nākamā valdība sāk visu no nulles pozīcijas. It kā pirms tam būtu bijis ledus laikmets, sak, sākam visu no sākuma. Tā – kopš atmodas!
Kolhozu laikos kompensēja pārcelšanos uz laukiem. Tagad “atklājums” – pametiet dzimtās mājas, ciemu un uz lielpilsētām! Ar ko tur iesāks dzīvi, vai atkal maksās kompensācijas? Cik pilsētā jānopelna, lai nenonāktu uz ielas? Bet lauki lai izput un aizaug?
Kāds pensionārs izteica priekšlikumu: par katriem 100 no valsts uz ārzemēm strādāt aizbraukušajiem deputātu skaits jāsamazina par vienu.
Valdībai ir jāstrādā un arī jāatbild!
Nu ko, mīļie pensionāri, ķersimies vērsim pie ragiem? Ejam strādāt!”
