Mobilā versija
+0.1°C
Lelde, Sarmis
Pirmdiena, 18. decembris, 2017
14. maijs, 2017
Drukāt

Aivars Berķis: Zemnieka gudrība ir vispārzināms jēdziens (4)

Foto - Valdis SemjonovsFoto - Valdis Semjonovs

Pirms 100 gadiem Valkā lauksaimnieki nodibināja vienu no vecākajām latviešu partijām – Latviešu zemnieku savienību. Ar zaļu karogu un āboliņlapas zīmi partija dzīvo vēl šobaltdien – kā varas partija. Divi vīri, Aivars Berķis un Ēriks Hānbergs, ir skatījušies cauri laikiem un jubilejai par godu sarakstījuši grāmatu “Ne vienas vagas vilcēji”. Tā ir LZS vēsture bez pucēšanas un pielakošanas – saka autors Aivars Berķis.

Kas un kāpēc dibināja Zemnieku savienību? Kā raksta Andrievs Niedra, tie bijuši saimniekdēli?

A. Berķis: Tā bija Miķeļa Valtera ideja. Pēc Februāra revolūcijas Krievijā arī Latvijā strauji sāka dibināt partijas, un Valters Latvijas autonomijas vai atdalīšanās ideju loloja jau no 1903. gada. Viņš aukstasinīgi skatījās, kurš spēks spētu to izdarīt, un skatiens apstājās pie zemnieku slāņa, kam bija Lauksaimnieku centrālbiedrība, kas pletās pa visu Latviju un bija organizēta. Valters uzmeklēja draugu Kārli Ulmani, ar kuru bija pazīstami kopš studijām Cīrihē, un Ulmanis ar dzelžainu neatlaidību ideju izdzina cauri. Saimnieki, protams, bija biedru bāze.

Pētot vēsturi, bija liela rakšanās pa arhīviem, avīzēm, laikabiedru atmiņām. Jums bija jaunatklājumi, mazzināmi fakti?

Ulmanis un centrālbiedrība līdz šim skaitījās pie šūpuļa kāršanas. Ka Valters bij rosinātājs, nezināju. Partijas dokumenti lielā mērā iznīcināti. Manā rīcībā nodotajā Ādolfa Klīves arhīvā uzgāju šo to saglabājušos. LZS bija preses orgāni “Līdums”, vēlāk “Brīvā Zeme”, un žurnālistu pienesums bija samērā bezkaislīgs notiekošā atspoguļojums. Cits avots – partijas biedru rakstītais, kur Klīve, Alfrēds Bērziņš pazīstamākie, izmantoju arī atmiņas no Cielēna skatupunkta. Literatūras daudzumu, ko izlasīju, droši saucu par blāķi. Daudz dabūju domāt par LZS ideoloģiju. Atkal Miķelis Valters pirmais runāja uz praktiski noskaņotiem zemniekiem, ka ražošana nav ideoloģija. Partijai vajag interesēties, atbalstīt kultūru, tradicionālo dzīvesveidu, ne tikai pliku ražošanu. Mūsdienās arī pārmet – nav ideoloģijas! Idejiskā puse sastāv no divām daļām. Kas jādara saimnieciskā laukā, ir stipri mainīgi atkarībā no piemeklējušām krīzēm, jauniem virzieniem. Otra – cementējošā ideoloģijas daļa. Mēs, piemēram, sīksti pretojāmies, ka varītēm apvienotu un tiektos pēc lielām pašvaldībām. Vēl agrāk iebildām lauku skolu, slimnīcu slēgšanai un tagad esam nonākuši – kas mēs, LZS, būsim? Vai bremzes, kas metuši sprunguļus attīstībai riteņos, vai izrādīsimies tālredzīgi? Atceros, argumentēja – sācies datorizācijas laiks, katrai skoliņai nepiepirks datorus, tāpēc jāpārvācas uz modernizētām lielākām skolām. Nu datorus dāvanā liek bērnu ratiņos, mazie bruņoti telefoniem. Un, ja izglītības sistēma attīstās tālmācībā, kad puika sēž mājā pie datora un viņu māca ģeniālākie skolotāji? Saimnieciskā darbībā Rungainis iesaka visiem nolasīties ap Rīgu, izveidot stipru reģionālo centru, kur darbs un attīstība. Tad mēs konkurēšot, bet lauki norakstāmi, atstājot lielsaimniecības. Vai tiksim iespiesti kaktā, vai sekos jauns laiks ar atdzimšanu? Pašreiz ir spiediens, ka laukus nevar noturēt. Zemnieku savienībai jāatbild, ko darīt.

Ulmanis atstājis platas pēdas valsts dibināšanā un pārvaldē, bet ko atzīmēsiet kā partijas vēsturisku ieguldījumu?

Lielākais sasniegums ir zemes reforma. Ar to kalpu kārtu praktiski likvidēja, izņemot laukstrādniekus, kas nevēlējās uzņemties saimniecību. Tālāk LZS veda plašu atbalsta politiku, lai jaunsaimnieki celtu mājas, saimniecības ēkas. Zemnieksavienība piedalījās visās valdībās, izņemot vienu, LSDSP sastādīto, turklāt Ulmanis, Celmiņš, Alberings, Meierovics bija Ministru prezidenti, pat vairākkārtīgi. LZS ideoloģijas daļa bija ar protestantisku akcentu – dzīvo pieticīgi, izdod naudu, kur vajag, bet izšķērdība ir netikums. Kārli Ulmani kādu laiku atstūma nostāk. Viņš bija izdarījis Latvijas atbrīvošanas, uz kājām nostādīšanas darbu, kļuva it kā lieks. Pa to laiku rakstīja grāmatas par saimniecisko politiku, un Ulmanim pietika vaļas smalki izdomāt praktisko darbu programmu. Viņš saprata, ka partiju ķildās to nemūžam neveiks, un tad vajadzēja to neierobežoto varu.

Jāatzīmē, LZS rosināja Satversmes pārmaiņu par tautas vēlētu prezidentu ar stiprām pilnvarām, ko 1934. gada 7. maijā Saeima nobalsoja otrajā lasījumā.

Acīmredzot Ulmanim tas nederēja, jo arī kā tautas vēlēts viņš saņemtu par maz varas. Un vai tauta viņu vēlētu? Klīve Ulmanim skaidroja, ka tiks darīts viss, lai tik stipra persona neuzvarētu balsojumā. Vārdu sakot, Ulmanis nolēma riskēt ar 15 gadiem akmeņlauztuvēs, 15. maijam neizdodoties. Viņš to dabūja cauri, un uzvarētājus netiesā. Pašreiz slavinām demokrātijas iekārtas priekšrocības, bet pie grieķiem lietas notika pamīšus, atkarībā no apstākļiem. Sevišķi karalaikā situācija izvēršas, kad jābūt vienam, kurš sit dūri galdā – darīsim tā! Mierlaikos – nu, spēlējieties, zēni.

Ne tikai partijai – valstij bija liels trieciens Meierovica pāragrā nāve.

Noteikti. Varbūt Meierovics būtu izvirzījies par galveno vadoni. Bet ar visiem nopelniem Meierovics tāpat neizdarītu to, ko vajadzēja, – apvienot Baltijas valstis, Poliju, Somiju antantē. Ulmanim pārmet nepretošanos krievam. Jau 1939. gadā pie robežām stāvēja 100 000 vīru, 2000 lidmašīnas aerodromos, un grūti iedomāties, kura no Eiropas valstīm nāktu talkā, kad krievu karaspēks jau bija bāzēs iekšā, bet Parīze kritusi. Tagad, ja kāds nāk virsū, mans pienākums ņemt bisi un atšaudīties līdz pēdējam. Bet, ja bezcerīgā situācijā man jālemj, vai sūtīt jaunos cilvēkus gandrīz drošā nāvē, būtu grūti lemt par saviem un citu bērniem. Toreiz bija skaidrs, ka būs karš, domāja – lai lielie izplūcas, tad redzēs, kas iznāks, bet mums galvenais – palikt dzīviem.

1934. gadā Ulmanis, liedzot partiju darbību, liedza arī LZS. Biedri neiebilda?

Varbūt kāds parūca, bet 15. maijs visumā tika atbalstīts. Mana tante atcerējās, cik bijām priecīgi, ka tā šļura, Saeimas laiki beigušies.

Pievienot komentāru

Komentāri (4)

  1. vēstures viltotāji Atbildēt

    Berķis – vēstures viltotājs! Vecais galīgi .. Partiju dibināja 1991.gadā. Tā sevi pasludināja par sešu pirmskara zemnieku partiju mantinieci, ne tikai Ulmaņa Latviešu zemnieku savienības. Tagad vecajiem LKP CK locekļiem un darbiniekiem, kuri vada LZS, gribas svinēt 100gadu jubileju. Vesels bars no vadošajiem bija kompartijas biedri, un tagad grib, lai visi to aizmirst!

    • Visa Latvijas vēstule ir kā viltota dolāra banknote. Kāda Latvija? Bija Livonija. Bija Kurzemes hercogiste. Bija vitebskas guberņa.Bija piecas dažādas ciltis . Un tad pēkšņi 1917. gadā – visi ir latvieši un ir brīvā Latvija. Ar to Zemnieku savienību uz mata tāpat. Tāpat ar visām studentu korporācijām. Ar visām zemnieku saimniecībām,kuras atdeva atpakaļ it kā likumīgajiem mantiniekiem. Kāds tu mantinieks, ja biji kolhoznieks! Un vai vispār mēs drīkstam sevi saukt par Bērziņiem, Rudzīšiem, puķīšiem, ja neviens pie gultas mūsu mammām ieņemšanas brīdī nav stāvējis klāt! Bet nēd – urķējas Radurakstos un mēģina savas dzimtas vēsturi sadzīt vai līdz Zemgakes Viesturam!

  2. “Tautas fronte bija radīta viena galvenā uzdevuma izpildei – neatkarības pasludināšanai.”
    ==================================================================
    Atgādinājums Berķim u.c. bij. biedriem par auseklīšu solījumiem atrisināt Latvijas tautas problēmas neatkarīgā un brīvā valstī ( nejaukt mērķus ar uzdevumiem):” Mēs redzam nākotnes Latviju kā demokrātisku valsti, kurā visiem pilsoņiem neatkarīgi no to nacionālās un sociālās piederības, politiskās un reliģiskās pārliecības, ir nodrošinātas vienādas tiesības. Latvijai ir jābūt humānisma valstij, kurā valda likums, ekonomiska augšupeja un plašas garīgās kultūras attīstības iespējas jebkurai etniskai grupai. ” Latvijas Tautas frontes Domes valde (LTF Domes valde, LTF valde)
    «Padomju Jaunatne», 1989. gada 2. jūnijā, Nr. 105

  3. komunisti uzvarētājus netiesā…tāpēc tiem pie varas kaligula

Draugiem Facebook Twitter Google+