Nūjotāju atradumi 0
Visiem zināms, ka nūjošana uzlabo veselību. Praktiķi pazīst arī citus labumus – tā ir iespēja sajust, ieraudzīt. Un atrast! Vērīgs nūjotājs pamana gan dīvainas formas akmeni ceļmalā, gan cakainu mākoni debesīs, sadzird reta putna treļļus. Taču gadās vēl īpašāki pārsteigumi.
Milzu uzticības kredīts
Esam Krimuldā. Iecerēts nūjošanas gājums pa Kubeseles dabas taku no Krimuldas baznīcas līdz Gaujai. Pirms doties ceļā, aplūkojam skaisto baznīcu un izstaigājam labirintu, kas veidots pēc sena parauga, kas atrodams Šartras katedrālē Francijā.
Aiz lokveida tiltiņa ieraugām nelielu ēku ar lubiņu jumtu, ko rotā uzraksts Labdarības kafejnīca.Kas tas? Droši vien ēdieniem nav noteikta cena, jādod, cik nav žēl. Taču laikam pievakarē būs jau ciet… Palūram gar stūri – durvis plaši atvērtas, pie tām koka plāksnīte ar vārdiem: “Ceļiniek, nāc un cienājies!”
Aiz lokveida tiltiņa ieraugām nelielu ēku ar lubiņu jumtu, ko rotā uzraksts Labdarības kafejnīca.
Bikli ieejam. Uz galda spīguļo svecīte, nolikts trauks ar cepumiem. Kanna ūdens vārīšanai, kafijas automāts, kafija, tēja, cukurs, krūzītes… Bet nav neviena, kam pavaicāt!
Mīņājamies pie durvīm, līdz ievērojam atvērtu bloknotu, kam piesprausta pildspalva. Sākam lasīt rakstīto, un viss kļūst skaidrs.
Tas, kas lasāms uz durvīm, tieši to arī nozīmē – pacienājies, esi laipni gaidīts. Par idejas tīrību esam aizkustināti līdz asarām. Līdzīgas emocijas pauž arī citi, kuri atstājuši ierakstus viesu grāmatā, – paldies, ka uzticaties! Nav neviena apsarga, kurš modri vērotu, kā uzvedies un vai patiesi iemet ziedojumu lādītē kādu santīmu.
Šī vieta pastāv ar Dieva svētību. Kā gan citādi, ja spējusi palikt neskarta gandrīz desmit gadus! Ideja ienākusi prātā Krimuldas draudzes mācītājam Austrim Jurim Rāviņam. To izstāsta pats mācītājs, kad viņam piezvanu, lai pateiktos.
“Man šķita, ka tāda vieta ir nepieciešama. Nav taču grūti pieskatīt, lai nepietrūkst kafijas, tējas un tīra ūdens. To dara draudzes jaunieši, arī es. Ienācējs var apskatīt Broces zīmējumus par Kubeseles apkaimi, atpūsties, mirkli gremdēties pārdomās,” saka Austris Rāviņš.
Izrādās, neparastā kafejnīca atvērta arī vasaras naktīs. Ceļinieki to spējot novērtēt. Reizumis te nakšņojot velobraucēji un kājāmgājēji tūristi, kurus pārsteigusi tumsiņa vai negants lietus. Arī Krimuldas baznīcas durvis allaž atvērtas ticīgajam, kurš ienācis lūgt, vai jebkuram citam, kurš vēlas sajust svētā nama majestātiskumu.
Man patīk nūjot! Tā ir kolosāla dāvana ķermenim un balva garam, tā ir iespēja ieraudzīt pasauli tuvplānā un uztvert kā brīnumu!
Ejot pa Kubeseles dabas taku, līkumojot līdz ar skaisto Runtiņupīti, nonākam pie Lielā akmens. Milzenis ir tik pamatīgs, ka aiz tā var aizslēpties trīs brašas nūjotājas – Rūta (no kreisās), Zaiga un Gunta.
Izveidot laimes ķēdīti
2008. gada 15. augusts. Gaujas tilts Siguldā. Rolands un Sabīne iemet upē pudeli ar vēstījumu. 2010. gada 3. aprīlī to izzvejoja no jūras Saulkrastos.
Sestdienas rītā būvniecības meistars Guntis Lācis kopā ar sievu Astrīdu un draugiem kā parasti devās uz Saulkrastiem – nūjot. Gāja pa liedagu līdz vietai, kur ceļu aizšķērso Lilastes upe un Andra Šķēles Mākoņu varenais žogs.
Lācītis, tā viņu dēvē draugi, kā allaž nūjojis karavānas priekšgalā un aizplēsis tik braši, ka citi nevarējuši panākt. Piepeši atpalicēji pamanījuši, ka Lācītis apstājas un kaut ko ķeksē no jūras. Tuvāk pieejot, ieraudzījuši tumša stikla pudeli, aizdarītu ar porcelāna korķi. Taču ne jau tukšu – iekšā bija zīmīte!
“Pat nezinu, kā to pudeli ievēroju… Jūras mala ir pamatīgi piegružota, netrūkst dažāda kalibra trauku,” stāsta Guntis. “Laikam tādēļ, ka tā bija aizkorķēta un iekšā rēgojās kaut kas balts. Izķeksēju zīmīti, kurā vēstīts, ka Elīna un Rinalds laimīgi apprecējušies 2008. gada 4. jūlijā un pudeles atradēju aicina ierasties ciemos, lai saņemtu atalgojumu – viskiju. Nopriecājāmies par vērtīgo solījumu un nūjojām tālāk.
Spītīgo šampanieša pudeli Guntim nācies sasist. Izvēlies rullis, kurā vēstīts: “Mēs, Rolands un Sabīne Lakuči, šodien 15.08.2008 tikām salaulāti Krimuldas baznīcā. Tam, kurš atradīs šo vēstījumu, balvā – šampanietis. Laimīgie Rolands un Sabīne.”
Atpakaļceļā gluži vai sastingu – vēl viena pudele! Aizkorķēta, iekšā prāvs tīstoklis, visa šampanieša trauka garumā. Taču korķi nevarēju izvilkt. Ņēmu abas pudeles azotē un vedu mājās.”
Spītīgo šampanieša pudeli Guntim nācies sasist. Izvēlies rullis, kurā vēstīts: “Mēs, Rolands un Sabīne Lakuči, šodien 15.08.2008 tikām salaulāti Krimuldas baznīcā. Tam, kurš atradīs šo vēstījumu, balvā – šampanietis. Laimīgie Rolands un Sabīne.”
Vispirms Guntis devies uz pirmajā atradumā minēto adresi. Vēstījuma rakstītāji tur vairs nav mitinājušies, kaimiņi iedevuši Rinalda telefonu.
“Paziņoju puisim par atradumu, bet viņš nez kādēļ neizrādīja īpašu sajūsmu – pateikšot sievai… No viņiem pagaidām ne ziņas, ne miņas. Otrs pārītis gan bija priecīgs. Atskrēja vēja spārniem, atveda šampanieti ar speciālu uzlīmi, ko rotāja abu foto, lentīte un sirsniņa. Skaisti. Mēs to šampi taupām. Ja jau atradums zīmīgs, arī jānovērtē īpaši. Nolēmām izdzert 15. augustā, kad Sabīne ar Rolandu apprecējās,” saka Guntis.
Sabīne atzīstas – vairs negaidījām, ka vēstījumu kāds atradīs. Pirmajā gadā bieži skatījušies kāzu videofilmu, kurā iemūžināts, kā viņi Siguldā uz Gaujas tilta raksta vēstuli un lidina upē pudeli. Bažījušies – varbūt tā ieķērusies zaros, varbūt pret akmeņiem saplīsusi… Tomēr vairāk sapņojuši, kas notiks, ja kāds pamanīs svarīgo trauku. Taču pagāja gads, ritēja otrs, un viņi vairs necerējuši. Piepeši piezvanījis Guntis… Pudele atrasta jūrā!
“Vedēji sagādāja pārsteigumu mums, rosinot rakstīt šo vēstījumu un laist straumē. Mēs radījām pārsteigumu Guntim ar sieviņu Astrīdu. Abi bijām priecīgi savā kāzu dienā, un mūsu pudele sagādāja prieku atradējiem. Iznāk tāda kā laimes ķēdīte,” saka Sabīne Lakuča.
Droši vien viņi nebūtu iepazinušies. Ja vien jaunlaulātie Sabīne un Rolands nebūtu iemetuši pudeli ar vēstījumu Gaujā, ja vien Guntis Lācis (no labās) nebūtu nūjojis un pamanījis jūras malā izskaloto pudeli. Kamēr vēstījums ceļoja, Lakuču ģimene sakuplojusi – vecākus priecē dēls Raiens un meitiņa Rebeka.
Foto – no Lakuču ģimenes albuma
Raksts publicēts žurnālā “36,6 °C” 2010. g. jūnija/jūlija numurā
